Operas pirmie simts krāšņi aizvadīti. Ko eksperti uz skatuves gribētu redzēt nākotnē? 0
Autors: Aija Kaukule, Anita Bormane
Šonedēļ, 16. un 17. novembrī, Latvijas Nacionālās operas simtgades svinību kulminācijā gaidāmi krāšņi galā koncerti “Mūsu operai simts”, kas norisināsies ciklā “Dzimuši Latvijā”.
Latviešu un pasaules opermūziku izdziedās pazīstami Latvijas solisti, starp viņiem Marina Rebeka, Inga Kalna un Egils Siliņš, kā arī ārzemju viesi.
Pirmo latviešu operas trupu – “Latviešu opera” – Rīgā dibināja Pāvuls Jurjāns. 1918. gada 15. oktobrī darbību uzsāka šīs trupas ieceru turpinātāja, Jāzepa Vītola un Teodora Reitera veidotā Latvju opera. Sākotnēji izrādes notika tagadējā Nacionālā teātra ēkā, bet kopš 1919. gada 23. janvāra – kādreizējā vācu Rīgas Pilsētas teātrī. Riharda Vāgnera “Klīstošais holandietis bija pirmā latviešu operas trupas sniegtā izrāde pašreizējās Latvijas Nacionālās operas telpās. Šoruden tā simboliski atgriezusies repertuārā Viestura Kairiša režijā.
Nacionālā opera saglabāja sev raksturīgo latviešu kultūras pērles izsmalcināto spožumu arī 20. gadsimta Latvijas vēstures liktenīgajos pavērsienos. Jau neatkarību atjaunojušajā valstī opernams piedzīvoja vērienīgu rekonstrukciju, skatītājiem no jauna verot durvis 1995. gadā, bet 2001. gadā tika atklāta Operas Jaunā zāle. Skatītājs operu mīl, turklāt pēdējos gados arvien spēcīgāk un uzticīgāk, tā var spriest pēc augošā apmeklētāju skaita. Pērn tas bijis augstākais pēdējo gadu laikā – vairāk nekā 176 tūkstoši apmeklētāju gada griezumā (salīdzinājumam Igaunijā gan ir bijis vairāk – 200 tūkstoši – apmeklētāju, bet viņu opera apvieno mūziklus un operetes).
Operas iekšējā statistika liecina, ka mūsu skatītājs ir samērā konservatīvs, visbiežāk izvēloties pārbaudītas, tradicionālas mākslas vērtības, turklāt priekšplānā izvirzās baleta zelta fonds – arī šajā sezonā visvairāk apmeklētā izrāde turpina būt Čaikovska hrestomātiskais “Riekstkodis” – Aivara Leimaņa veidotā izrāde ir repertuārā 18 gadu (kopš 2000. gada), līdzīgi populārs ir arī baleta “Pie zilās Donavas” atjaunojums, bet starp populārākajiem operas iestudējumiem izceļas pašreizējā direktora Zigmara Liepiņa “Turaidas rozes” inscenējums.
LNO arvien biežāk piesaka sevi Eiropā un pasaulē – ne tikai mūsu operas solisti iekaro spožākos pasaules opernamus, arī pati opera, kaut pamazām, signalizē par sevi starptautiski – par sasniegumu uzskatāma arī izrāžu demonstrēšana prestižās starptautiskās digitālajās vietnēs (“Opera Vision”, ARTE).
Sveicot Latvijas Nacionālo operu gadsimta jubilejā, lūdzām trīs mūzikas ekspertus atbildēt uz trim jautājumiem:
1. Cik spēcīga ir Latvijas Nacionālā opera savā simtgadē pārējo Baltijas un Ziemeļeiropas opernamu vidū, ņemot vērā repertuāra politiku un mākslinieku (arī viesmākslinieku) piesaisti?
