Atklājās, ka nav bijis ne varonīgās kaujas, kur apturēta vācu tanku smaile, ne 28 panfilovieši: patiesība par operāciju “Taifūns” 158
Roberts Rasums, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nacistiskās Vācijas armijas operācijā “Taifūns”, ko izstrādāja, lai ieņemtu Maskavu, izšķiramas divas fāzes – pirmā sākās 2. oktobrī un turpinājās līdz mēneša beigām, kad vācu kara mašīnai bija nepieciešams sagaidīt, lai sals sastindzina dubļu jūru, kas manevru karu darīja neiespējamu.
Otrā fāze sākās novembra vidū – vairāk nekā mēnesi vācieši soli pa solim lauzās uz priekšu, nerēķinoties ar zaudējumiem, laikapstākļiem un grūtībām. Ap šiem notikumiem sabiezējis daudz mītu. Kas un kā notika realitātē?
Operācijas “Taifūns” mērķis nebija vienkārša Maskavas ieņemšana – tai vajadzēja būt Kijevas kaujas stila operācijai, kurā sarkanā armija tiktu nevis vienkārši sakauta, bet pilnībā ielenkta, sagrauta un iznīcināta.
Šā iemesla dēļ Vācijas Sauszemes spēku virspavēlniecība operācijai piešķīra visus iespējamos spēkus – 2. oktobrī kaujas gatavībā atradās 73 vācu divīzijas ar 1500 tankiem un 1000 lidmašīnām. Tās bija lieliski sagatavotas, kaujās pieredzējušas divīzijas, kurās bija savākts viss tā laika vācu armijas zieds.
Novembra vidū 35. vācu kājnieku divīzijas karavīri sasniedza ceļa zīmi – “Maskava 22 kilometri”, 258. kājnieku divīzijas izlūkdaļas sasniedza Maskavas tramvaja galastaciju Himku rajonā.
Tas arī bija viss – 5. decembrī vācu karavīri, kas no augstākām vietām jau saskatīja Maskavas baznīcu kupolus, apstājās. Tālākais scenārijs – aukstums, smagi zaudējumi un šķietami neizsmeļami sarkanās armijas cilvēku un tehnikas resursi iezīmēs nākamos trīsarpus kara gadus.
Kas iedrošināja “Taifūnam”
1941. gada otrajā pusē pasauli bija pārņēmušas pesimistiskas noskaņas. Vācu tanku divīzijas divos pasaules kara gados bija sagrāvušas Francijas, Polijas, Norvēģijas, Dānijas, Grieķijas, Dienvidslāvijas, Beļģijas un Nīderlandes neatkarību, Vācu Āfrikas korpuss ar panākumiem cīnījās Ziemeļāfrikā, Lielbritāniju no sakāves sargāja tikai nesatricināmā Karaliskā kara flote un Karaliskie gaisa spēki, kas ar kopīgiem pūliņiem bija apturējuši vācu ofensīvu gaisā.
Šādos apstākļos 1941. gada 22. jūnijā trīs vācu armiju grupas – “Ziemeļi”, “Centrs” un “Dienvidi” – iebruka Padomju Savienībā. Hitlers par operāciju “Barbarosa” izteicās: “Mums atliek tikai izspert durvis, un sabruks visa izkurtējusī ēka.”
Šādam viedoklim bija pamats – uz sauszemes Vācija vēl ne reizi nebija pieredzējusi nopietnu sakāvi. 1941. gada jūlijā vācu virzība uz Maskavu tika piebremzēta – melni tērptie tanku korpusi pagriezās Kijevas virzienā, kur bija koncentrēts gandrīz miljons padomju karavīru.
Pieredzējušajam ģenerālim Rundštetam pretī atradās ģenerālis Budjonnijs – varonīgs kavalērijas komandieris jaunībā bez reālām zināšanām lielu operāciju plānošanā.
Staļina izvēle par labu ideoloģiski uzticamam, bet militāri nekompetentam komandierim sarkanajai armijai maksāja vairāk nekā 600 000 kritušo un gūstā saņemto karavīru, nemaz nerunājot par grandioziem militārā ekipējuma un tehnikas zaudējumiem.
Šādā situācijā vācieši uzsāka operāciju “Taifūns” – Maskavas ieņemšanu. Savā mērogā tā bija līdz šim lielākā īstenotā vācu operācija Otrajā pasaules karā; lai gan plāns “Dzeltenais” – Francijas ieņemšanas operācija – un operācija “Barbarosa” koncentrēja vairāk tehnikas, nekā bija paredzēts uzbrukumam Maskavai, vēl nekad viena komandiera rokās nebija koncentrēti tādi spēki.
