“Operete ir tautas māksla”. Saruna ar dziedātāju Silgu Tīrumu 0
Jaunnedēļ, 16. un 23. februārī, Rīgas Muzikālais teātris kultūras pilī “Ziemeļblāzma” vērs priekškaru vispopulārākās un visvairāk rādītās austriešu komponista Niko Dostāla (dz. 1895. g.) romantiskās operetes “Klīvija” pirmizrādei. Multimediālais skatuves mākslas darbs norisināsies pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Rīgas Muzikālā teātra, kura juridiskais pamats kopš 2013. gada ir nodibinājums “Latvijas Operetes fonds”, pūrā ir tādas operetes, kā, piemēram, F. Lehāra “Grāfs fon Luksemburgs”, J. Štrausa “Čigānu barons”, uzvedums “Karmena” pēc Ž. Bizē operas motīviem, kā arī vairākas koncertprogrammas.
Klīvijas lomā iejutīsies šobrīd Parīzē dzīvojošā un pasaulē koncertējošā latviešu dziedātāja Silga Tīruma.
– Pasaulē atzītie latviešu operdziedātāji parasti teic, ka it visur spodrina Latvijas tēlu. Bet “Klīvijas” afišā aiz Silgas Tīrumas vārda iekavās minēts – Francija. Tas vedina uz domu, ka esat dzimusi Francijā…
S. Tīruma: – Afišu izlasot, tikpat pārsteigts bija mans vīrs Pjērs Soldano, kurš gan ir īstens francūzis. Kopš kura laika tu esi no Francijas? – viņš vaicāja. Nē, nē, esmu pilnasinīga latviete (pasmaida). Lai gan varbūt gluži tā nevaru teikt. Manu māmiņu, dzimušu piecu bērnu ģimenē, kā mazu meitenīti kara laikā uz Latviju atveda no Krievijas. Nu jau gan sen viņa ieaugusi latviešos. Kad biju maza, mamma (Tatjana Tīruma – V. K.) Valkā diriģēja latviešu vīru kori, bērnu kori, viņa joprojām tur strādā mūzikas skolā. Abi ar tēvu, kam arī bija laba balss, dziedāja korī, dažādos ansambļos. To esmu redzējusi kopš mazotnes. Skatījos uz Ausmu Derkēvicu, Terēziju Broku… Trausla sieviete, bet tāds maģisks spēks! Likās, es arī gribu būt diriģente kā mamma, diriģēšu Dziesmu svētku lielo kori… Cēsu mūzikas vidusskolā pat beidzu diriģentus. Taču tad sastapu savu skolotāju Gaidu Unguri, kura teica: nē, tev jābūt dziedātājai.
Austrijā, Francijā, citur pasaulē aiz mana vārda visās afišās rakstīts – Latvija. Bet te – Francija. Laikam “Klīvijas” menedžeris tā rīkojies publikas pievilināšanai. Ja esi pamanīts ārvalstīs, tevi sāk augstāk vērtēt arī pašu mājās. Citur pasaulē gan jūtamāk atbalsta savējos. Piemēram, Francijā ir mākslinieku biroji. Ja tajos iesniedz pierādījumus par izrādēs un mēģinājumos nodziedātām 540 stundām, vari dabūt no valsts naudu, kas sniedz iespēju braukt uz atdziedāšanu citos projektos. Bet tas droši vien neturpināsies ilgi. Visur pasaulē cīnās par līdzekļiem un taupa uz kultūras rēķina. Bet pie minētā pabalsta francūžiem tomēr tikt vienkāršāk. Un vēl Francijā ļoti patīk, ja runā franču valodā. Kad jau biju to iemācījusies, darbiniece kādā birojā ar mani pēkšņi ierunājās vāciski. Kāpēc viņa to nedarīja tad, kad franču valodu vēl nepratu? Gribējusi, lai es ātrāk iemācoties runāt franciski, skanēja atbilde. Līdzīgi varētu teikt arī par austriešiem. Ja atdziedāšanā piedalīsies vienādi stiprs austriešu un citas valsts mākslinieks, austrietis vienmēr mazlietiņ baudīs atlaidi. Pat ja tava balss lomai būs ārkārtīgi atbilstoša – oh! – paņems mākslinieku, kurš pilnīgi bez jebkāda akcenta runā un dzied vāciski. Tā viņi nemanāmi atbalsta nacionālumu, savējos. Un ne tikai mākslā.
– Pirms diviem gadiem par Leldes lomu operā “Spēlēju, dancoju” jūs nominēja Lielajai mūzikas balvai un tikāt pie skatītāju simpātiju balvas. Kas aizveda uz ārzemēm?
