“Esmu optimists, bet bez ilūzijām.” Saruna ar Egilu Levitu par Latvijas zaļumu un paša izvēlēm 2
“Darbs pie Latvijas valstiskuma nostiprināšanas nebeidzas nekad. Tādēļ mūsu pienākums ir strādāt, lai nākamās paaudzes mūsu Latviju mantotu stipru, drošu un zaļu. Šim lielajam uzdevumam būs veltīts viss mans darbs.” Valsts prezidents Egils Levits savā uzrunā Saeimā 2019. gada 29. maijā
Kādā no sarunām vēl krietni pirms ievēlēšanas par Valsts prezidentu Egils Levits atzina, ka cilvēks ir uzveicis dabu, tāpēc mūsdienās kā vēl nekad to saviem spēkiem jācenšas saglābt. Kāds ir viņa skats uz Latvijas vides politiku no Rīgas pils loga un paša ikdienas paradumi zaļākai dzīvei?
Savā pirmajā uzrunā Saeimā līdzās stiprai un drošai, kāda nākamajām paaudzēm būtu jāmanto Latvija, nosaucāt arī “zaļu”. Ko jums nozīmē zaļa valsts?
Mūsu Satversmē, kas ir viena no inovatīvākajām konstitūcijām pasaulē, noteikts ilgtspējības princips, ka Latvijas politikai un mērķiem jābūt tādiem, lai valsts, sabiedrība un latviešu nācija būtu ilgtspējīga. Tas ir virsjēdziens. Savukārt zaļums, ar to saprotot respektu pret vidi un vides aizsardzību, manā izpratnē ir ilgtspējības centrālais elements. Lai Latvija pildītu Satversmē noteiktos uzdevumus, tai jābūt zaļai. Tas ir mērķis, kas nekad simtprocentīgi nav sasniedzams, jo ne vienmēr rodas jaunas situācijas, kurās atkal jālieto zaļuma jeb labāk – ilgtspējības princips.
Jūsu padomnieku vidū neredzu nevienu, kas būtu atbildīgs tieši par vides jautājumiem, kam nepieciešamas specifiskas zināšanas.
Vides jautājumi ir komplicēti, taču mēs tos skatāmies nevis no tehniskā, bet gan sabiedrības politikas viedokļa – kādai jābūt valsts politikai un sabiedrības nostājai, lai Latvija būtu ilgtspējīga un zaļa.
Tātad vides jautājumos jums palīdzēs nepilnas slodzes padomniece modernas valsts un ilgtspējības jautājumos Elīna Pinto. Uz savu inaugurācijas sarīkojumu uzaicinājāt arī vairākas “Zero Waste” (“ZW”) kustības pārstāves Latvijā, kas bija patīkams pārsteigums ne tikai viņām, bet arī citiem bezatkritumu idejas sekotājiem. Vai ikdienā pats arī ievērojat “ZW” principus?
Jā, piemēram, ar plastmasas maisiņiem. Meita tos aizliegusi lietot. Sākumā vajadzēja pierast, bet nebija nemaz tik grūti.
Cik “zaļa” ir jūsu kanceleja?
Redziet, jūsu priekšā uz galda ūdens ir krūzē.
Ūdens ir no plastmasas pudeles vai krāna?
Tas man vēl jāpārbauda, bet pats dzeru no krāna – labi un lēti. Notiek atkritumu šķirošana, ar elektrības taupīšanu veicas vājāk, jo telpas pilī ir diezgan patumšas un drošībai jātur ciet aizkari. Mums ir arī velonovietnes.