2. Jūsu pēdējā laika spilgtākais pieredzējums operas repertuārā?
3. Kāds, jūsuprāt, būtu virziens, kurā operai būtu jāattīstās turpmāk?
Galvenie – trīs virzieni
ARMANDS ZNOTIŅŠ, muzikologs: “Domāju, ka LNO savu simtgadi droši var sagaidīt ar svinībām. Izdarīts daudz, gūti panākumi arī publikas piesaistē, un salīdzinājums ar nesenajām Igaunijas un Lietuvas opernamu viesizrādēm, tāpat arī vēstis par iestudējumu kvalitātēm citās ziemeļvalstīs ļauj secināt, ka Latvijas Nacionālā opera šajā kontekstā iekļaujas tīri labi. Tiesa, ne bez problemātikas – jauniestudējumu pēc jauniestudējuma pieredzēts, cik prasmīgi ir izveidots izrādes ansamblis, ierobežotu resursu apstākļos panākot iespējami labāko rezultātu. Tomēr operas trupa noveco, un jauni spēki no malas būtu ļoti apsveicami (te, protams, primārā atbildība Mūzikas akadēmijas vokālajai nodaļai). Par pārdomātu jāsauc arī viesmākslinieku uzaicināšana, taču glābiņš tas būtu vienīgi palielināta budžeta apstākļos (tas savukārt jārisina Kultūras ministrijai). Opera var lepoties ar kora vokālo līmeni, orķestra sniegumā un diriģentu darbā sekmes ir viļņveidīgas, un tāpat nekad iepriekš nevar paredzēt gala iznākumu režisoru un viņu līdzgaitnieku veikumam.
Par spilgtāko pēdējā laika pieredzējumu nosauktu Šarla Guno operas “Fausts” iestudējumu. Lieliska, neviennozīmīga un precīzi realizēta koncepcija Aika Karapetjana vadībā, iespēja uz Latvijas Nacionālās operas skatuves uzstāties Vācijā strādājošajai Margaritai Vilsonei, vēl viena iespēja atkal sevi apliecināt Raimondam Bramanim, Krišjānim Norvelim, Laurai Greckai, atmiņā paliekošais Mefistofeļa tēls vācu solista Andreasa Bauera iedzīvinājumā, teicami sasniegumi operas korim.
Pēc manas personiskās pārliecības, Latvijas opernamam pastāvīgi jāīsteno trīs sfēras – latviešu nacionālā opera, baroka opera, laikmetīgā opera. Tikai pēc tam, kad tas ir izdarīts, var domāt par standartrepertuāru
Atkal atgādināšu, ka pirmizrādi joprojām gaida Lūcijas Garūtas opera “Sudrabotais putns”, kā arī Gundara Pones balets “Mana paradīze” un opera “Roza Luksemburga”. Šiem autoriem, tāpat kā citiem latviešu klasiķiem un mūsdienu komponistiem, jābūt uzmanības centrā, savukārt tie, kuru mūzikas izpratne sākas un beidzas ar 19. gadsimta itāļu operu, mierīgi var braukt uz Neapoli vai Milānu.
Otrkārt, nevajag sevi apmulsināt ar dogmu, ka baroka opera obligāti jāspēlē uz autentiskiem senlaiku instrumentiem, jo iestudējuma vokālajā sadaļā jūs nevienu kastrātu vienalga neatradīsiet.
Treškārt, nevajag baidīties no domas par 20. gadsimta un mūsdienu operu inscenējumiem. Publika nav tik stulba, lai nesaprastu Britena, Glāsa, Prokofjeva vai Berga operas profesionālu iestudējumu ar labu solistu ansambli un veiksmīgu režiju
Visbeidzot, ja reiz standartrepertuārs – kā būtu ar kādu no piecpadsmit Rimska-Korsakova operām? Musorgska “Borisu Godunovu”? Gļinkas “Ruslanu un Ludmilu”? Borodina “Kņazu Igoru”? Tas taču būtu īstais papildinājums abiem Čaikovska darbiem, vai ne tā?”
Spēks – ansambļa kopumā
ORESTS SILABRIEDIS, mūzikas žurnālists, Latvijas Radio 3 “Klasika” programmu vadītājs: “LNO ir stabila mākslinieciskā vienība, kas Baltijas valstu kontekstā joprojām varētu būt labākais muzikālais teātris, ja vien Viļņas opernama jaunā vadība neuzņems negaidīti straujus apgriezienus.
