Aivars Eipurs: Optimistiskā minorā 1
Kultūras vārds valdības tapšanas sarunās neizskan gandrīz nemaz. Ar izņēmumu, ka kultūras ministre droši vien būs Dace Melbārde. Tā kultūras ļaudīm ir vērtība. Labā nozīmē, ņemot vērā, ka pilnīgi perfekts nebūs neviens, to nesagaidīsiet. Pagājušajā gadā ar ministrijas, attiecīgo darba grupu un Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) pūlēm ir paveiktas lielas lietas.
Manā tuvāko interešu sfērā ir daiļliteratūras līdz šim plašākais iznāciens ārpus Latvijas un spēlfilmu atmoda – kā var nepriecāties par filmām “Kriminālās ekselences fonds”, “Tēvs Nakts”, “Homo Novus” un “Bille”! Šiem procesiem jāturpinās, tas nedrīkst palikt tikai simtgades ķeksis. Kaut vai tāpēc, ka turpināt ir daudz lietderīgāk nekā apraut un kaut kad mēģināt atkal.
Iepriekšējā gadā beidzot ir panākts, ka virzāmies atpakaļ pie neatkarīgāka Valsts Kultūrkapitāla fonda finansēšanas modeļa, to beidzot nolemjot; par to paldies arī finanšu ministrei.
Virzīšanās gadu garumā būs gaužām pakāpeniska, tāpēc mažorīgām noskaņām nav pamata, ir optimistisks minors, jo tas tomēr ir labāk nekā līdz šim. Un gan jau to valsts budžetu pieņems! Jo patlaban gaisā karājas viss.
Neskatoties uz to, aicinu pētīt VKKF mājas lapu, tajā atrodamās programmas un nolikumus. Cita starpā, pievērsiet uzmanību radošo personu atbalsta pasākumu programmai, tās stipendiju veidiem. Ir gan nožēla par to, ka no likumdošanas automātiski ielikta darba spējīgā vecuma robeža – līdz 63 gadiem (kas tas literātam par vecumu, tie romānistam ir brieduma gadi!). Pensionāriem paredzēta cita opcija, īslaicīgai ārstniecības izdevumu un komunālo maksājumu segšanai, tā parādījusies no 1. decembra.
Atgriežoties pie literatūras izrāviena, vēlreiz jāuzsver trīspadsmit romānu sērijas “Mēs, Latvija, XX gadsimts” nozīme. Atgādināšu, ka sēriju 2014. gadā atklāja Osvalda Zebra romāns “Gaiļu kalna ēnā” un noslēdza Andra Akmentiņa darbs “Skolotāji”, kas iznāca 2018. gada jūnijā. Iecere realizēta optimālā termiņā, tas liecina arī par izdevniecības “Dienas Grāmata” spēku!
Šī kvantitāte, kas radīja kvalitātes, radīja blakusefektus. Pirmais, vairāki rakstnieki, kuri nepiedalījās šajā vērienīgajā projektā, arī rakstīja vai raksta darbus par kādu vēstures posmu. Otrais, lasītājiem radās vēlēšanās lasīt vai pārlasīt jau piemirstus vēsturiskos romānus par jebkuru periodu, piemēram, Augusta Deglava “Rīgu”, kā manā ģimenē. Un trešais, kas man šķiet ļoti svarīgi – tā kā vēsturisko romānu īpatsvars nupat ir samērā liels un ir jau jaunas ieceres šajā jomā, arvien akūtāks kļūst svārsta princips, proti, nupat katastrofāli trūkst romānu par šodienas dzīvi un kolīzijām. Piemēram, šā brīža Latvijas valdības veidošana var būt par fonu pat vairākiem romāniem.
No vienas puses, rakstniekam nepieciešama laika distance, no otras puses – kāpēc nesākt jau tagad?
Rakstniekam gribas būt malā no visa, tikai vērot, taču gaiss politizējas arvien vairāk, un arī ne vienam vien rakstniekam nāksies izšķirties par vienu vai otru lietu, par ko tas šobrīd pat nenojauš. Eiropa, gandrīz katra valsts tuvojas kaut kādai malai, paradigmu maiņai. Kāda to dara nupat, cita cenšas noskatīties (tas ir par Latviju), taču pamazām tiek ievilkta. Vai kāds vispār saprot, kas īsti notiek? “Medijpratība” ir īstais gada vārds.
Quo vadis, Latvija? Ir liela drūzmēšanās pie drēbju skapja durvīm, kurā ir tikai daži tērpi, vairāk vēsture neatvēl. Ko vilksim mugurā mēs? Liberālismu, konservatīvismu, autoritāro demokrātiju (kas tas tāds?)…? Nebūtu par skādi arī krāsu saderība.
Ko šajā sakarā var dot rakstnieki? Ja romāns top pamazām, paralēli rakstiet un publicējiet esejas par šo laiku, tās vēlāk modificēsies par šo romānu fragmentiem!
Latvija ir stipra tāpēc, ka tā ir viena no jaunajām donorekspozīcijām vecajā muzejā – Eiropā. Mēs esam demokrātijas skolēni, kas vājuma brīžos funktierē par kaut ko citu. Saņemsimies!
Kā refrēnu atkārtošu, ka kultūras vārds valdības tapšanas sarunās neizskan gandrīz nemaz. Nekas cits neatliek, kā uztvert šo procesu visu kā kultūru tās visplašākajā nozīmē.
