Uldis Šmits: Nāca atskārsme, ka ES ārējās robežas tomēr jāsargā 2
Migrantu pieplūduma radītā krīze turpina atbalsoties Eiropas politikā. Arī, kā zināms, Vācijas valdībā, kur iekšlietu ministrs Horsts Zēhofers prasa kanclerei Angelai Merkelei vistuvākajā laikā rast risinājumu. Pretējā gadījumā kristīgo partiju bloks varētu izjukt. Līdz ar valdību. Varbūt ministra negaidīti asi izvirzītais robežkontroles jautājums saistāms ar oktobrī Bavārijā paredzētajām vēlēšanām, kurās viņa vadītā Kristīgi sociālā savienība jeb CSU grib saglabāt dominējošo stāvokli. Taču arī pašas Merkeles Kristīgo demokrātu savienībā izskan prasība krasi ierobežot imigrāciju. Nemaz nerunājot par to, ka minētā tēma arvien uzkurina (vai ar tās palīdzību tiek uzkurinātas) kaislības gandrīz visās Eiropas valstīs. Un iespaido vēlētāju noskaņojumu – tā tas bija arī Vācijā, bet it īpaši Itālijā.
Tagad katrs skaļāks notikums, ja tajā iejaukti imigranti, vai pastiprinātu terorisma draudu pierādījums, kā Ķelnē novērstais bioloģiskais uzbrukums, vājina Merkeles pozīcijas, jo nevilšus liek atcerēties viņas 2015. gadā īstenoto atvērto durvju politiku, ko izmantoja ne jau sīriešu un irākiešu bēgļi vien. Bet daudzi atceras arī Berlīnes un Briseles pausto nosodījumu Ungārijā un citviet celtajiem žogiem, kas bija šķērslis migrantu ceļā uz Merkeles “willkommenspolitik” atvērtajām durvīm. Vairāki simti tūkstošu tomēr pa tām iegāja, un Berlīnē drīz konstatēja, ka šis milzu apjoms krietni pārsniedz laipnās uzņemšanas iespējas. Nāca atskārsme, ka Eiropas Savienības ārējās robežas tomēr jāsargā, ko tobrīd atbildīgajā Egejas jūras sektorā uzdeva organizēt šim nolūkam nolīgtajam Turcijas autokrātam Erdoganam. Jo ES aģentūras “Frontex” kapacitātes izrādījās tikpat vājas kā Eiropas līderu politiskā griba kaut ko nopietni uzsākt, ja neskaita lēmumu “sadalīt” Grieķijā un Itālijā nokļuvušās ļaužu masas. Tas tomēr sastapa un joprojām sastop pretestību ne tikai spurainajās Višegradas grupas valstīs, bet arī dažu Vakareiropas valstu valdošajās aprindās, kas faktiski paklusām sabotē lēmuma izpildi.
Realitāte spiež meklēt citus, kā mēdz teikt, mehānismus. Tāpēc ES samitā jūnija beigās tiks celts galdā Eiropadomes priekšsēdētāja Donalda Tuska biroja sagatavots projekts, kas paredz veidot specifiskas reģionālās “izkāpšanas platformas” (šis dīvainais termins ļauj izvairīties no vārda “nometnes”) imigrācijas pretendentu lietu operatīvai izskatīšanai. “Platformām” būtu jāatrodas ārpus ES, lai savlaicīgi nošķirtu ekonomiskos migrantus no personām, kam starptautiskā aizsardzība pienākas. Vācija un zināmā mērā Francija līdz šim vērtēja tādu ierosmi ļoti atturīgi. Berlīne ilgi propagandēja uzskatu, ka novecojošajai Vācijai ieceļotāji ir ļoti nepieciešami. Turklāt nav pārāk ērti pieslieties nepārtraukti peltā Ungārijas premjera Viktora Orbāna idejai, kuru šodien atbalsta arī, piemēram, Austrijas valdības galva Sebastians Kurcs un Dānijas premjers Larss Leke Rasmusens. Par ierosmes spēju materializēties tomēr māc šaubas. (Īpaši, ja pasākumā iesaistīsies ANO bēgļu aģentūra, kas izceļas vienīgi ar Rietumu kritizēšanu.) Piemērotākā vieta “platformām” būtu Lībija, kura pašreiz ir nevis valsts, bet dažādu bruņotu grupējumu pārvaldīta teritorija, kur bēgļu kontrabandu piekopj kā ienesīgu biznesu. Tāpat pārējās nosauktās valstis, izņemot varbūt Albāniju, neraisa sevišķu uzticību. Tie pārsvarā ir korumpēti režīmi Āfrikas reģionos, kur jau izkūpējušas milzīgas naudas summas, ko ES dāsni piešķir tā dēvētās attīstības sadarbības vai budžeta atbalsta ietvaros. Taču cita veida ietekmes sviru – politisko un militāro – gandrīz nav.
Vai tādas Eiropas Savienībai vispār ir vajadzīgas, domas arvien dalās. Te mēs atgriežamies pie reformu priekšlikumiem. Francijas prezidents Emanuels Makrons un Vācijas kanclere tos apsprieda, kad ierasti tikās pirms ES samita un pārrunāja arī jau pieminētās robežkontroles un nelegālās imigrācijas problēmas. Merkele bija negaidīti pretimnākoša Elizejas pils bīdītajam ierosinājumam par eiro zonas budžetu, kā arī teju visām pārējām pagaidām virspusēji izklāstītām un agrāk vēsi uztvertām tēzēm. Par tām vēl tiks diskutēts, bet tikmēr situācija prasa neatliekamu saskaņotu rīcību. Tajā iederētos gan Merkelei piedēvētā nosvērtība, gan Makrona voluntārisms un pat Orbāna un citu slietie robežas nožogojumi. Svarīgākais, lai tie atkal nerodas Eiropas iekšienē.
