Olafs Zvejnieks: Valsts “neredz” pareizos cilvēkus, pie kuriem būtu jānonāk pabalstiem 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā jau kādu laiku skandina kopumā labu ideju – valsts pabalstiem būtu jābūt precīzi mērķētiem. Sak, tad ij pabalsti nonāks pie vajadzīgajiem cilvēkiem, ij valsts maciņā caurums būs mazāks.
Viss jau būtu pareizi, tikai viena nelaime – mūsu valsts nezina, kuri ir pareizie cilvēki, pie kuriem pabalstiem būtu jānonāk, valsts tos vienkārši “neredz”. Citiem vārdiem sakot, valstij nav sistēmas, kas apkopotu cilvēku ienākumus, apgādājamo skaitu, sasaistītu to ar konkrētu adresi un citiem parametriem, kas ļautu spriest par reālo dzīves līmeni – ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli.
Tieši tādēļ kovida pirmajā vilnī, kad bija jāsniedz atbalsts ģimenēm ar bērniem, nebija nekādas citas izvēles kā sniegt to visām ģimenēm ar bērniem – gan tām, kurām vajadzēja, gan tām, kuras varēja bez tā iztikt. Un visas runas par mērķēta atbalsta sniegšanu nogrima niknos sabiedrības šņācienos par to, cik laika varētu prasīt mērķētas pabalstu sistēmas veidošana.
Nenoliedzami, līdz pēdējam laikam pēc šādas sistēmas nebija arī lielas vajadzības, jo lielākā daļa sociālās palīdzības tika virzīta caur pašvaldībām. Nelaime tikai tā, ka arī pašvaldības atzīst, ka nezina visus, kam nepieciešama sociālā palīdzība. Tās zina tikai tos, kas vērsušies pašvaldībā ar lūgumu pēc palīdzības un godīgi atzīst, ka visi trūkumcietēji to nedara – daļa vienkārši kautrējas izrādīt, ka netiek galā ar rēķinu apmaksu. Ir arī otra problēma – šo cilvēku reģistrācija un datu ievadīšana par viņiem faktiski notiek manuālā režīmā, nevis automatizēti. Kamēr palīdzības lūdzēju skaits mērāms desmitos, tas darbojas, bet kas notiks, ja šie skaitļi pārvērtīsies simtos tūkstošu?
Taču tieši tāda ir rudens perspektīva – atbalsts būtu jāsniedz ļoti lielam iedzīvotāju skaitam, kas noteikti būs mērāms simtos tūkstošu. Šobrīd runa ir par to, ka palīdzība noteikti būs jāsniedz trijām nabadzīgākajām grupām (t. s. kvintilēm, kas apzīmē statistikas datu sadales veidu). Pirmā kvintile saskaņā ar 2020. gada datiem ir cilvēki ar ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli līdz 214,27 eiro, otrā – ar ienākumiem līdz 367,10 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli, trešā – ar ienākumiem līdz 508,57 eiro uz mājsaimniecības locekli.
Netiek pat izslēgts, ka tāda vai cita palīdzība būs jāsniedz arī ceturtajai grupai – ar ienākumiem līdz 720,87 eiro uz mājsaimniecības locekli. Daži dati situācijas izpratnei – Latvijā kopumā ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli 2020. gadā bija 630,04 eiro.
Rīgā un Pierīgā tie bija prāvāki – attiecīgi 750,64 un 718,15 eiro, taču reģionos aina ir bēdīgāka: Vidzemē – 517,82 eiro, Kurzemē – 526,83 eiro, Zemgalē – 557,18 eiro, bet Latgalē – 445,03 eiro. Citiem vārdiem sakot – vidējie skaitļi trijos reģionos ir ļoti tuvi atbalsta robežai, ja tādu apstiprinās, protams. Tas nozīmē, ka tajos ir ļoti daudz cilvēku, kuriem būs jāsniedz atbalsts. Savukārt Latgalē atbalsts būtu jāsniedz gandrīz visiem.
Lai spētu to paveikt, valstij Labklājības ministrijas personā būtu jāspēj apvienot datus no vairākām valsts datubāzēm. Tā, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestā (VID) ir dati par ienākumiem, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA) un pašvaldībās – par jau izmaksātajiem pabalstiem, bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) – par personu dzīvesvietu, pēc kuras tad arī var noteikt mājsaimniecības lielumu. Bet šīm ziņām būtu jābūt savietotām vienā sistēmā.
Šīs jaunās, apvienotās pieejas aprisēm būtu jābūt skaidrām jau pēc nedēļas – līdz 14. jūnijam, bet pašai sistēmai jābūt spējīgai darboties no 1. septembra. Ieraugot šos skaitļus, atceroties, cik gadus vai drīzāk desmitgades dzirdētas runas par to, ka dažādas valsts rīcībā esošās datubāzes “negrib” savā starpā sadarboties, un atminoties, cik laika aizņēma tādi slaveni valsts pārvaldes elektroniskie projekti kā e-skola un e-medicīna, sirdī iezogas šaubu velniņš.
Arī frāzes par to, ka “grūtākais būšot nevis pati datu sajūgšana, bet kritēriji, atbalsta piešķiršanas principi un veidi. Un, kamēr tas nav skaidrs, pāragri runāt par pārējo”, neliek celties optimisma spārnos.
Par sajūgšanas procesu atbildīgās iestādes un ministrijas gan braši raportē, ka šis darbs ir paveicams līdz septembrim. Ko gan citu tās gan vēlēšanu, gan krīzes gadā varētu teikt? Taču Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa izteikumi, ka koalīcijā vēl nemaz nav panākta vienošanās par to, ka tieši mērķētie pabalsti būtu atbalstāmais sociālo pabalstu modelis, nevairo optimismu, ka septembrī ieraudzīsim reāli funkcionējošu sistēmu.
Kopumā šī situācija atgādina, ka, izkļuvuši no vienas krīzes, mēs uzreiz esam iekrituši otrā. Jācer, ka optimistiskie plānotāji, kuri iecerējuši dažos mēnešos paveikt gadiem ilgi nepaveiktos darbus, tiešām tiks ar to galā. Manuprāt, gan vajadzētu sākt apcerēt arī plānu B.