– Kad pirms diviem gadiem dziedāju Leldi, jau strādāju un dzīvoju Francijā. Lelde man palikusi prātā arī tādēļ, ka, to dziedot, vēl nezināju, ka gaidu mazo Gabriēlu, kurš pieteicās tieši pēc deviņiem mēnešiem. Bet uz ārzemēm mani aizveda Mocarts. Mani ļoti valdzina šā skaņraža darbi. Beidzot Latvijas Mūzikas akadēmijā bakalaurus, sapratu, ka vēlos papildināties pie laba pedagoga ārzemēs, un braucu likt iestājeksāmenus Grācā. Austrijā beidzu maģistrantūru un, dziedot Tiroles festivālā, iepazinos ar savu tagadējo vīru Pjēru Soldano, kurš arī ir dziedātājs, tenors. Pēc tam piedalījos dažādos projektos. Dzīvesbiedra dēļ pārcēlos uz Franciju. Sākumā dzīvojām pie Monmartras, tagad mums ir dzīvoklis Pieparīzē. Protams, Monmartrā jebkuru mirkli vari uzskriet pie Sv. Sirds baznīcas, ieelpot dievnama auru, bet ar bērnu ratiņiem pa Monmartras bruģi nepabrauksi…
– Kad Rīgā likvidēja Opereti, skanēja arī tādi argumenti, ka šim žanram īsti nav vietas. No augstās mākslas puses to izspiežot opera, no otras – varietē, kabarē. Taču nupat Latvijas Nacionālajā operā Vecgada koncerts – “Operešu karuselis” – tika uzņemts ar lielām ovācijām. Kur, jūsuprāt, ir operetes žanra pievilcība?
– Vieglumā, gaisīgumā, virpuļojošā, atraktīvā dejā, krāšņos tērpos… Māksliniekam tā ir grūts žanrs. Austrijā Tautas operā iestudē gandrīz tikai operetes. Publikas iemīļoti ir slavenie operešu festivāli ar izteiksmīgām režijām, skatuves tiek būvētas pat uz upes. Arī Ofenbahs, piemēram, rakstījis operetes. Franči gan ar pietāti raugās uz austriešu operetēm – o! – Kalmans, Lehārs, tas esot pavisam kas cits! Vācijā populāra ir Drēzdenes operete. Opera piesaista gan muzikāli izglītotus cilvēkus, gan šajā jomā tik ļoti neiesvaidītus, bet operete ir tautas māksla, kurā liela nozīme arī tam, ka runā un dzied dzimtajā valodā. Neatceros laiku, kad likvidēja opereti Latvijā, biju maza. Daudzi mākslinieki palikuši bez darba, arī labi diriģenti. Un ir dziedātāji, kas dzimuši tieši operetei, ko gan par sevi īsti nevaru teikt. Mani valdzina arī opera. Līdz šim esmu dziedājusi ļoti daudzos operešu koncertuzvedumos, bet tikai vienā operetē – Annu Elīzi Lehāra operetē “Paganīni”, kas bija iestudēta teātrī pie Grācas Leobenā.
– Tātad Klīvija būs jūsu otra lielā loma operetē. Kā jūs teiktu, par ko ir stāsts slavenajā Dostāla darbā?
– Mazā Dienvidāfrikas valstiņā Boligvajā noticis apvērsums, varas partiju maiņa. Miljardieris Potertons, vienojoties ar iepriekšējo valdību, ir nopircis lietošanas tiesības apjomīgām un ienesīgām raktuvēm un minerālavotiem, kas viņam tagad, pēc apvērsuma, vairs nav pieejami. Viņam liegta ieeja valstī. Un tad Potertons angažē slavenus Holivudas aktierus jaunai, romantiskai filmai, kas tiek uzņemta Boligvajā, Kordiljēru pakājē. Pēkšņi mana varone Klīvija – tā sauc galvenās lomas tēlotāju, slavenu filmu aktrisi – saņem vēstuli no aktiera Benka, kurā viņš paziņo, ka filmas uzņemšana patiesībā ir tikai aizsegs lielam un bīstamam darījumam. Vai nav bezgala aktuāli? Arī mūsdienās visā pasaulē mediju telpa tā vien ņirb ar ziņām par politikāņu un biznesmeņu apšaubāmiem darījumiem. Piemēram, Austrijā afroamerikāņi slēdz fiktīvas laulības ar austrietēm, lai iekļūtu šajā valstī, un daudzas no viņām iekrīt. Tā rīkojas arī daudzi Krievijas pilsoņi vēlmē tikt pie vieglākas ceļošanas iespējām.
Bet aizbēgušā Benka vietā filmētāji atrod cilvēku it kā no vienkāršās tautas – Žuanu, kas patiesībā ir aristokrāts, mazās valstiņas prezidents. Klīvija viņā patiesi iemīlas un, kad maskas krīt, kļūst par prezidenta kundzi.