Feldmaršala fon Boka, armiju grupas “Centrs” komandiera, rīcībā bija gandrīz divi miljoni karavīru.
Divi sitienu apdullināti bokseri
Neskatoties uz šķietami pozitīvo situāciju, pār vācu galvām jau brieda tumši mākoņi.
Pirmkārt, uzvarošās vācu tanku divīzijas pēdējā pusgada laikā, nemitīgi laužoties cauri sarkanās armijas aizsardzībai, bija lēni, bet nopietni noasiņojušas kaujās par Minsku, Smoļensku, Kijevu un citur.
Otrkārt, liela daļa Vācijas militārās un praktiski visa politiskā vadība bija apreibusi no gūstekņu miljoniem un paredzēja drīzu galu karam austrumos.
Ģenerālis Vilhelms Gunners, viens no Vācijas 1918. gadā veiktās Ukrainas okupācijas īstenotājiem, atmiņās rakstīja: “Katrs, kas vēlas aptvert Austrumu kaujas operāciju raksturu, nedrīkst aizmirst vēstures mācības. Plašumi starp Vislu un Urāliem stāv kā brīdinājums neaizmirst par Napoleonu, kura šausminošais un ļaunu vēstošais liktenis jāņem vērā katram, kas iedomātos uzbrukt Krievijai.”
Paralēles ar Napoleona uzbrukumu Maskavai 1812. gadā bija redzamas visā operācijas gaitā.
Uzskatīt, ka kaujas par Maskavu iznākums būtu neizbēgams, tomēr būtu pārspīlēti. Staļins, beidzot aptvēris, ka ideoloģiska degsme nepalīdzēs apturēt vācu kara mašīnu, 10. oktobrī Maskavas aizstāvēšanu uzticēja ģenerālim Žukovam.
Žukovs bija cilvēks, kas šajās Padomju Savienībai drūmajās oktobra dienās nebaidījās iebilst Staļinam.
Brīdī, kad Žukovs apgalvoja, ka sarkanā armija var pat pārspēt caru Aleksandru II un Maskavu neatdot, Staļins atbildēja ar ikonisko frāzi: “Vai jūs esat pārliecināts par to, ka varam noturēt Maskavu? Atbildiet man godīgi kā komunists.”
Žukovs zināja, ko runā, – jau Ļeņingradas blokāde pierādīja, ka sarkanajai armijai ir būtiska priekšrocība pār vāciešiem – Vācijai uzvara nozīmēja tikai un vienīgi Maskavas ieņemšanu un pretinieka sagrāvi, Padomju Savienībai pietika vāciešus tikai apturēt. Pārējo izdarīs laikapstākļi, vācu izstieptās apgādes līnijas un nogurums.
Pašpārliecinātība un nespēja novērtēt pretinieku bija īpašības, kas raksturoja abas puses.
Situāciju spilgti apraksta Deivids Glenzs un Džonatans Hauss, vieni no ievērojamākajiem Austrumu frontes pētniekiem: “Vermahts un sarkanā armija atgādināja divus sitienu apdullinātus bokserus, kas, nedroši stāvot uz kājām, strauji zaudē spēkus kaitēt pretiniekam; caur savām piepampušajām acīm viņi nespēja skaidri novērtēt ne pretiniekus, ne savas izturības robežas.”
Dubļi un sals
Analizējot sakāves iemeslus, autori laikapstākļu ietekmi uz kauju par Maskavu vai nu pārvērtē, vai arī neņem vērā pietiekami.
No vienas puses, neiedomājamus traucējumus radīja ne tik daudz sals, cik pirmsziemas dubļi un šķīdonis, kas kavēja vācu virzību uz priekšu – brīdī, kad sākās operācija “Taifūns”, līdz īstam ziemas salam, kāds parasti ir redzams fotogrāfijās, vēl bija jāgaida vairāk nekā mēnesis.
Jau 1941. gada oktobrī, uznākot pirmajām lietavām, armijas vienības tika piesaistītas ceļiem – ārpus tiem pārvietoties bija iespējams tikai kājniekiem un kāpurķēžu transportam. Maskavas–Minskas šoseja, ko, plānojot operācijas, vācu štāba virsnieki redzēja kā Rietumu standartiem atbilstošu valsts nozīmes šoseju, ātri vien pārvērtās vienkāršā dubļainā laukā, kur autotransports iegrima līdz riteņu asīm.