Iepriekšējā darba vietā Eiropas Savienības Tiesā, kur strādā divi tūkstoši cilvēku, mans kabinets brīvprātīgi pieteicās eksperimentam, kā efektīvāk samazināt ekoloģiskās pēdas nospiedumu, lai desmit gadu laikā kļūtu klimata neitrāla. Bijām kā pionieri, kas ievēro virkni pasākumu, lai samazinātu ietekmi uz vidi, ko vēlāk ieviesa arī pārējos kabinetos. Iecēlu sekretāri par vides komisāri, viņa sekoja līdzi, lai tiktu taupīta elektrība, šķiroti atkritumi, rakstāmpapīrs izlietots no abām pusēm – izmantojam pārstrādāto, nevis kā šeit, kancelejā, balto, samazināts izdruku apjoms. Atteicāmies no kafijas automātu kapsulām – absolūti nevajadzīga lieta.
Ražošanai nepieciešama cita filozofija, jo pasaule ir pārpilna ar nevajadzīgām un īstermiņa mantām.
Redziet, šīs mēbeles, galds, pie kura sēžam, un krēsli ir mantojumā no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Mūsdienās ražotajām mēbelēm vai citiem priekšmetiem ir cits, daudz īsāks lietošanas laiks nekā agrāk. Tas ir apzināti saīsināts, lai pēc dažiem gadiem cilvēks būtu atkal spiests pirkt jaunu mantu.
Vides draugi saka – jābeidz atkarība no ekonomiskās izaugsmes.
Kopš 18. gadsimta vadošā ir kapitālistiskā ekonomika, kura var balstīties tikai uz izaugsmi un palielināšanos, taču tas apdraud zemi, turklāt ekonomikai pastāvīgi jāpieaug, lai noturētu esošo dzīves līmeni, citādi tas samazināsies. Viena no problēmām sabiedrībā ir tā, ka beidzamos divdesmit trīsdesmit gadus vairs nedomājam par pašreizējā modeļa alternatīvām – kā to pārveidot, lai ekonomika varētu attīstīties nevis kvantitatīvā, bet kvalitatīvā virzienā. Primāri tas ir ekonomikas teorijas un prakses, sekundāri – vides jautājums. Šajā jautājumā nav pārdomāti labāki pamatmodeļi, nedz jaunas teorijas vai utopijas, kurām ir svarīga loma ideju attīstībā.
Lielu daļu planētas piesārņojuma rada iepakojums. Izrādās, ka pārstrādājama ir tikai puse no saražotā plastmasas iesaiņojuma.
Iepakojums ir viena no vides problēmām, kuru iespējams ietekmēt ar valsts regulējumu. Es noteikti atbalstītu stingrāku regulējumu nekā līdz šim, lai precēm izmantotu tikai pārstrādājamu iepakojumu.
To vajadzētu ierosināt 2021.–2027. gada Nacionālā attīstības plāna izstrādes laikā!
Jā, noteikti, mēs to atcerēsimies un darīsim. Mūsu pārstāvji arī piedalīsies plāna apspriešanā.
Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Latvijā sabiedrības lielākajai daļai daba ir svarīga, taču tas bieži vien neparādās personīgajā izvēlē un rīcībā. Kā panākt, lai cilvēki apzinātos, ka ekspertu ziņojumi par vides stāvokli ir nopietni ņemami un vairs nevar dzīvot pa vecam?
Nepieciešama ieradumu maiņa gan visā sabiedrībā, gan katram atsevišķi. Ieradumus ir vieglāk izmainīt, ja apzinies, ka tas ir slikts, un tiek piedāvāta cita rīcības alternatīva. Domāju, ka uzsvars jāliek uz jauniešiem – skolēniem, studentiem –, jo viņiem sliktie ieradumi vēl nav kļuvuši par ikdienu. Man radies iespaids, ka gados jaunu cilvēku vidū vides apziņa ir lielāka nekā pieaugušajiem, kuri pieraduši pie noteikta rīcības modeļa, tāpēc to grūtāk mainīt.
Vai esat izmērījis pats savu ekopēdas nospiedumu?
Neesmu gan.
Nekas labs tur neparādīsies, tāpēc ka daudz lidojat.
Bet ziniet, vienmēr piemaksāju kompensāciju apmēram divus līdz trīs procentus no aviobiļetes cenas, lai varu lidot ar labu sirdsapziņu.
