Lakučs par opozīciju: Viņiem galvenais ir Latvijas valsti noslaukt līdz pēdējam 2
Ivo Lakučs Latvijas BMX riteņbraukšanas izlases galvenā trenera amatu pametis ar labi padarīta darba sajūtu un rūgtu vilšanos par to, ka iekšējās domstarpības ietekmē gan rezultātus, gan savstarpējās attiecības.
Lakuča piemineklis ir Māra Štromberga divi olimpiskā čempiona tituli, un salīdzinājumā ar kādreizējiem sasniegumiem pēdējo gadu rezultāti vairs nepriecē, radot iemeslu meklēt ne tikai cēloņus, bet arī atbildīgos. Uz Ivo tika izdarīts spiediens un viņš pagājušajā nedēļā uzrakstīja atlūgumu.
“BMX parādās jaunas sejas, jauni vecāki. Viņu bērniem ir sasniegumi jauniešu sacensībās, un vecāki uzskata – visu zinu, visu varu. Treneri viņus aģitē, rada riebīgu gaisotni, un tas iespaido gan rezultātus, gan savstarpējās attiecības, nākotnes redzējumu. Punktu manai pacietībai pielika tas, ka pēc šī gada darba Mārupes kluba pārstāvis Māris Liberts, kuram nav nekāda sakara ar trenēšanu un pedagoģiju, klubu padomē aģitēja visus par manis apsūdzēšanu nekompetencē. Dzirdot apvainojumus, ka man paveicies ar Štrombergu, ka neko nemāku, nevienu bērnu no nulles neesmu sagatavojis, sapratu – nav vērts,” “LA” teica Ivo Lakučs.
“Tā ir skaudība, ka esmu izlases galvenais treneris, un ir treneri, kuriem netiek slava, atzinība. Visu laiku ar BMX esot saistīts es, kurš neko nedara, lai gan algu saņem. Viņi to naudu grib citam trenerim, lai gan summa ir tāda, ka kauns nosaukt.”
Visiem labs jau nekad nebūsi. Lai daži runā, nevajag ņemt galvā.
I. Lakučs: Tas jau nav tikai tagad. Pārmeta, ka trenēju Krievijas sportistus, bet man ar viņiem nebija līguma un nesaņēmu naudu, esmu tikai palīdzējis kā sporta entuziasts. Visi tie raksti ietekmē arī ģimeni un apkārtējos. Negatīvisms tiek potēts tā, ka jaunpienācēju vecāki novēršas, nemaz neaprunājoties un nezinot patiesos apstākļus. Tas aizgāja par tālu, jūtams arī sportistu negatīvisms un principiāli pretēja rīcība. Noteicu, ka visās oficiālajās sacensībās jāpiedalās Latvijas izlases kreklā, bet to atklāti ignorē. Ja sāku sankcijas, ir bļaustīšanās, raksti, komentāri. Es tā negribu turpināt.
Tevi neklausīja lielās izlases sportisti?
Rudenī bijām Pasaules kausu sacensībās Argentīnā un ASV. Atklāti sakot, ja es būtu ietekmīgāks un ar lielāku finansiālo resursu, daži sportisti tiktu vienkārši aizsūtīti mājās par disciplīnas pārkāpumiem, par sporta ētikas normu neievērošanu, attieksmi pret sacensībām, pret vadību. Bija jāgriež kā ar nazi, taču man diemžēl nav tik lielu pilnvaru, un tas atkal tika pavērsts pret mani. Tik tālu aizgājis tāpēc, ka nav tādu panākumu kā Štromberga laikā. Tagad rezultāti viduvēji, tādēļ visiem citiem šķiet, ka viņi arī saprot.
Ko nozīmē disciplīnas pārkāpumi – ballēšanās?
Vairāk bija mīlestības tēma – meitene nevarēja sadzīvot ar čali, sacensību laikā viņai pateica, ka viss beidzies, un tad bija asaras, pārdzīvojumi, nenāca uz treniņiem, naktīs kaut kur blandījās. Atteicās no komunikācijas.
Kuri ir tavi pilna laika audzēkņi?
Kristens Krīgers un Vanesa Buldinska, līdz šim bija arī Helvijs Babris, bet viņš mainīja treneri, lai dabūtu citu redzējumu. Par viņiem droši varu galvot, ka viss būs kārtībā, sadzīvē ir tādi, kā sportistiem pieklājas. Ar Miku Strazdiņu un Vinetu Pētersoni jāmāk sadzīvot, viņi neiederas komandā ar savu uztveri ārpus sacensībām.
Jāmaina attieksme?
Pateikšu skaļi – manuprāt, viņu treneri nesaprot, kas ir lielais sports un kādai jābūt disciplīnai, ja grib kaut ko sasniegt. Viņi ir diezgan tālu no tā. Esmu bijis kaut kādā virsotnē, tāpēc zinu, kādai attieksmei un noskaņojumam jābūt ikdienā.
