Juris Lorencs: “Oranžais brīdinājums” pasaulei un Latvijai 7
“Kartupeļi pūst! Tā vēl nav bijis, ka tomāti kļūst melni!” Šādas runas šodien bieži var dzirdēt Ukrainas pilsētu ielās, tramvajos un tirgos. Arī tur piedzīvo ekstrēmu vasaru – karstums, kas iesākās maija sākumā, mijas ar neredzēti spēcīgām lietavām. No Karpatiem tekošās upes ir tik straujas, ka tajās bīstami peldēties. Lielie ieguvēji ir sēņotāji. Ceļmalas ir pilnas cilvēkiem, kuri piedāvā gan svaigas baravikas, gan šīs vasaras marinējumus.
Eksperti ir brīdinājuši, ka it īpaši Eiropu nākotnē sagaida biežas novirzes no pierastās klimatiskās normas, kurās karstums mīsies ar vēsa, pat auksta laika periodiem. Latvija ir piedzīvojusi divas ekstrēmas vasaras pēc kārtas. Vispirms neparasti vēso 2017. gada vasaru, kam sekoja šā gada karstuma rekordi, mežu degšana un ik pa laikam izsludinātie “oranžie brīdinājumi”. Laba ziņa atpūtniekiem, ne tik laba lauksaimniekiem. Vienlaikus dzird balsis, ka Latvijas problēmas uz kopējā pasaules fona ir niecīgas un mūsu dzīvi būtiski neietekmēs. Lai cik liels būtu sausums, Daugava jau nekur nepazudīs! Taisnība, jo Latvijas un Baltkrievijas meži rudeņos un ziemās uzkrāj tik lielus ūdeņus, ka Daugavu nespēj apdraudēt pat viskarstākā vasara.
Tomēr šī šķietamā drošības sajūta ir tikai ilūzija. Klimata izmaiņas jau tagad daudzviet ierosina ekonomisku, sociālu un politisku nestabilitāti, kas līdzīgi ķēdes reakcijai izplatās pa visu pasauli. Vērojama domino kauliņu krišanas lavīna, kuras pēdējais elements skar arī Latviju. Ne jau vienmēr šī ietekme ir tikai negatīva. Siltas ziemas ziemeļu puslodē nozīmē mazākus siltuma skaitītāju rādījumus un zemākas enerģijas cenas. Laba ziņa Latvijai, slikta energoresursu eksportētājiem. Mūsu kaimiņvalsti Krieviju apdraud gan energoresursu cenu kritums, gan mūžīgā sasaluma kušana. Jo daudzas mājas šīs valsts ziemeļu reģionos uzbūvētas uz mūžīgajā sasalumā iedzītiem betona pāļiem, kas var sākt ļodzīties. Vienlaikus ledus segas samazināšanās Krievijas kontrolētajā Ziemeļu ledus okeāna daļā piedāvā vēl nebijušas kuģošanas iespējas starp Eiropu un Āziju. Un tā savukārt ir laba ziņa Krievijai, bet slikta Ēģiptei, jo samazināsies vajadzība pēc Suecas kanāla izmantošanas.
Ēģipti šodien apdraud arī iespējamais Nīlas ūdens izsīkums. Mēs Latvijā to nejūtam, bet visā pasaulē sākusies gluži vai izmisīga cīņa par ūdeni. Tuvajos Austrumos, Turcijā, Vidus-āzijā, Āfrikā, Indijā, Ķīnā – it visur būvē jaunus dambjus. Skan jau skaisti – mēs vēlamies ražot ekoloģiski tīru elektrību no atjaunojamiem resursiem! Bet patiesībā šo dambju mērķis ir ūdens uzkrāšana apūdeņošanas vajadzībām. Etiopija uz Zilās Nīlas upes patlaban būvē lielāko dambi Āfrikā. Tam iebilst Ēģipte, kas atsaucas uz 1959. gadā noslēgtu līgumu par Nīlas ūdens sadali. Bet 1959. gadā Etiopijā dzīvoja 21 miljons cilvēku, šodien – jau 108 miljoni, tieši piecas reizes vairāk, un tie visi grib ēst.
Globalizētajā pasaulē klimata izmaiņas saista visus un visu. Viens piemērs – karstās vasaras Eiropas ziemeļos var būtiski ietekmēt atpūtnieku plūsmu uz tādiem siltuma un saules meklētāju mērķiem kā Turcija, Grieķija, Spānija, Itālija, Bulgārija un Tunisija. Patiesi, kāpēc lai cilvēki no Latvijas vai Polijas brauktu uz Bulgāriju, ja šovasar ūdens Baltijas jūrā ir siltāks nekā Melnajā? Tomēr tūrisma industrijas rūpes ir sīkumi uz divu reālu problēmu fona, kas nākotnē neizbēgami aizvien spēcīgāk skars arī Latviju. Pirmā ir klimata izmaiņu ietekmētā pārtikas cenu celšanās globālajos tirgos, ko jau izjūt arī mūsu pircēji. Otrā – bēgļu plūsma no Āfrikas uz Eiropu. Cilvēki jau nebēg tikai no kariem, bezdarba un nabadzības, bet arī no sausuma un bada izraisīta posta.
Vai Latvija var ietekmēt šos globālos procesus? Patiesībā ne. Kamēr lielie piesārņotāji – Ķīna, Indija, ASV, Indonēzija, Brazīlija, Meksika u. c. – nebeigs gandēt dabu un kāpināt negausīgo patēriņu, mūsu iniciatīvas būs tikai piliens risināmo problēmu jūrā. Tā vien izskatās, ka mūsu un arī nākamajām paaudzēm būs jādzīvo nepārtraukta “oranžā brīdinājuma” apstākļos.