No vienas puses, šie laikapstākļi ietekmēja padomju spēkus vismaz tikpat lielā mērā kā vācu, taču tajā pašā laikā šādā situācijā, kurā ceļi un to krustojumi kļuva par vienīgajām reālajām kustības asīm, vācu tanku divīzijas zaudēja savu būtiskāko spēju – ātru manevru.
Līdz šim brīdim vācu uzvaras recepte bija vienkārša – izlauzties cauri pretinieka pozīcijām un strauji virzīties uz priekšu, neļaujot pretiniekam attapties, reorganizēties un veidot pilnvērtīgu aizsardzību.
Operācijā “Taifūns” vācu tanku divīzijas vēl joprojām fronti pārraut spēja, taču tieši dubļi traucēja izmantot radušās iespējas.
Līdzīgā mērā ir jāapskata arī iesīkstējušais uzskats, ka vācu plānotāji neņēma vērā ziemas iestāšanos. Vācijā silta apģērba krājumi bija, un ne Krievijas laikapstākļi, ne Napoleona traģēdija vācu ģenerāļiem nebija sveša.
Problēmu radīja vācu ātro uzvaru virkne – strauji kustoties uz priekšu, apgādes līnijas izstiepās un nācās izvēlēties prioritātes. Smagajās kaujās ieroči, munīcija un degviela bija svarīgāks resurss, un ziemas apģērbi sāka pienākt tikai tad, kad situācija kļuva izmisīga. Žukovs atmiņās par šo rakstīja: “Siltais apģērbs arī ir ierocis. Mūsu valsts nodrošināja savus karavīrus ar atbilstošu apģērbu.”
Leģendas un mīti
Kauja par Maskavu aptvēra līdz šim neredzētus cilvēku resursus abās pusēs. Oktobra pirmajās dienās PSRS vadība gatavojās ļaunākajam – 15. oktobrī Maskavā izplatījās ziņas, ka PSRS līderi, diplomātiskais korpuss un partijas nomenklatūra tiek evakuēta uz Kuibiševu, 850 kilometru attālumā no Maskavas.
Vilcieni uz pilsētu gan brauca piecas dienas – garas stundas bija jāgaida, kamēr sliežu ceļus atbrīvos militārie ešeloni, kas nemitīgi uz Maskavu veda karavīrus un militārās kravas. 18. oktobrī vācieši ieņēma Kaļiņinu uz ziemeļiem un Kalugu uz dienvidiem no Maskavas. Sākās gatavošanās ielenkuma operācijai.
Neskatoties uz milzīgo padomju karavīru un civiliedzīvotāju ieguldījumu, noskaņojums nebija tik optimistisks, cik mūsdienās mēģina attēlot Krievijas propaganda.
Maskavas dzelzceļa stacijās pulcējās bēgļu pūļi, partijas biedri dedzināja komunistiskās partijas biedra kartes, no kara sākuma līdz 10. oktobrim NKVD vienības nošāva vairāk nekā desmit tūkstošus dezertieru, no tiem 4013 – Rietumu frontē pie Maskavas.
Izmisums bija tik liels, ka Staļins ķērās pie paša pēdējā salmiņa – valstī, kas vairāk nekā divus gadu desmitus bija sistemātiski cīnījusies ar reliģiju, ar speciālu Staļina pavēli ap Maskavu lidmašīnā tika vesta Vladimira Dievmātes ikona.
Cits mīts, ko cītīgi ir kultivējuši PSRS un tagadējie Krievijas vēstures autori, ir jautājums par sabiedroto atbalstu PSRS. Lendlīzes līgums oficiālās vēstures annālēs tiek pieminēts reti, parasti to atzīmējot kā nenozīmīgu.
Apskatot Lendlīzes līgumu visa kara kontekstā, sabiedroto ieguldījums varētu nešķist izšķirošs. Spilgts piemērs ir britu tanku piegādes – visa Otrā pasaules kara laikā Lielbritānija PSRS piegādāja nedaudz vairāk kā 5200 tanku, kas ir desmit reižu mazāk nekā slavenākā sarkanās armijas tanka – T-34 – kopprodukcija kara laikā.