LNO spēks joprojām ir ansambļa kopumā un spējīgu režisoru piesaistē (protams, ne visos gadījumos), vājums – mākslinieciskās kvalitātes nevienmērīgumā un neprognozējamībā. It kā muļķīgi mākslā runāt par drošu kvalitāti, taču mūsu opernamā svārstības mēdz būt mazliet par lielu.
Mans pēdējā laika spilgtākais pieredzējums Operas repertuārā ir Stravinska “Izvirtības hronika” – prieks par operas uzdrīkstēšanos izvēlēties šo operu un prieks arī par iestudējuma kvalitāti.
Mūzikas mīļotāja naivumā teikšu, ka ļoti gribas redzēt uz skatuves Jāņa Kalniņa “Hamletu” un, piemēram, to pašu Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju”, bet kopumā liekas, ka virzienam nav ne vainas, ja tiek iets līdzsvara ceļš starp repertuāra klasiku un laikmetīgākām parādībām, kā arī tādu režijas meistaru kā Aiks Karapetjans, Margo Zālīte, Viesturs Kairišs pieaicināšanu. Droši vien interesanti būtu skatīties arī Elmāra Seņkova inscenējumus.”
Vairāk cieņas latviešu skaņražu darbiem
INGRĪDA ZEMZARE, muzikoloģe, orķestra “Kremerata Baltica” direktore: “Operā ir ļoti spēcīgi solisti, kas pamatoti pieprasīti visā pasaulē, tāds ir arī vizuālais izrāžu tēls. Neaizmirstams ir Riharda Vāgnera un Korneliusa Meistera “Dievu mijkrēslis”. Septiņas stundas pagāja kā nemanot – tik aizraujoša bija mūzikas interpretācija.
Reizē gribētos vairāk cieņas pret latviešu komponistu darbiem. Ja paskatāmies, cik latviešu operu tika uzvests pirmās Latvijas Republikas laikā un cik tagad – jānosarkst. Kristapa Pētersona “Mihails un Mihails spēlē šahu” noņēma no repertuāra, lai gan bija izpārdotas izrādes. Romualda Kalsona “Pazudušo dēlu” neatjaunoja pat Blaumaņa jubilejas sakarā, repertuārā nav nevienas Mediņa operas. Bēdīgi.
Pēdējā laika spilgtākais pieredzējums operas repertuārā ir Igora Stravinska un Margo Zālītes “Izvirtību hronika”. Nesaprotu gan, kur radies tāds dramatisks tulkojums Hogarta gravīru cikla “The Rakes Progress” nosaukumam? Krieviski Stravinskis to sauc “Pohoždenija povesi” – vējagrābšļa piedzīvojumi. Arī – Andra Dzenīša “Dauka”, kas arī bija pēdējā izrāde.
Operai būtu jāaicina izcila muzikālā vadība un jāstimulē oriģinālrepertuārs. Esmu neglābjama optimiste un ticu latviešu mūzikas kvalitātei, kas jāatbalsta visiem spēkiem.”
FAKTI
Populārākās LNO izrādes 2017., / 2018. gada sezonā (pēc apmeklētāju skaita)
1. “Riekstkodis” – 14 366
2. “Pie zilās Donavas” – 11 483
3. “Turaidas Roze” – 9329
UZZIŅA
Jaunākās latviešu oriģināloperas, kas ir vai bijušas LNO repertuārā:
Zigmars Liepiņš “Turaidas Roze” (2017); Ēriks Ešenvalds “Iemūrētie” (2016); Arturs Maskats “Valentīna” (2014); Kristaps Pētersons “Mihails un Mihails spēlē šahu” (2014); Andris Dzenītis “Dauka” (2012).
Tuvākajā nākotnē gaidāmie LNO jauniestudējumi
Džakomo Pučīni operas “Bezdelīga” koncertuzvedums (pirmizrāde 7. decembrī).
Italo Montemeci, Rudžero Leonkavallo “Burvestība. Pajaci” (21. februārī).
Balets “Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas” (12. aprīlī).
Fransisa Pulenka opera “Karmelīšu dialogi” (24. maijā).