Bet tomēr no klubu padomes vairākums tevi atbalstīja. Demokrātiskā iekārtā tu baudīji vairākuma uzticību.
Gandrīz nevienam kluba vadītājam nebija pilna informācija un neuzskatīja par iespēju jaukties iekšā. Balsojumā bija trīs par, pieci pret un divi atturējās, faktiski – 6:5 ar manu minimālu pārsvaru. Lielākie bļāvēji ir tie, kas ar sportistiem iznākuši mazliet uz āru un vajag Latvijas valsti noslaukt līdz pēdējam. Tā brutāli – dabūt naudu no valsts un pārējais ir štrunts.
Tu minēji Mārupi.
Jā, viņi ir iniciatori. Aizpagājušajā gadā pārskatījām “Augstas klases sportistu sagatavošanas centra” kritērijus, mēģinājām uzlabot sistēmu, nodalījām jauniešus un elites grupu, līdz ar to finansējums pamainījās. Māra Liberta dēlam (Edvardam Emīlam) tika mazliet mazāk un tad arī sākās nomelnošana. Pagājušajā gadā īpašu rezultātu nebija, bet šovasar viņš uzvarēja Eiropas čempionātā B16 grupā un pasaules čempionātā bija otrais, un tad tas nekompetences jautājums atkal pacēlās ar pārliecību, sak, Lakučs teica, ka nekas nesanāks, bet tagad mēs esam zenītā.
Kurš varētu nākt tavā vietā?
Mēģinās bakstīt jaunatnes izlases treneri Miku Puķīti. Bet nekas jau nemainīsies, jo plaisa ir nevis starp mani un pārējiem, bet savstarpēji, tāpēc ar nomelnošanu saskaries arī nākamais izlases treneris. Diezgan slikti viss ir. Izjuka tas, ka agrāk mēs bijām kā komanda, visi trenējās pie manis, pieaicinot arī citus speciālistus. Bet bija viens vadītājs, kurš saka, kur iesim un kur neiesim. Mūsdienās tas ir arvien grūtāk, jo ir sportisti, kas nav sapņus piepildījuši un sāk klepot, ka treneris neko nesaprot. Bļāvēji ir uzvarējuši.
Taviem sportistiem tagad nepasliktināsies iespējas?
Domāju, ka nē, viņiem tagad varēšu veltīt vairāk uzmanības. Cerības kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm vēl ir un pēc tam liksim jaunu bildi iekšā. Ir arī jaunie, ifrastruktūra ir, tikai jāstrādā. Šogad pirmo reizi sarīkojām Eiropas čempionātu. Man ir labi padarīta darba sajūta, līdz ar to klausīties par nekompetenci, pārmetumus, ka neviens sportists pie manis neies – reizēm ir jāpaiet nostāk.
Ja tev piezvana un sauc strādāt uz ārzemēm?
Apsvēršu visus variantus, bet diez vai tas būs līdz olimpiskajām spēlēm, jo gatavošanās process ir noslēguma fāzē. Iespējams, ar kādu izlasi apvienosimies, lai kopā trenētos un būtu izaugsme. Latvijā ir grūti, tagad katram ir savs redzējums un plāns un, ja nav viens vadītājs, tad būs bardaks.
VIEDOKLIS
Māris Liberts, Mārupes BMX kluba pārstāvis: “Mēs Mārupes klubā savulaik paši virzījām un iecēlām Ivo Lakuču par galveno treneri, bet pēc būtības viņš nestrādāja ar junioru un elites sportistiem. Tas bija formāls amats, tad kāpēc mums vajadzīgs treneris, kurš var lemt par sportistu likteņiem, ja viņus netrenē? Galvenais treneris daļēji ir menedžera un administratīvais amats, Ivo galvenais uzdevums bija izveidot vienotu komandu, bet tas nenotika. Sportistu tēvi ir diezgan traki, gatavi daudz ko ziedot, bet kā vārdā? Sākumā uzticējāmies Lakučam par simt procentiem, iedevām neierobežotu varu, bet šī sistēma sāka buksēt, jo zaudējām elites un junioru braucējus, rezultātus un parādījās neapmierinātība. Sākām laikus runāt, meklēt kompromisu, bet izmaiņas nenotika. Viņa ieinteresētība par to, kas notiek Latvijas BMX, bijusi absolūti nekāda, septiņu gadu laikā Lakučs apmeklējis aptuveni trīs BMX klubu padomes sapulces, bijuši daži kopīgi izlases treniņi. Ivo ir smags raksturs, un tas neveicina sadarbību, ieinteresētība ir tikai vārdos. Mēģinājām risināt federācijā, bet tur atbildēja – mēs uzticamies Ivo. Un tā esam nonākuši līdz brīdim, kad nolēmām nacionālajā seriālā nerīkot elites grupas sacensības, jo vienkārši nav kas tajās brauc.”
