Rīgas Operas festivālā pirmoreiz – arī balets. Saruna ar LNOB direktoru Egilu Siliņu 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc divām dienām, 8. jūnijā, sāksies tradicionālais Rīgas Operas festivāls, kas ir pirmais šāda mēroga un ieceres notikums Ziemeļeiropā un jau vairāk nekā divdesmit gadu laikā kļuvis par vērtīgu tradīciju, ko gaida gan Latvijas kultūras baudītāji, gan ārvalstu viesi. Kas gaidāms šajā festivālā, kas ilgs līdz 1. jūlijam? Par to, kā arī nākamās sezonas būtiskākajiem akcentiem – sarunā ar Operas direktoru Egilu Siliņu, kurš pats savulaik iekarojis visus galvenos pasaules opernamus – Vīnes Valsts operu, Ņujorkas Metropolitēna operu, Milānas La Scala, Parīzes Bastīlijas operu, Londonas Koventgārdena operu, Hamburgas Valsts operu, Berlīnes Vācu operu, Čikāgas, Madrides un Barselonas operu – un daudzus citus.
Vispirms sakiet, lūdzu, kā Opera pārdzīvojusi kovida laiku?
E. Siliņš: – Kopumā situācija ir apmierinoša. Atsevišķas lietas plānošanā kovida dēļ ir apgrūtinātas, jo gan režisori, gan diriģenti, gan viessolisti, kuri tika aicināti, saskaras ar to, ka arī viņu darba plānojums citos opernamos kovida dēļ ir pārcelts, pārbīdīts, mainīts… Līdz ar to daudz kas jāplāno atkal un atkal no jauna. Divas iepriekšējā sezonā plānotas operu pirmizrādes varējām parādīt publikai tikai šajā sezonā. Un rūpīgi izraudzītie un nolūkotie solisti atkal bija jāmeklē no jauna. Tas ir ļoti apgrūtinoši. Diemžēl šī situācija turpinās arī tagad tā dēvētajā postkovida laikā. Mūsu teātris nav finansiāli tik labi situēts kā citi operteātri pasaulē. Mākslinieki, kuriem jāizvēlas starp mūsu teātri un kādu citu, kur termiņu pārcelšanās dēļ arī pārbīdījušies izrāžu iestudējumu grafiki, izdara izvēli, kas nav par labu mums, un mēs diemžēl esam zaudētāju lomā. Bet kopumā lielos vilcienos viss ir kārtībā.
Pirms katras izrādes Operā publika ceļas kājās, skanot Ukrainas himnai. Zināms, ka baletā dejo arī trīs Ukrainas balerīnas. Kā viņas iejutušās ansamblī?
Mākslinieces ir ļoti profesionālas un talantīgas, veiksmīgi iekļāvušās kordebaletā. Nākotnē kā jebkurai citai kordebaleta māksliniecei varētu uzticēt arī lielākas lomas. Mūsu operā uz patstāvīgu līgumu līdz sezonas beigām ir piesaistīts ukraiņu operas solists, bass Pavlo Balakins, kurš piedalījās arī operas “Dons Žuans” jauniestudējumā. Tā kā viņa dzīvesvieta ir Tallina, tas bija vienkāršākais risinājums pēc tam, kad no mums mūžībā aizgāja Romans Poļisadovs un bija jāmeklē vietā vēl viens bass.
Ir, kas jautā, kādēļ “Donā Žuanā” nedzirdējām mūsu izcilo basbaritonu Jāni Apeini? Vai tāpēc, ka viņš dzied Tartu operā?
Tartu ir daudz mazāks teātris nekā Rīgā, un arī citi mūsu solisti dzied ārzemēs, bet tāpēc nevar teikt, ka viņi vairs nav mūsējie. Jānis Apeinis ir dziedājis divos iepriekšējos operu jauniestudējumos. Ja es kā Operas direktors viņu izmantotu arī trešajā pirmizrādē, man atkal pārmestu, kāpēc dzied viens un tas pats Jānis Apeinis. Pieļauju, ka šis mākslinieks piedalīsies “Dona Žuana” izrādēs nākamajā sezonā.
Kas jūs pašu visvairāk gandarī aizvadītajā sezonā?
