Organisma darbības regulētājs – vairogdziedzeris. Kas mums par to jāzina? 0
Vairogdziedzeris ir endokrīnās sistēmas dziedzeris, kura pamatfunkcija ir regulēt vielmaiņu, nodrošināt hormonu sekrēciju, kā arī nervu sistēmas, sirds un citu orgānu normālu darbību. Vesels vairogdziedzeris ir veselības un labas pašsajūtas ķīla.
Bez vairogdziedzera hormoniem neiztikt
“Vairogdziedzeris ir mazs tauriņa formas dziedzeris, kas atrodas kakla priekšpusē, tieši zem ādamābola jeb vairogskrimšļa,” stāsta Capital Clinic Riga endokrinoloģe Gita Erta. “Vairogdziedzeris sastāv no divām daivām. Kopā ar citiem dziedzeriem tas ietilpst endokrīnajā sistēmā, kas izstrādā bioloģiski aktīvās vielas – hormonus, kuri cirkulē asinīs un ietekmē dažādu šūnu darbību. Vairogdziedzera hormoniem jābūt normālā līmenī. Neraugoties uz šā dziedzera nelielo izmēru, hormoni, ko tas izstrādā, piedalās praktiski visos procesos, kas notiek organismā, un ietekmē vielmaiņu šūnu, orgānu un pat gēnu līmenī, lielākoties sadarbojoties ar citiem hormoniem: insulīnu, glikagonu, glikokortikoīdiem un kateholamīniem.”
“Vairogdziedzera hormoni regulē vielmaiņu visā organismā, un īpaši jutīgas pret tiem ir sirds šūnas,” piebilst Juglas klīnikas endokrinoloģe Renāte Helda. “Bez vairogdziedzera hormoniem mēs dzīvot nevaram, un gadījumos, kad vairogdziedzeris kādu iemeslu dēļ tiek izoperēts vai ar to noticis kas cits nevēlams, hormoni jāuzņem papildus, pretējā gadījumā cilvēks var nomirt.”
Ja nedarbojas, kā nākas
No vienas puses, svarīgi zināt, vai vairogdziedzera forma un lielums atbilst normai, no otras puses – būtiski noskaidrot, vai tas pareizi darbojas, – turpina skaidrot endokrinoloģe Renāte Helda. “Vairogdziedzeris var būt palielināts, samazināts vai normāla izmēra, un visos šajos gadījumos tas var darboties labi. Bet var būt arī citādi – vairogdziedzeris var būt normāla izmēra, bet funkcionēt par ātru vai par lēnu.”
Kas tad notiek? Kad vairogdziedzera darbība ir pastiprināta un tas ražo pārāk daudz vairogdziedzera hormonu, kas cirkulē asinīs, šādu stāvokli sauc par hipertireozi. Savukārt hipotireoze jeb pavājināta vairogdziedzera funkcija nozīmē, ka vairogdziedzerī nepietiekami daudz sintezējas šo vielmaiņai ļoti svarīgo hormonu. To, kā darbojas vairogdziedzeris, nosaka, izdarot asinsanalīzes. Gan hipotireozes, gan hipertireozes gadījumā pacientam jālieto medikamenti – tos izraksta ārsts. Ja vairogdziedzera funkcija ir pavājināta, jādzer vienas zāles, ja pastiprināta – citas.
Cik bieži vajadzētu nodot asinsanalīzes, lai noskaidrotu, kā darbojas vairogdziedzeris. Daktere Renāte Helda skaidro: “Ja cilvēkam nav nekādu sūdzību, vairogdziedzera analīzes būtu jānodod reizi 3‒5 gados. Bet, ja slikti jūtas, bez citiem izmeklējumiem noteikti jāpārbauda arī vairogdziedzeris, piemēram, tas noteikti jādara, ja ir kādas problēmas ar sirdi. Ņemot vērā, ka vairogdziedzeris regulē visa organisma darbību, ir grūti noteikt, vai konkrētās sūdzības, piemēram, par nepamatotu nogurumu, izraisa tieši vairogdziedzeris, bet to vajadzētu pārbaudīt.”
