Opolais: Latvieši ir muzikāla un talantīga tauta, un par to brīnās pasaulē 0
Latvieši ir muzikāla un talantīga tauta, un par to pasaulē brīnās un vienmēr jautā, tā intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” atzina pasaulē atzītā operdziedātāja Kristīne Opolais.
“Tas ir jautājums, ko uzdod vienmēr visur. Es nezinu, kā atbildēt. Tas ir unikums, mēs esam unikāli, bet latvieši jau ir ļoti muzikāla tauta, ļoti talantīga tauta, līdz ar to es nebrīnos,” vērtēja māksliniece. Taču citi ārzemēs gan brīnoties.
“Vienmēr atceras. Kad sanāk strādāt ar [režisoru] Martinu Kušeju, kad mēs iestudējām “Nāru” Bavārijas Valsts operā, pirms tam viņš neilgu laiku bija strādājis ar Elīnu Garanču un viņš man teica: “Tu man atgādini Elīnu. Jums, latviešiem, ir kaut kas tāds.” Mēs tikām audzināti, ka jāstrādā, un mana mamma vienmēr bija teikusi, ka vienīgais, kas ir jādara, ir jāstrādā un jāzina savs mērķis. Nekad nedomā par citiem, vienmēr jādomā par to, ko tu gribi sasniegt, un tas, es domāju, man arī ļoti palīdzēja,” stāstīja Opolais.
Runājot par to, ar kādām grūtībām sastapās ceļā uz Ņujorkas Metropolitēna operu, Opolais atzina, ka bijis viens brīdis, kad bija jāizvēlas. “Man bija paredzēta debija 2010.gadā Mizetes lomā, bet aģents piezvanīja un teica, ka Bavārijas Minhenes opera prasa, vai es nevaru pārņemt jauniestudējumu un debitēt. Tā būtu arī mana debija titulpartija operā “Rusalka” (“Nāra”), jauniestudējumā,” stāstīja operdziedātāja. Viņai radusies mākslinieciska interese, parādījies ego, un viņa sapratusi, ka jāmēģina “tikt vaļā” no Metropolitēna.
“Grūtības bija tādas, ka es gandrīz biju pārliecināta, ka varētu būt, ka uz ilgāku laiku durvis būs ciet. Bet pēc tam jau viss notika labi. Metropolitēna vadība atbrauca uz vienu no izrādēm un redzēja mani klātienē,” teica Opolais. Tad viņa ieguvusi vēl trīs kontraktus uz priekšu, vēl pat nedebitējot Metropolitēnā.
“Nu tā tas notiek dažreiz. Tas notiek tad, kad tu parādies pareizajā laikā ar pareizo lomu un tieši tajā laikā pareizie cilvēki tevi redz. Un tad viss aiziet. Bet to mēs nevaram noregulēt, to kāds regulē pār mums,” uzskata māksliniece.
Aizvadīto sezonu viņa vērtējot kā sapni. “Ja es mēģinu saprast, kā es to varēju paveikt, es domāju, tur atkal bija kāda roka, kas bija mani vedusi, un kaut kāds tāds ārpusējs atbalsts man ir bijis. Jo pēc “Manona Lesko” mans ķermenis… Bija jocīga tāda sajūta, ka balss man ir, bet ķermenis saka, ka vajag atpūsties,” atminējās Opolais.
Viņa vērtēja, ka kritiķiem un publikai patīkot viņas atainotie “miršanas skati” uz skatuves, tie tiek augsti vērtēti. “Varbūt tāpēc, ka es nekautrējos mirt. Ne pa smuko, bet tā, kā ir, ar visam grimasēm. Un es darbojos kā aktrise. Es saprotu: ja cilvēks sevi nogalina, ja runa ir par “Madama Butterfly”, ja nazis ir iedurts kaklā, tas nav patīkami un tur nekādas smukas sejas nevar būt. Un it īpaši, ja es zinu, ka mani filmē, es mēģinu spēlēt, it kā tas būtu filmas uzņemšanas laukumā. Lai ir pa īstam. Varbūt tas palīdz. Varbūt tas patīk cilvēkiem,” sprieda Opolais.
Viņa arī pauda viedokli, ka opera un klasiskā mūzika ir tāda māksla, kas nekad nepazudīs. Viņai esot nedaudz žēl, ka viss kļūst vienkāršāks. Piemēram, pēdējā laikā pirms izrādes visu laiku dzirdot “enjoy” jeb izbaudi, tā esot kā mode.
“Jo vairāk dzīves pieredzes un grūtību, jo krāsaināks mākslinieks. Jo grūtāks tas ceļš, jo labāk, jo vairāk tu novērtē. Un, jo smagāk tev ir gājis, jo mazāk iespēju, ka tu to kroni uzliksi sev uz galvas. Ja padodas viss ātri un ar “enjoy” sajūtu, tad jau var arī “sakāpt”,” uzskata Opolais. Viņa vēlētos, lai jauniešiem, kas turpina šo ceļu un kuri grib kļūt par māksliniekiem un mūziķiem, nopietni jādomā par šo mākslu.
“Tā pilnībā mani ir mainījusi, un es sevi mainīju priekš šī ceļa, un tas ir svarīgi. Negribas, lai opera, klasiskā mūzika paliek par tādu vieglu žanru,” atzina māksliniece. Viņa pati uzskata, ka uz skatuves atdod vairāk, nekā vajadzētu.
Viņa arī atzina, ka viņai patīkot klasiski uzvedumi – šajā ziņā viņa esot vecmodīga un dažreiz nogurstot no jauniestudējumiem. “Ja ir moderns iestudējums, tad man gribas, lai viņš ir tāds klasisks bez tādām netīrām lietām, jo tik daudz ko mēs redzam un dzirdam ikdienā. Un, man liekas, ka operā jābūt pēc iespējas kaut kam tādam, ko nevaram sajust, noķert ikdienā,” vērtēja operdziedātāja.
Opolais norādīja, ka strādā ar pilnu atdevi, jo zina, ka var piesaistīt jaunus cilvēkus. Viņiem varbūt var ieinteresēt ne tikai dziedāšana, bet tas, kas notiek uz skatuves, lai viņi to skatās kā filmu, lai redz īstu darbību, lai viņi iedziļinās un varbūt arī aizdomājās dziļāk par dzīvi.
Opolais dzimusi 1979.gadā Rēzeknē, no 2003. līdz 2007.gadam bijusi Latvijas Nacionālās operas soliste. 2010./2011.gada sezonā Opolais ar titullomu Antonīna Dvoržāka operā “Nāra” debitēja Bavārijas Valsts operā Minhenē. Uz Ņujorkas Metropolitēna operas skatuves Opolais debitēja 2012./2013.gada sezonā – Magdas lomā Džakomo Pučīni operā “Bezdelīga”. Opolais spilgtākās lomas – izrādēs “Nāra”, “Bezdelīga”, “Madama Butterfly”, “Bohēma”, “Manona Lesko”. Opolais ir Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte, saņēmusi arī Paula Saksa atzinības balvu, Teātra balvu, Latvijas Kultūras fonda balvu.
Pēc piecu gadu pārtraukuma Opolais atkal koncertēs Latvijā, un piektdien vakarā Liepājā būs dzirdams pirmais no viņas trim solokoncertiem. Nākamie būs Rēzeknē un Rīgā.
