Māris Antonevičs: Jārunā par to, ar ko jaunie darītāji būs labāki par iepriekšējiem 2
Latvijas politiskajā dzīvē ir ne mazums klišeju. Dažas no tām izmanto politiķi, lai izvairītos atbildēt uz neērtiem jautājumiem (piemēram, kad ir jāsaka kaut kas paškritisks, parasti tiek izvēlēta mazāk sāpīgākā atziņa – “komunikācijas trūkums”), dažas – t. s. politikas eksperti un plašsaziņas līdzekļi. Tāpēc interesanti, ka “Vienotībai” diezgan veikli izdevies pārķert vienu no klišejām, kuru politisko procesu vērotāji parasti bez īpašas iedziļināšanās izmanto, kad jākritizē valdības sastādīšanas process – “dala tikai amatus, par darbiem nerunā; atkal politiskais tirgus”. Bet nebūsim naivi, amati tiek dalīti arī tagad, tikai, kad žurnālisti par to izrāda interesi, atbilde skan: “Vispirms runāsim par darbiem…”
Kāpēc tas izklausās pēc atrunas? Tāpēc, ka “Vienotība” savu veicamo darbu sarakstu jau ir izplatījusi tieši pirms diviem mēnešiem ar lepnu nosaukumu “Latvijas simtgades plāns”. Šajā programmā ir gan diezgan izplūduši, gan ļoti konkrēti solījumi, piemēram, ka “2018. gadā minimālā alga sasniegs 450 eiro, bet vidējā alga pārsniegs 1000 eiro mēnesī” vai arī “Latvijas autoceļu tīkla sakārtošanā investēsim vismaz 250 miljonus eiro”. To pēc trīs gadiem varēs pārbaudīt. Arī nupat notikušajā partijas kongresā liela daļa debašu tika veltīta, lai runātu “par darbiem”, apejot neērto partijas iekšējo attiecību problemātiku. “Plāns nav nekas ģeniāls, tajā apkopots tas, ko esam agrāk apņēmušies, bet neesam izdarījuši,” kādā brīdī vaļsirdīgi atzina partijas ģenerālsekretārs Artis Kampars.
Nav dzirdēts, ka kāds no “Vienotības” partneriem līdzšinējā koalīcijā šo plānu un tajā iekļautās apņemšanās būtu asi kritizējis un noraidījis. Tie ir klasiskā pirmsvēlēšanu programmas vai Ministru kabineta deklarācijas stilā ieturēti punkti, un nekā, tā teikt, nepopulāra tur nav. Tāpēc nu jau būtu jārunā nevis par darbiem, bet to, kurš tos darīs, neaizmirstot arī izskaidrot – ja jau iepriekšējie darītāji nespēja, ar ko jaunie būs labāki. Īpaši, ņemot vērā, ka gan Zaļo un zemnieku savienība, gan Nacionālā apvienība ir skaidri likušas saprast, ka labprāt vēlētos, lai līdzšinējie ministri turpinātu iesāktos darbus. Tātad atkal jau atbilde tiek gaidīta no “Vienotības”. Partiju un politiķu popularitāti ir iespējams izmērīt, izmantojot sabiedriskās domas pētīšanas instrumentus, taču pēdējā laikā bieži piesaukto “enerģiskumu” vai “acu spīdumu” gan izmērīt nevarēs. Tas paliks retorikas līmenī.
Nav jau Latvija vienīgā valsts pasaulē, kur valdības krīt valdošās partijas iekšējo intrigu dēļ. Piemēram, šā gada septembrī tā mainījās Austrālijas valdība. Tiesa, tur tas tomēr notika pārskatāmākā un līdz ar to sabiedrībai saprotamākā veidā – partijas priekšsēdētājs ir premjera kandidāts, un valdošā Librālā partija savā sanāksmē nolēma ievēlēt citu priekšsēdētāju – Toniju Ebotu nomainīja Malkoms Tērnbuls. Ebots bija izpelnījies dažādus pārmetumus, pārsvarā par ekonomisko politiku, taču arī par pārāk konservatīvu attieksmi imigrācijas jautājumos. Arī premjera reitings pēdējā laikā kritās. Tomēr tas jau bija tikai iegansts cīņā par varu partijā. Jāpiebilst, ka līdzīgā “apvērsumā” pirms sešiem gadiem Ebots bija pārņēmis partijas vadību no Tērnbula, tā ka to var uzskatīt arī par ilgi gaidīto atriebību. Kas zina, varbūt tā nav pēdējā aina šajā teātrī. Arī Latvijā ne.