To, ka cilvēkam ir hipertireoze vai hipotireoze, reizēm jūt, bet reizēm tam nav nekādu izpausmju. “Man ir bijuši pacienti, kuri kāda cita iemesla dēļ veikuši asinsanalīzes un konstatējuši, ka vairogdziedzeris funkcionē pārāk aktīvi. Parasti tādā gadījumā cilvēks kļūst emocionāli labils, viņš var par visu satraukties, būt raudulīgs, var būt depresija. Tikai, uzsācis ārstēšanos, viņš beidzot saprot, kā jūtas normāls cilvēks,” teic Renāte Helda.
Endokrinoloģe Gita Erta piebilst, ka izmaiņas vairogdziedzera darbībā pacients tiešām uzreiz var nesajust. Visbiežāk simptomi ir hroniski pieaugoši, un cilvēks pie tiem pakāpeniski var pierast un uztvert kā normu.
“Izmaiņas organismā var būt lēnas, bet tajā pašā laikā ārstam tās būtu jāpamana. Tomēr labā ziņa ir tā, ka vairogdziedzera slimības ir ārstējamas,” teic daktere Gita Erta. “Pacientam tikai atliek savlaicīgi aiziet pie ārsta, izstāstīt par savām sūdzībām, veikt asinsanalīzes un sākt adekvātu ārstēšanu. Vairogdziedzera hormonu noteikšana nav sarežģīta – tā ir standarta asinsanalīze, un to var veikt jebkurā laboratorijā.”
Kas liecina par problēmu
Endokrinoloģe Gita Erta uzsver, ka pacientiem, kuriem vairogdziedzeris nav vesels, var būt svīšana, nervozitāte, trīce, apātija, svara pieaugums, nespēks, aizdusa. Iespējami arī lokāli simptomi kaklā, pacients var sūdzēties par balss izmaiņām, epizodiskām rīšanas problēmām. Var būt diskomforta sajūta kakla rajonā – šķist, ka traucē virsdrēbes apkakles rajonā, cilvēkam patīk atpogāt krekla augšējo podziņu, lai nekas nepieskartos kaklam.
Vairogdziedzera izmeklēšana ir kompleksa. Nenoliedzami pamats ir ārsta apskate, iztaujāšana un skrīninga analīzes. Ja ar analīzēm viss kārtībā, pacientam nav kādu īpašu sūdzību un ārsts palpējot nav identificējis neko aizdomīgu, parasti tālāka izmeklēšana nav nepieciešama. Tikai tad, kad ārsts konstatē kādas novirzes, viņš var pieņemt lēmumu padziļināti izmeklēt vairogdziedzeri.
Negantie mezgliņi
Endokrinoloģe Renāte Helda iesaka ikvienam ne tikai nodot asinsanalīzes, lai noteiktu, kā darbojas vairogdziedzeris, bet arī veikt ultrasonogrāfiju, lai pārliecinātos, vai tajā nav kāda mezgla. Ja pārbaude notiek pirmoreiz un ārsts neko nekonstatē, nākamo var ieplānot pēc trim četriem gadiem. Ja atrod mezglu, atkārtotu ultrasonogrāfiju vajadzētu veikt reizi gadā.
“Mūsdienās mezglus vairogdziedzerī atklāj ne biežāk un ne retāk kā agrāk,” uzsver Renāte Helda. “Šajā ziņā mūsdienās ir viena būtiska atšķirība – ja pirms 20 gadiem ikviens, kuram vairogdziedzerī tika atklāts mezgls, kas bija lielāks par 1 cm, tika sūtīts uz operāciju, patlaban mēs tā vairs nedarām. Tas tālab, ka lielākā daļa – pat 99% gadījumu – vairogdziedzera mezgli ir labdabīgi. To veidošanās cēlonis pagaidām nav īsti skaidrs.
Ja vairogdziedzerī atrasts mezgls vai pat vairāki un skaidri zināms, ka tie ir labdabīgi, atkārtotas pārbaudes jāveic reizi gadā, jo pastāv varbūtība, ka tas var kļūt ļaundabīgs. Ja atrod mezglus ar paaugstinātu risku, veic punkciju – ārsts ar speciālu adatiņu paņem audu gabaliņu no vairogdziedzera mezgla iekšpuses, veic histoloģiskās analīzes un pārbauda, vai nav ļaundabīgo šūnu. Tā ir papildizmeklēšanas metode, ko veic tikai tiem mezgliem, kam konstatēts paaugstināts risks kļūt ļaundabīgiem.”
Uzmanīgi ar jodu!
