Monika Zīle: Optimisma un skepses kokteilis 8
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Politika ir māksla pielāgoties un gūt labumu no visa, ieskaitot arī to, kas riebjas.” Otto fon Bismarks, Vācijas pirmais kanclers
Sniegamāte, kārtīgi izpurinādama ziemas pēļus, devusi atelpu planētas apokalipses sludinātājiem: droši vien ir lielākas izredzes veiksmīgi pārdot Antarktīdā ledusskapjus nekā Latvijā šobrīd organizēt manifestācijas pret globālo sasilšanu. Sabiedrības vairākumam patlaban rūp malkas cena, apkures rēķini un degvielas tirgus ikdienas svārstības.
Aukstā laika iestāšanās tradicionāli pārsteidz un izbrīna tikai galvaspilsētas domi neatkarīgi no tā, kas tobrīd saimnieko mēra kabinetā. Parastie cilvēki kopš mazotnes zina, kas notiek pēc tam, kad koki zaudējuši lapas. Tomēr nav izslēgts, ka tik un tā drīz pastkastēs atradīsim gadalaiku maiņu apstiprinošu bukletu.
Jaunradītajai Klimata un enerģētikas ministrijai taču vajadzēs sevi kaut kā pieteikt un apstiprināt izveidošanas nepieciešamību… Taču, jokus atmetot, “klimata ministrs” ir ļoti neapskaužamā lomā. Viss liecina, ka iepriekšējās valdības aptiprinātais Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam drīz pievienosies citiem aizmirstības putekļu klātajiem dokumentiem. No šim pamatos liktā jau daudz kas izrādījies steidzīgi pārvērtējams, un ir pamatotas bažas, ka jaunā stratēģija atkal izskanēs lozungos. Tādos pašos, ar kuriem pārbagāta jaunās Krišjāņa Kariņa valdības deklarācija.
Sakiet, ko gribat, bet ir savādi un pat ačgārni, ka valdības apstiprināšanā par svarīgu uzskata izplūdušu solījumu tirādēm pārbagāto deklarāciju, nevis Ministru kabineta konkrētos darbības plānus. Tiem klāt ķeršoties jaunajā gadā, un pēc mēneša vai pusotra tad būs ciknecik skaidrības, no kura muklāja vilks, bīdīs un stums pirmo iestigušo vezumu. Saeimas priekšsēdētājs Eduards Smiltēns (“AS”) nesen sacīja, ka viskritiskākā situācija ir Veselības un Iekšlietu ministrijās. Iepriekšējā valdībā abas bija nemainīgā tagad 14. Saeimā mandātus zaudējušās “Attīstībai/Par” valdījumā.
Diemžēl Latvijā nav iesakņojusies tradīcija pēc neveiksmīgām ministrēšanām papētīt, kā tērēti nozares attīstīšanā ieguldītie miljoni. Protams, bijušais veselības ministrs Daniels Pavļuts diezin vai būs ierasti daudzvārdīgs paskaidrojumos, kāpēc nozarē investētās milzīgās summas dīvainā kārtā ne par mata tiesu nav līdzējušas veselības aprūpes jomas atspirgšanai. Neskaidrībām pastāvot, dzimst dažādi pieņēmumi un izplatās gluži murgainas baumas, vairojot neuzticību valdībai jau pirmajās tās darbības dienās. Optimisti gan domā, ka šis Ministru kabinets četrus gadus gludi rullēs pa labi iebrauktajām risēm. Bet skeptiķi piekodina atcerēties: iepriekšējo valdību stutēja pandēmija, kuras laikā nebija prāta darbs atvēzēties lielām pārmaiņām. Tā ka var būt visādi.
No “Jaunās Vienotības” (“JV”) labklājības ministres amatam izraudzītā Evika Siliņa piepalīdz optimistiem ar ziņu, ka šī valdība modri pieskatīs sociālā taisnīguma pulsu, daudz pārdomātāk atbalstot jaunās ģimenes un vientuļos vecākus. Taču sabiedrības noskaņojuma kokteilim rūgtu skepsi pievieno finanšu speciālistu bezkaislīgi lietišķie paudumi – no algas līdz algai dzīvo apmēram 46 procenti sabiedrības. Patlaban, kad ziema vēl nav pa īstam ieskrējusies.