– … kā jau raksturīgi operetēm, kur labais uzvar ļauno, kā daudzu tautu pasakās ar laimīgām beigām. Vai jums pašai dzīvē kādreiz nācies piedzīvot negaidītu, priecīgu pavērsienu?
– Viendien man zvana no aģentūras “Musica Glotz”. Nosaukta dibinātāja Mihaila Gloca vārdā, tā ir viena no slavenākajām Francijas aģentūrām, kura savulaik apkalpoja arī pasaules leģendu dziedātāju Mariju Kallasu. Izdzirdis mani atbildam vāciski, aģents vaicāja – vai es esot no Šveices? O, Baltija! Baltijas valstis esot slavenas ar dziedātājiem, un viņa favorīte esot lietuviete Violeta Urmane. Aģents bija noklausījies manus ierakstus, tikāmies, aprunājāmies, un tagad esmu uzņemta šajā aģentūrā. Paveiksies vai ne, māksliniekam tā ir likteņa zīme. Jo mūsu, dziedātāju, ir daudz. Un, ja tevi paņem slavena aģentūra, tas jau vien ir sasniegums. Bet nākamais – ko tev piedāvās? Es ļoti vēlētos dziedāt Traviatu operā, jo šī loma ir tieši kā radīta manai liriskā soprāna balsij. Starp citu, mēs ar vīru līdz pēdējam brīdim pirms mazuļa nākšanas pasaulē koncertos dziedājām. Viņš – Alfrēdo, es – Traviatu, ko dziedāju arī dzemdējot. Laikam mazais to puncī dzirdēja, un tagad, klausoties klasisko mūziku, viņš paceļ rociņas un diriģē. Tāds skats! Pārsmieties var. Un vēl es labprāt dziedātu Rozalindu no “Sikspārņa”. Jo man ļoti patīk uz skatuves stipri cilvēki, sievietes ar šarmu. Arī māksliniekam šajā laikā jābūt ļoti stipram. Pēc tam, kad par Leldes lomu saņēmu skatītāju simpātiju balvu, bija publicēti daudzi atzinīgi raksti. Taču palūkojos internetā. Un to man nevajadzēja darīt. Kā cilvēki var būt tik ļauni! Arī par citām personībām palasot – tas pats. Kā var nīcināt cilvēku? Tas taču sāp. Zinu, ka, strādājot kādas operas štatā, radošo iespēju konkurences cīņā rodas intrigas, nenovīdība… Pati pēc rakstura esmu ļoti atvērta, mani daudz kas ievaino. Taču tam nedrīkst ļauties. Varbūt tādēļ nevirzījos tik strauji uz priekšu karjerā. Laikam ne velti mana dziedāšanas profesore Mūzikas akadēmijā Ludmila Brauna allaž teica: ti dolžna bitj krepče (tev jābūt stiprākai – krievu val.). Viņa pret mums bija diezgan nežēlīga. Tolaik raudāju, bet tagad saprotu – viņa mūs norūdīja. Starp citu, Marija Kallasa ir sacījusi – par sevi nekādas kritikas nelasu, aizliegts! Kā jau daudziem dziedātājiem, arī man šķiet, ka mājās dziedāt ir dubultatbildība. Tevi nāk klausīties skolotāji, paziņas, draugi, kolēģi. Taču “Klīvijas” pirmizrādi gaidu ar priecīgu satraukumu. Pirmo reizi dziedāšu restaurētajā “Ziemeļblāzmas” pilī. Tā esot skaista.
Radošā vizītkarte
SILGA TĪRUMA
Dzimusi Valkā.
Muzikālo izglītību guvusi A. Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā (1991 – 1994) un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (1995 – 2000).
No 2000. gada studējusi operdziedāšanu Grācas Mūzikas un mākslu universitātē (absolvējusi 2008. gadā).
2006. gadā Starptautiskajā Rikardo Dzandonai vokālistu konkursā Itālijā 160 dziedātāju konkurencē ieguvusi balvu par labāko Dzandonai skaņdarba interpretāciju.
Kopš 2009. gada turpina dziedāšanas studijas pie slavenās dziedones Kristas Ludvi.
Koncertējusi Austrijā, Francijā un citās Eiropas koncertzālēs. Uzstājusies kopā ar Vīnes filharmoniķiem, piedalījusies Vīnes operetes koncertos, “Glorian” festivālā Francijā.
“Klīvija”
Režisors Indulis Smiltēns, diriģents Guntars Bernāts, diriģents, mākslinieciskais konsultants Jānis Kaijaks (seniors), scenogrāfs Jānis Jansons, kostīmu māksliniece Elita Patmalniece, horeogrāfs Agris Daņiļevičs.
Piedalās operetes orķestris, koris, dejotāji.
Klīviju dublē arī Sonora Vaice un Inga Šļubovska, lomās Ingus Pētersons un Nauris Indzeris.
Tuvākās izrādes 30. martā un 27. aprīlī.