Varētu izcelt divas lietas. Tas ir mūsu pašu solistu varējums operā “Simons Bokanegra”, kur visi, izņemot vienu lomu, bija no mūsu ansambļa dziedātājiem. Viens no retajiem gadījumiem, kad kovids nāca par labu, jo bija tiešām gana daudz laika lomas apgūt un slīpēt. Bija ģenerālmēģinājums un tikai desmit mēnešus vēlāk pirmizrāde ar skatītājiem. Solisti nebija pārāk noslogoti ar ikdienas repertuāru un varēja lieliski sagatavoties šim notikumam. Īpaši es gribētu izcelt Rinaldu Kandalincevu titullomā, kā arī Tatjanu Trenoginu Amēlijas un Mihailu Čulpajevu Adorno lomā. Šī trijotne, galveno lomu izpildītāji, sevi ļoti spilgti parādīja, un, domāju, jebkurš Vācijas teātris būtu lepns ar šādu sniegumu, sevišķi, kad galveno lomu solisti nāk no pastāvīgā solistu ansambļa. Mani izbrīnīja, ka Lielās mūzikas balvas žūrija to nebija pamanījusi un neviens no viņiem netika nominēts balvai.
Un otra lieta, jaunā latviešu soprāna Katrīnas Paulas Felsbergas debija Cerlīnas lomā operā “Dons Žuans”. Kad Katrīna sezonas sākumā nodziedāja noklausīšanos, man tūlīt bija skaidrs, ka jaunajai dziedātājai jāuztic Cerlīnas loma, un viņa pilnībā un ar uzviju attaisnoja uz viņu liktās cerības. Vīnē noteikti adekvātā situācijā kritiķi rakstītu, ka ir dzimusi jauna zvaigzne (zvaigznīte). Katrīna pašreiz studē Berlīnē, bet es labprāt pēc šīm studijām viņu redzētu mūsu operas solistu sastāvā.
Un nu par Operas festivālu. Kāds ir tā mērķis?
Pirmkārt, tā ir iespēja ārzemju opermīļiem koncentrēti nedēļas laikā noskatīties visas aizvadītās sezonas pirmizrādes. Ir arī mūsu pašu publika, kas nav redzējusi visus jaunuzvedumus, nu būs iespēja to izdarīt. Pēc pirmizrādēm man bieži vaicāts, kad varēs atkal redzēt jauno iestudējumu, un nu man nav jāatbild, ka nākamā gada martā vai aprīlī, bet gan jūnijā, tradicionālajā Operas festivālā. Šogad akcentu esmu licis uz izcilu ārvalstu diriģentu piesaistīšanu. Pie pults stāsies Aleksandro de Marki, kuram bija paredzēts diriģēt “Dona Žuana” pirmizrādi, bet ģimenes apstākļu dēļ viņš pirmizrādi bija spiests atteikt. Jūnijā varēsim baudīt šī mākslinieka sniegumu, ar kuru pats esmu strādājis un kurš ir biežs viesis pasaules slavenākajos opernamos. Vēl pie pults stāsies diriģents Pjērs Džordžo Morandi, kuru Latvijas publika jau varēja piedzīvot “Luīzes Milleres” koncertuzvedumā un operas “Aīda” atjaunojuma iestudējumā. Un vēl uzstāsies Kaseles Valsts teātra galvenais diriģents Frančesko Andželiko, kurš diriģēs “Simona Bokanegras” izrādes. Mūsu orķestrim, solistiem un publikai būs svētīgi un interesanti nepilnu divu nedēļu laikā pieredzēt trīs dažādus ļoti augsta līmeņa diriģentus.
Operas festivāls dibināts 1998. gadā, un, tikai jums nākot direktora amatā, šogad festivālā redzēsim arī baletu. Tas šķiet tik loģiski, ka gribas vaicāt, kādēļ balets nav bijis līdz šim?
Jā, šo jautājumu man uzdevuši arī ārzemju apmeklētāji, sakot, cik žēl, ka nevaram festivāla laikā redzēt arī baletu… Un patiesi – kāpēc gan ne? Mēs tomēr esam Operas un baleta teātris, un, ja rādām jaundarbus, tad katrā ziņā arī mūsu baletam jābūt operas festivālā. Patlaban publikas tendence ir iegādāties biļetes apmēram nedēļu pirms izrādes un nevis mēnesi vai divus iepriekš, kā tas bija pirms pandēmijas. Iemeslu zinām – tas ir biežās biļešu atpakaļ došanas un izrāžu datumu pārcelšanas dēļ. Kaut gan nupat cilvēkiem jau rodas sajūta, ka viss pamazām ieiet normālās sliedēs. Taču ieradumi tik ātri nemainās. Bet mums, protams, šis jaunais ieradums pirkt biļetes pēdējā brīdī rada zināmu nemieru un uztraukumu. Kaut beigās publikas atsaucība izrādās pietiekama.