Viena no bīstamākajām vielām vairogdziedzerim ir jods, un vislielāko kaitējumu veselībai mēs varam nodarīt, to uzņemot pastiprināti, brīdina daktere Renāte Helda. “Vairogdziedzerim nepieciešams jods, bet atkarībā no cilvēka vecuma un situācijas vajag tikai līdz 200 mikrogramiem joda dienā. Mikrograms ir viena miljonā daļa no grama. Internetā ir populāri ieteikumi, ka katru dienu jāizdzer pa pilienam joda pēc konkrētas shēmas. Ja parēķina, iznāk ļoti daudz. Tā tiešām var izraisīt vairogdziedzera darbības traucējumus. Ja jodu lieto par daudz, organismam tas ir ļoti bīstami.
Jods ļoti labi uzsūcas caur ādu, un gana daudz gadījumu, kad vairogdziedzera problēmas cilvēkiem radušās, jo viņi ilgstoši ārstējuši nagu sēnīti, smērējot nagus ar jodu.”
Ir uzskats, ka sievietēm jānēsā dzintara krelles, jo tās it kā labvēlīgi iedarbojoties uz vairogdziedzeri un ļaujot izvairīties no dažādām ar to saistītām slimībām. “Dzintara krelles ir ļoti skaistas. Ja sievietei tās patīk, viņa droši var tās nēsāt, tas nevienam nekaitēs. Bet vairogdziedzerim no tām ne silts, ne auksts,” mītu kliedē endokrinoloģe Renāte Helda.
Daktere Gita Erta atgādina – ejot pie ģimenes ārsta, nevajag kautrēties pavaicāt, vai ir nozīmētas vairogdziedzera analīzes. Noteikti vajag palūgt to izdarīt, ja ir simptomi, kas varētu liecināt par šā dziedzera funkcijas traucējumiem.
Kad bez operācijas neiztikt
Vairogdziedzera operācija vajadzīga šādos gadījumos:
kad jau ir atklāta onkoloģiska vairogdziedzera slimība,
kad vairogdziedzera mezgli pastiprināti ražo hormonus,
kad tie ir pārāk lieli un nospiež elpvadu vai barības vadu.
Kas notiek, kad mezglus izoperē? Tas atkarīgs no operācijas apjoma – ja bijis neliels mezgls, no vairogdziedzera netiek daudz izgriezts. Ja mezgls bijis onkoloģisks, pēc operācijas no vairogdziedzera pāri var palikt pavisam maz vai arī tas var tikt izņemts pilnībā.
Cilvēks nespēj dzīvot bez vairogdziedzera hormoniem, tāpēc svarīgi, kādā apjomā pēc operācijas palikusī tā daļa spēj tikt galā ar hormonu ražošanu. “Ir gadījumi, kad tā saražo vajadzīgos hormonus un zāles nav jālieto, pacients jūtas vesels,” norāda daktere Renāte Helda. “Bet, ja netiek galā ar savu uzdevumu, trūkstošā hormonu daļa jāaizvieto ar medikamentiem. Tas nav grūti izdarāms – medikamenti ir pieejami, arī lietošana ir vienkārša, turklāt tie nav dārgi (šādiem pacientiem 75% no zāļu cenas kompensē valsts, turklāt tie ir vieni no lētākajiem). Atliek atcerēties, ka zāles jādzer katru dienu – no rītiem, uzreiz pēc pamošanās.”
Slimo arī bērni
Rīgas bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Una Lauga-Tuņina uzsver – līdzīgi kā ar citām slimībām vairogdziedzera problēmas tiek konstatētas arī bērniem, turklāt nereti vēl maziem, kas agrāk – pirms gadiem desmit – nebija raksturīgi. Arī vairogdziedzera mezgli, to skaitā ļaundabīgie, pēdējos gados bērniem tiek atklāti salīdzinoši biežāk.
Kā vecāki varētu nojaust, ka viņu atvasītei kaut kas nav kārtībā ar vairogdziedzeri? “Analīzes, kas ļautu secināt, kā bērnam strādā vairogdziedzeris, bez pamata regulāri nevajadzētu nodot,” norāda endokrinoloģe. “Bērni ir ļoti pacietīgi un var nesūdzēties par sliktu pašsajūtu, kaut gan izmaiņas vairogdziedzerī varbūt jau ir diezgan izteiktas. Līdzīgi kā pieaugušajiem, arī bērniem mēdz būt nepatīkama sajūta kakla rajonā, līdz ar to nepatīk ciešs apģērbs ap kaklu. Nereti kāds cilvēks no malas – radinieki vai ģimenes ārsts – ievēro palielinātu kaklu. Sūdzības par bērna nervozitāti vai niķiem visbiežāk nav saistītas ar vairogdziedzera slimību, kaut gan, ja šādus bērnus vecāki aizved pie endokrinologa, viņi tiek pārbaudīti.
