Operdziedātājs Nauris Puntulis pastāsta, kā trīsreiz izglābies no nāves 0
Operdziedātājs, bijušais grupas “Pērkons” dalībnieks Nauris Puntulis atklātā intervijā modes māksliniekam Dāvidam žurnālā “Kas Jauns” pastāstījis gan par savu trakulīgo jaunību, gan par tām trim reizēm, kad gandrīz gājis bojā.
Operdziedātājs Nauris Puntulis: “Atceroties tās lietas jau nosarkstu. Milicijā esmu pabijis daudzās pilsētās. Es biju tāds aktīvais darbonis. Nebiju destruktīvs, man vienkārši vajadzēja pēc iespējas lielāku jampadraci. Piemēram, jau kādu laiku dzeram ar kādu tipiņu un izdomājam, ka vajadzētu aizbraukt vakariņās. Bet ne jau kaut kur tepat – aizbraukt uz Klidziņu Skrīveros. Sadabūjām mašīnu, kura nav mūsējā, savienojam vadus, aizbraucam uz Klidziņu vakariņās. Tur ir kārtīgs jamapdracis, pēc kura kaut kādā veidā tiekam līdz Rīgai, un nākamajā dienā ļoti strīdamies, kurš no mums ir braucis atpakaļ. Jāpiebilst, ka neviens no mums nebija pilngadīgs…”.
Nauris arī atklājis, kā trīs reizes izbēdzis no gandrīz drošas nāves.
“Viena gada periodā man bija trīs izglābšanās. Vispirms es slīku. Esmu sērfotājs. Todien sērfoju Ķīšezerā. Apgāzos, pakritu zem buras un netiku ārā. Pats par sevi tas nav nekas traks, ikvienam sērfotājam tā ir ikdiena – pakrist zem buras un izpeldēt ārā. Pats to biju darījis tūkstošiem reižu. Bet toreiz man viss bija citādi. Es pēkšņi netieku ārā.
Sajūk virziens, caur caurspīdīgo buru redzu saules gaismu, bet klāt netieku. Un tie deviņi kvadrātmetri ir pietiekami liels laukums.
Klāt vēl nāk apjukums, iestājas panika… Kad kārpījos ārā, pie sevis nodomāju, ja man tas izdosies, nekad mūžā vairs nesērfošu. Godīgi sakot, kādu gadu arī nesērfoju. Vēl ilgi man bija ļoti grūti ar to fobiju tikt galā, bet pamazītēm atsāku.
Nākamajā vasarā ar Raimondu Ozolu bijām pie draugiem makšķerēt. Vakarā tika kurināta pirtiņa, jaunieši gāja pērties, un arī mēs tikām izguldīti tai pašā ēkā. Abi jau laikus aizgājām gulēt, jo četros no rīta jāiet uz copi, bet jauniešu tur vēl pa pirti kaut ko darās. Guļam, guļam, pēkšņi dzirdu – troksnis, it kā kaut kas krīt, gāžas. Nodomāju, ko tas Raimonds tur pa miegam gāž kaut ko riņķī? Pēc brīža vēl atmostos un dzirdu, ka krāsns joprojām skrakšķ. Drīz piemiegu, bet pēc brīža atkal dzirdu – troksnis. Drausmīgs troksnis!
Tajā brīdī sapratu, ka nevis krāsns skrakšķ, bet mēs degam! Un Raimis aizvien guļ, aizmidzis saldā miegā.
Tas, kas mūsu dzīvības izglāba, skanēs pavisam savādi: pirts atpūtas telpā, kur gulējām, saimniece bija pie sienas salīmējusi nolakotas bērza ripas. Kādas divdesmit. Tā kā tā ir vasaras māja un mēdz būt temperatūras maiņas, ik pa laikam kāda ripa nokrīt. Vīrs viņai bija piedāvājis ar smalku skrūvīti ripas pieskrūvēt, bet viņa kategoriski aizliegusi. Tā nu šīs ripas izglāba mūsu dzīvību, karstumā krītot uz grīdas ar skaļu troksni. Tā mums abiem bija otrā dzimšanas diena. Tikām ārā un pat ugunsgrēku izdevās apdzēst.
Trešā reize bija pa vidu un to vismazāk gribas atcerēties. Tas bija divus mēnešus pēc slīkšanas. Iespējams, tas bija saistīts ar to slīkšanu. Mediķi man to nevarēja izskaidrot. Tas ir tikai manis paša pieņēmums, ka, iespējams, ezerā, toreiz, sarijoties ūdeni, biju ierāvis kaut kādu baktēriju. Diagnoze bija pavisam vienkārša – bakteriālā infekcija. Viss notika strauji. Tiku aizrauts uz slimnīcu. Gals klāt. Mani vajadzēja operēt. Bet nedrīkstēja to darīt, jo organismam tika konstatēta vispārēja saindēšanās. Neoperēt nevarēja, jo varēju nomirt. Tomēr tika izlemts par operāciju: mani uztjūnēja, noģērba, aizveda uz operāciju zāli. Pliku, tikai ar plānu paladziņu biju apsegts. Sēdēju tukšā koridorā viens pats ar savu mazo paladziņu pie operāciju zāles, pienāca māsiņa, kura mani atpazina un pajautāja: “Nu ko, vecīt, pērkons dārd, ja?” un iegāja iekšā.
Es vēl ilgi viens pats sēdēju tai koridorā, domāju un klusiņām raudāju. Par to, ka kaut kādā brīdī mēs nonākam līdz tam punktam, kad viss, kas tev pieder, ir tikai tas mazais paladziņš, ar ko esi apsedzies. Bet kāds pliks esi atnācis, tāds pliks arī aizej. Es jau nezināja, vai pēc operācijas pa tām durvīm iznākšu laukā vai ne.”