Ja ierunājāties par biļetēm, vai rudenī mūs negaida kārtējais cenu lēciens?
Cenas nemainīsies, tās būs tādas pašas kā pēdējos trīs četrus gadus. Taču, jā, cenas vienmēr ir atkarīgas no pieprasījuma, bet tā ir bijis arī agrāk.
Varbūt varat atklāt pašus spilgtākos jaunās sezonas notikumus?
Rudenī pirmais jauniestudējums būs Franca Lehāra operete “Jautrā atraitne”. Kā zināms, operetes mūsu teātrī nav pārāk biežs viesis. Pēc tam vēlamies atjaunot arī operas “Karmena” iestudējumu, kas pāris gadu nav rādīts. Oktobrī mums būs liels gods uzņemt pasaulē prestižāko vokālistu konkursu “Operalia”, kura dibinātājs un vadītājs ir izcilais operdziedātājs un diriģents Plasido Domingo. Mūsu baletam aprit simt gadu jubileja, tādēļ 1. decembrī būs īpašs Galā koncerts, kurā piedalīsies arī latviešu dejotāji no pasaules opernamiem, bet pirms tam, novembra vidū, būs baleta pirmizrāde – Karla Orfa “Carmina Burana” ar Edvarda Kluga horeogrāfiju un Čaikovska viencēliens “Serenāde”, ko radījis leģendārais horeogrāfs Džordžs Balančins. Simtgades ietvaros notiks arī plaša baleta simtgades programma ar filmām, grāmatas atvēršanu un fotoizstādi. Pēc jaunā gada mūs sagaida Leoša Janāčeka operas “Jenūfa” iestudējums, kuru Alvis Hermanis veidoja Briseles operteātrī “La Monnaie”. Mēs šo uzvedumu no Briseles izdevīgi nopirkām, izrādēs piedalīsies gan mūsu solisti, gan viessolisti. Scenogrāfija un kostīmi nāks no Briseles. 2023. gada pavasarī priekškars pirmo reizi vērsies vēl vienam baletam – Pētera Ludviga Hertela “Veltīgā uzmanība”. Par šo iestudējumu notiek sarunas ar Londonu. Un sezonu noslēgsim ar itāļu verisma komponista Frančesko Čilea operas “Adriāna Lekuvrēra” jauniestudējumu, ar kuru savukārt atklāsim nākamo Operas festivālu 2023. gadā. Būs arī atsevišķas interesantas debijas, bet galvenos notikumus esmu šeit minējis.
Tā kā pieminējāt “Karmenas” atjaunojumu, vai dzirdēsim Elīnu Garanču, kurai titulloma šajā operā ir viens no viņas zīmoliem?
Nē, pašreiz ar Elīnu Garanču notiek citas sarunas, bet Karmenas lomā viesosies iepriekš ļoti spilgti šo lomu izpildījusī Ramona Zaharija no Diseldorfas operas.
Šajā sezonā viens no intriģējošākajiem notikumiem bija Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” iestudējums Kristīnas Vuss režijā. Kad varam cerēt ieraudzīt nākamo latviešu oriģināloperu?
Esam iesākuši sarunas ar trim latviešu komponistiem, kurus šobrīd vārdā nesaukšu, par latviešu oriģināloperu komponēšanu. Bet, kā zināms, operas komponēšana prasa vismaz divus gadus, tātad repertuārā kas tāds varētu parādīties tikai 2025./2026. gada sezonā.
Bet pēc nepilna mēneša, 2. jūlijā, Liepājas koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” festivālu “Liepājas vasara” ar vērienīgu opermūzikas koncertu atklās Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā kopā ar pasaulslaveno spožāko latviešu basbaritonu Egilu Siliņu. Skanēšot Verdi, Pučīni, Vāgnera, Lehāra, Rubinšteina operu melodijas… Vai varat atklāt, kur slēpjas tas skatuves vilkmes noslēpums, ka tā jūsos tik noturīga?
Nav ko slēpt, jūtos lieliskā mākslinieciskā formā, un jebkura tikšanās ar publiku man sagādā gandarījumu. Liepājā ir sevišķa aura. Pirms septiņiem gadiem man bija tas gods piedalīties Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” atklāšanā, un tagad ar lielu prieku piekritu uzstāties ilgi gaidītajā Liepājas koncertdārza “Pūt, vējiņi!” atvēršanā pēc atjaunošanas.