Par problēmām var liecināt tas, ka bērns ir maza auguma. Pārbaudīties vajadzētu arī tad, ja redzams, ka vairogdziedzeris ir palielināts.
Bērna vairogdziedzera veselību bez uzraudzības nevajadzētu atstāt, ja iepriekšējās paaudzēs bijušas nopietnas šā dziedzera slimības, jo tās var iedzimt. Vislabāk bērnu uz profilaktisko pārbaudi aizvest jau 5–7 gadu vecumā – vēl pirms došanās uz skolu. Otrs bīstamais vecums, kad mēdz parādīties vairogdziedzera darbības traucējumi, ir pusaudžu gadi.
Kādas pārbaudes būtu vajadzīgas? Parasti pietiek ar asinsanalīzēm. Ultrasonogrāfija nav tik būtiska kā pieaugušajiem, jo bērna vecumā vairogdziedzerī mezgli ir salīdzinoši reti.
Ja bērnam ir hipertireoze vai hipotireoze, ārstēšana ir līdzīga kā pieaugušajiem – ar medikamentiem. Atšķirība vien tā, ka bērniem šīs zāles valsts kompensē simtprocentīgi.
Būtu jāzina, ka dažādas akūtas slimības var ietekmēt vairogdziedzera hormonu līmeni, tādēļ labāk šīs analīzes nodot tad, kad fonā nav citas saslimšanas vai tās nav akūtā stadijā (ja tas, protams, iespējams), pretējā gadījumā analīzes var būt izmainītas.”
Mana pieredze
Indra: Domājām, ka vēzis
Manai mammai, kurai jau 77 gadi, pirms kāda laika parādījās rīšanas traucējumi. Viņai arvien grūtāk bija norīt cietu barību, vēlāk arī šķidrumu. Bijām ļoti satraukušies, jo domājām, ka viņai ir barības vada vēzis. To, ka vainojams vairogdziedzeris, pat nenojautām, jo vizuāli neko nevarēja pateikt. Tikai, kad mammu ievietoja slimnīcā, lai šo problēmu izmeklētu, izrādījās, ka viņai izaudzis ļoti liels vairogdziedzeris ar daudziem mezgliem – tie bija izvietojušies pat aiz krūškaula, tāpēc nekas nebija redzams, un nospieda barības vadu. Kolīdz viņai vairogdziedzeri izoperēja, visas sūdzības pārgāja.
Inese, 45 gadi: Nemitīgi biju nogurusi
Pirms vairākiem gadiem pēkšņi sāku justies slikti. Īpaši traucējošs bija nogurums. Kad biju pārnākusi no darba mājās, neko vairs nejaudāju, vien likties gultā. Arī no rīta jutos nogurusi. Ģimenes ārsts man nozīmēja asinsanalīzes. Tās parādīja, ka ar vairogdziedzeri kaut kas nav kārtībā. Man veica ultrasonogrāfiju, konstatēja, ka vienā pusē ir liels mezgls, bet otrā – mazāki. Veica operāciju. Vispirms izoperēja vienu mezglu, secināja, ka tas ir ļaundabīgs, pēc tam pārējos – arī tie bija ļaundabīgi, līdz ar to, daudz nedomājot, man tika izņemts viss vairogdziedzeris. Izgāju staru terapiju, pēc kuras vēzis, par laimi, atkāpās.
Esmu pieradusi dzīvot bez vairogdziedzera un nekādu diskomfortu nejūtu. Uzreiz pēc pamošanās tukšā dūšā (pusstundu pirms ēšanas) es dzeru vairogdziedzera hormonus, principā tas arī viss, ko daru, lai uzturētu labu veselības stāvokli. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man pilnīgi mainījusies ķermeņa termoregulācija – ja agrāk man mūžīgi bija karsti, es regulāri svīdu, tagad man visu laiku ir auksti.
