Optimisms un melanholija. Armands Znotiņš recenzē Latvijas Radio 3 Klasika 25. gadu jubilejas koncertu 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šķiet, ka Latvijas Radio 3 “Klasika” jubilejas koncerts ar Hektora Berlioza monodrāmu “Lelio jeb Atgriešanās dzīvē” (un aktieri Artūru Skrastiņu) notika pirms kādiem trim četriem gadiem.
Bet ne – Lielajā ģildē un, protams, radioēterā tas izskanēja jau 2011. gadā. Šķiet, ka Radio “Klasika” jubilejas koncerts ar Jura Karlsona jaunradīto partitūru čellam, klavierēm, sitaminstrumentiem un orķestrim (un “Trio Art-i-Shock”) notika vēl tikai pirms diviem vai trim gadiem. Bet ne – pagājuši jau pieci gadi ar vēl nebijušiem pavērsieniem opusa pirmatskaņotāju un paša autora radošajā darbā. Un tagad ir klāt 2021. gads, kad Radio “Klasika” svin 25. jubileju. Ārkārtas situācijas apstākļos šā radio kanāla darbība ir nozīmīgāka nekā jebkad – gan patiesi klasiskās, gan nepārprotami laikmetīgās mūzikas klausītājiem –, un 7. janvāra koncerts ar publiku neklātienē un mūziķiem klātienē uz Lielās ģildes skatuves to vēlreiz apstiprināja. Arī 25. gadskārtā te muzicēja pirmklasīgs solistu sastāvs – Elīna Bukša, Daumants Liepiņš, Latvijas Radio bigbenda mākslinieki, Raimonds Pauls, Iveta Apkalna un – tiešsaistes pieslēgumā – arī Elīna Garanča. Savukārt viena vērtība bija palikusi nemainīga kopš 2016. gada – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā.
Uzreiz jāteic, ka šādos un līdzīgos jubilejas pasākumos koncertprogrammas parasti nav pašas saistošākās un iedvesmojošākās, taču ar Radio “Klasika” vienmēr bijis citādi – tādēļ jau 2011. un 2016. gada svinības palikušas tik labā atmiņā. Tā arī šoreiz – stabilā dramaturģiskā uzbūvē līdzsvaroti gluži klasiskas un neakadēmiskas skaņumākslas paraugi, ar optimistiskām noskaņām sabalsojas melanholiski toņi un dramatiski akcenti, un visam pāri izkopta gaumes izjūta. Un patiesi veiksmīgs bija jau pats sākums – Dobrinkas Tabakovas opuss “Orfeja komēta”, ko slavenā komponiste pirms pāris gadiem rakstījusi par godu Eiroradio jubilejai, bez šaubām, lieliski iederējās arī šajā programmā, turpretī orķestrim tā bija iespēja parādīt spēles spožumu un virtuozitāti – pirmām kārtām pūšaminstrumentu partijās. Andra Pogas pārraudzībā mūsdienu mūzikā labi trenētais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šo iespēju arī īstenoja visnotaļ prasmīgi un kolorīti.
Nupat aizvadītais Ludviga van Bēthovena 250. jubilejas gads atmiņā atstājis arī Radio “Klasika” raidījumos izteikto domu, ka šajos notikumu pavērsienos, kad vērienīgi iecerētās muzikālās svinības ar daudzkārtējiem Devītās simfonijas atskaņojumiem pārvērtās daudz introspektīvākās norisēs, ir kaut kas dziļi simbolisks – galu galā Bēthovens lielu daļu no saviem skaņdarbiem nedzirdēja nemaz. Tā nu mūsdienu cilvēki joprojām ir aicināti ieklausīties un iedziļināties, un tas attiecināms arī uz 7. janvāra programmu, kur Elīna Bukša Bēthovena mūziku raksturoja kā “cēlsirdīgu un nopietnu”. Vijolei un orķestrim rakstītās Otrās romances Fa mažorā atskaņojums tāds arī bija, vienlaikus uzrunājot ar romantisku izteiksmību. Un līdzīgi panākumi solista un orķestra dialogā, tādā pašā kvalitātē pausta jūtu un izteiksmes bagātība raksturoja arī Ferenca Lista Pirmā klavierkoncerta interpretāciju, ļaujot ar prieku sekot gan Daumanta Liepiņa priekšnesumam, gan arī, piemēram, jau iepriekš pieminēto pūšaminstrumentu replikām.
Tajos retajos gadījumos, kad no arhīviem izvelk kādu Ģederta Ramana partitūru un atskaņo atkal, daudzi klausītāji ir patīkami pārsteigti, uzzinot par šīs mūzikas profesionālo vērtību un valdzinājumu. 7. janvārī šāds brīdis pienāca ar “Concerto leggiero” otro un trešo daļu – smalkas, niansētas gaumes un kompozicionāla slīpējuma caurstrāvotu simfodžezu. Interpretācijas gaitā gan palika iespaids, ka Latvijas Radio bigbenda solisti – Kārlis Vanags, Dāvis Jurka, Miķelis Dzenuška, Laura Rozenberga, Viktors Ritovs, Artis Orubs, Kristaps Lubovs, Gatis Gorkuša un Edvīns Ozols – šajā skaņu pasaulē jūtas brīvāk un organiskāk par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupu, taču tas tikai norāda, ka visu Ramana ciklu šādā sastāvā kādreiz noteikti vajag atskaņot pilnībā.
Radio “Klasika” jubilejas koncerts atgādināja arī par Raimonda Paula daiļrades daudzveidību – no impresionistiskas tēlainības vienā no cikla “Naktstaureņi” darbiem caur melanholiskām izjūtām divos “Dāmu paradīzes” dziedājumos līdz opusa “Ērģeles naktī” instrumentālās versijas dramatiski iekrāsotajam ārtrokam. Šo dažādību palīdzēja atklāt gan Jēkaba Jančevska, Lolitas Ritmanes un Annas Veismanes aranžējumi, gan arī pats komponists pie klavierēm, un vēl tikai jāpiebilst, ka Elīna Garanča un Iveta Apkalna savos priekšnesumos bija teicamā muzikālā formā.
Tikpat spilgta un pārdomāta interpretācija Kamila Sensānsa Trešās jeb “Ērģeļu” simfonijas finālam koncerta izskaņā palīdzēja formulēt noslēguma secinājumus – pirmkārt, cerību, ka 2020. gadam radniecīgas virsotnes klasisku vērtību lasījumos un iepriekšnezināmas jaunatklāsmes tiešsaistē un klātienē turpināsies arī 2021. gadā. Otrkārt, Raimonds Pauls un Elīna Garanča sola, tiklīdz tas būs iespējams, pirmatskaņot jaunradīto ciklu ar Ojāra Vācieša dzeju, taču arī iepriekšējais abu mūziķu sadarbības rezultāts – “Baltās paslēpes” ar Vizmas Belševicas dzeju – gaida vēl citus koncertus, vēl citus interpretus. Un, ja nākamo mēnešu gaitā koncertu programmās būs lasāmi arī Ģederta Ramana, Jura Karlsona, Dobrinkas Tabakovas vārdi, tas raisīs tikai papildu interesi un gandarījumu.