Sirdsapziņas nodoklis?
De facto tā to varētu saukt. Šī nauda tiek ieguldīta projektos, lai mazinātu lidmašīnu slikto ietekmi uz vidi.
Ko domājat par drosmīgo meiteni no Zviedrijas Grētu Tūnbergu, kas ar savām protestu piektdienām iedvesmojusi jauniešus daudzās pasaules valstīs vairs nesamierināties ar pieaugušo bezatbildīgo vides politiku?
Tas ir apsveicami un pozitīvi, ka ar savām akcijām viņa spējusi sociālo tīklu laikmetā šo problēmu pacelt diezgan augstā līmenī. Viņa nepiedāvā kaut kādus risinājumus, un tas arī nav viņas uzdevums, bet aicina – lūdzu, dariet to! Problēmu risinājumi jau ir zināmi, viņa rada pieprasījumu pēc vides aizsardzības politikas, un tas ir nopietni ņemami.
Lai Latvija būtu zaļa, tādai jābūt vides politikai, bet pie mums ilgstoši nevar vai negrib atrisināt pat vienkāršus jautājumus, piemēram, gadiem notiek stīvēšanās par tukšās taras automātiem, kādi jau labu laiku darbojas kaimiņos Igaunijā un arī Lietuvā.
Luksemburgā, kur dzīvoju līdz šim, tādi automāti bija un mēs tos lietojām. Ja tie būtu šeit, Latvijā, piemēram, pie manas mājas, es tos noteikti lietotu, pieņemu, ka tie kaut ko dod.
Deg meži Brazīlijā, arī Āfrikā un Krievijā, faktiski iet bojā planētas plaušas, bet Brazīlijas prezidents tā vietā, lai pieņemtu G7 valstu piedāvāto palīdzību Amazones lietusmežu glābšanai, lielīgi to noraida. Kā vērtējat šādu dīvainu uzvedību?
Vakar tieši runājām ar Somijas prezidentu, ka viens no starptautiskās sabiedrības uzdevumiem būtu radīt trauksmes sistēmu, kas ieslēgtos šādos gadījumos, un tai sekotu organizēta ugunsgrēku dzēšana. Ugunsgrēku apjomi tuvojas globālās katastrofas līmenim un ietekmē visas pasaules valstis, tāpēc tās ir līdzatbildīgas, lai mēģinātu ugunsnelaimi ierobežot.
Vai jūs ierosinātu šādas sistēmas izveidošanu?
Latvija tādu atbalstītu. Nezinu, vai patlaban mūsu ugunsdzēsības un glābšanas dienestu tehnika un rīcība ir piemērota Amazones lietusmežu glābšanai, ja būtu – vajadzētu piedalīties jau tagad.
Bet ko varat teikt par Brazīlijas prezidenta reakciju, kā arī ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojumu pērn par izstāšanos no ANO Parīzes klimata vienošanās? Par ko tas liecina?
(Smaga nopūta.) Pagaidām man nav komentāru.
Kad pēdējo reizi izdevies paelpot meža gaisu, pastaigāties, varbūt pasēņot vai salasīt ogas?
Beidzamā pusotra mēneša laikā nav sanācis, tikai pāris reizes biju pastaigā pie jūras Jūrmalā un Rīgā apkārt Māras dīķim. Man patīk pastaigas, ogošanai neesmu pacietīgs, lai pielasītu pilnu grozu ar mazām odziņām, sēņošana ir labāka – atrodi desmit bekas un grozs jau pilns.
Vai labi pazīstat sēnes? Kurš tās gatavo?
Līdz šim ir izdevies, citādi te nesēdētu (smiekli)! Ar gatavošanu gan nodarbojas sieva.
Vai uz nākotni vides jomā raugāties optimistiski?
Esmu reālistisks optimists, tas nozīmē, ka esmu optimists, bet bez ilūzijām.
