Māris Antonevičs: Teikt, ka Georga lentītes nevarēs aizliegt ar likumu, ir miglas pūšana 6
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus likumos, kas liegtu izmantot tā sauktās Georga lentītes publiskos izklaides pasākumos, sapulcēs, gājienos un piketos.
Jautājums vēl tikai apspriešanas sākumstadijā, tomēr jau tagad kaislības sāk virmot. Lielā mērā pateicoties apvienības “Attīstībai/Par” nostājai. Tā ne vien kopā ar “Saskaņu” nobalsojusi pret Georga lentīšu ierobežošanu, bet arī ļoti īpatnēji skaidrojusi savu pozīciju.
Gandrīz katrs apgalvojums šajā tekstā ir tendenciozs un šaubīgs, tikko to sāk vērtēt plašāk.
Sākot jau ar vispārīgo, bet patiesībā muļķīgo “Aizliegums nav risinājums!” Ja aizliegums nav risinājums, tad kāpēc mums vispār vajadzīgi likumi un noteikumi? Lai dzīvo anarhija!
Diez vai ir vajadzība vēlreiz plaši stāstīt, par kādu simbolu mūsdienās kļuvusi t. s. Georga lentīte, “Latvijas Avīzē” tas diezgan izvērsti skaidrots jau vairākas reizes.
Bet īsumā var atgādināt, kas ir šis tā sauktās “krievu pasaules” jeb mūsdienu Krievijas impērisma simbols. Sākotnēji radīts ar mērķi veidot “uzvaras” kultu, atceroties Otrā pasaules kara panākumus, tas drīz vien kļuva par agresijas zīmi.
Tas tika izmantots Krimā un Austrumukrainā, kur no Krievijas iesūtītie specvienību aģenti deva ļoti konkrētu pavēli – visiem, kas pāriet “mūsu pusē”, piespraust Georga lentītes.
Tagad šīs krāsas lieto arī Baltkrievijas aktīvisti, kas prasa Aleksandram Lukašenko ciešākas attiecības ar Krieviju vai, tiešāk runājot – iekļaušanos tajā. Faktiski ar oranžmelno krāsu tiek atzīmēti Krievijas ietekmes laukumi, meklētas tās paplašināšanas iespējas.
Ar likumu ierobežot šādas lentītes brīvu izmantošanu ir viens veids, kā pateikt, ka te tas neies cauri. Varbūt ne pats iedarbīgākais, jo daudz vairāk varētu panākt ar sabiedrības attieksmi.
Ir, piemēram, dzirdēti stāsti no Gruzijas, kur Krievijas pilsoņu auto tiek apturēts un viņam pieklājīgi palūdz oranžmelno lentīti noņemt. Sākumā pieklājīgi, bet, ja ierunājas impēriskais šovinisms, tad var iznākt arī skarbāk.
Droši vien līdzīgs scenārijs gaidītu arī Ukrainā. No otras puses – varbūt tomēr civilizētāk šādus jautājumus risināt ar likumdošanas palīdzību.
“Attīstībai/Par” pozīciju varētu pieņemt, ja to caurstrāvotu liberāla (vai šajā gadījumā precīzāk pat teikt – libertāriska) noskaņa un apvienība vienmēr aizstāvētu indivīda tiesības rīkoties un izpausties, kā vien viņam iegribas.
Taču tā nav, tieši “AP” politiķi ir tie, kas kādam pastāvīgi grib aizbāzt muti vai kaut ko liegt – te viņiem nepatīk “Latvijas Avīzē” publicēts feļetons par Grētu Tūnbergu un tiek iesniegta sūdzība Mediju ētikas padomei, te aizskarošs sāk likties saldējuma nosaukums “Blacky” (“Melnītis”), te neapmierina sabiedrības kopējā nostāja pret migrācijas jautājumiem, un tā atkal un atkal.
Tolerance parādās vien tad, kad runa ir par specifiskām lietām – krievu valodu, Krievijas propagandas kanāliem, Georga lentītēm…
Interneta sociālajos tīklos “Attīstībai/Par” pamato, kāpēc balso pret Georga lentīšu ierobežošanu: “Aizliedzot Georga lentītes publiskos pasākumos: demonstrēsim savu nevarību sabiedrības saliedēšanā; oranžmelnās lentes tāpat redzēsim automašīnu logos; policistiem būs jādomā, kā šo normu īstenot dzīvē; radīsim aizvien lielāku kārdinājumu pēc aizliegtā simbola; dosim iemeslu provokācijām un tīšai situācijas eskalācijai.”
Kā redzams, politiķi nevis cenšas pamatot to ar kādu ideoloģisku nostāju, kas atklātu šī politiskā spēka dziļāku būtību, bet mēģina izdomāt ieganstus.
Jā, tiešām daudzi pieņemti likumi un noteikumi ikdienā netiek ievēroti. To dara gan nekaunīgi smēķētāji, kas pamanās savas “vajadzības” apmierināt autoostās un citās publiskās vietās, un pat pie bērnudārziem.
Gan autobraucēji, kas ik dienu pārkāpj atļauto ātrumu un citus noteikumus, bet ir arī tādi, kas sēžas pie stūres alkohola reibumā. Arī Covid-19 ierobežojumiem bieži tiek “uzspļauts”.
Atbilstoši “AP” pieejai tas viss demonstrē nevarību sabiedrības saliedēšanā, rada sarežģījumus policistiem, dod iemeslu provokācijām un tīšai situācijas eskalācijai.
Bet likumi jau netiek pieņemti ar domu, ka to izpilde neradīs nekādu pretdarbību un piepūli. Vienmēr būs kāds, kas vēlēsies to neievērot, un būs iestādes, kurām vajadzēs rīkoties, lai tas tomēr tiktu darīts.
Latvijā jau ir noteikti aizliegumi nacistiskās Vācijas un PSRS simbolikas publiskai lietošanai, tāpēc stāstīt, ka to ir grūti realizēt, ir tāda miglas pūšana, zem kuras patiesībā slēpjas pavisam citi iemesli.