Neskatoties uz to, 1941. gada otrajā pusē sarkanās armijas rīcībā bija pavisam nedaudz moderno T-34 un KV-1 tanku, rūpnīcas bija vai nu sagrautas, vai arī pārvešanas procesā uz Tālajiem Austrumiem, tāpēc kaujās pie Maskavas puse sarkanās armijas smago tanku bija ražoti Lielbritānijas rūpnīcās.
Aiz mums ir Maskava!
Īpaša vieta Krievijas vēsturisko mītu kanonā ir stāsts par 28 panfiloviešiem, kam 2016. gadā tika veltīta vesela varoņdrāma, kuru kopīgi ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu skatījās Kazahstānas līderis Nursultans Nazarbajevs.
Stāsts, kas pirmo reizi parādījās sarkanās armijas frontes laikrakstā “Sarkanā zvaigzne”, vēsta par 28 karavīriem no 316. kājnieku divīzijas, ko lielākoties veidoja kazahu un kirgīzu rekrūši. Ģenerālmajora Panfilova vadībā šī saujiņa vīra apturējusi vācu uzbrukumu, iznīcinot 18 vācu tankus.
Visi karavīri pēc nāves tika apbalvoti ar Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, un viņu stāstu un (izdomāto) citātu, ar ko noslēdzās raksts – Krievija ir plaša zeme, tomēr mums nav kur atkāpties – aiz mums ir Maskava! –, zināja katrs padomju skolēns.
Neskatoties uz stāsta vienkāršību, vēsturniekus jau gadu desmitiem mulsināja virkne neprecizitāšu leģendā. Tas gan netraucēja ielas nosaukt panfiloviešu vārdos un uzņemt virkni filmu.
1948. gadā veikta izpēte atklāja, ka nav bijis ne varonīgās kaujas, kur apturēta vācu tanku smaile, ne 28 panfilovieši. Vēl vairāk – lai gan padomju karavīru drosme, spīts un gatavība ziedoties nav apstrīdama, 28 panfiloviešu stāsta viltojums ir īpašs pat Krievijas mērogiem.
Krievijas kultūras ministrs stāstu par 28 panfiloviešiem nosauca par svētu, bet katru, kas apšauba 28 vīru ziedojumu, – par nožēlojamu.
Atklātībā notikumu patiesā gaita nonāca cilvēciskas kļūdas dēļ. 2015. gada jūlijā Sergejs Miroņenko, Krievijas Valsts arhīva vadītājs kopš 1992. gada, atslepenoja un publicēja 1948. gada dokumentu, kurā PSRS militārās prokuratūras amatpersona informēja Andreju Ždanovu, ievērojamu politbiroja locekli, par to, ka stāsts ir avīžu leģenda.
Vērtējums bija skarbs: “Izmeklēšana ir pierādījusi, ka presē minētais 28 Panfilova gvardu ieguldījums ir kara korespondenta Koretjeva izdomas auglis.”
Pat vēl vairāk – pēc kara atklājās, ka viens no karavīriem, kas pēc nāves bija saņēmis Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, – Ivans Dobrobins – ir pārdzīvojis karu, kritis vācu gūstā un 1947. gadā arestēts “par tēvzemes nodevību”.
Padziļināta izpēte atklāja, ka karu pārdzīvojuši vēl pieci no šķietami kritušajiem, savukārt vēl viens karavīrs kritis divas dienas pēc kaujas.
Pēc skandāla Miroņenko, kas bija kritiski izteicies par Molotova–Ribentropa paktu, tika atbrīvots no amata.
Krievijas kultūras ministrs atklāti kritizēja vēsturnieku par neveiksmīgu dokumentu izvēli: “Krievijas Valsts arhīva direktoram nevajadzētu būt ne rakstniekam, ne žurnālistam, ne cīnītājam pret vēsturiskām falsifikācijām.”
Drūmais epilogs četru gadu garumā
Šāds skatījums vēl traģiskāks šķiet, apskatot realitāti, kurā netrūka ne maskaviešu apņemšanās, ne varonības. Maskaviešu un sarkanās armijas pārliecība pārsteidza Rietumu novērotājus.
ASV žurnālists Henrijs Kesidijs, atceroties 1941. gada oktobra dienas, vēlāk rakstīja: “Katrs žurnālists, kas ir klāt tik nozīmīgam notikumam, meklē frāzi, kas aprakstītu visu notikumu, frāzi, kas aizsāktu rakstu. Kad vācieši okupēja Parīzi, es neko tādu nosūtīt nevarēju. Labākie vārdi, ko atradu, bija: “Parīze krita kā dāma.” Līdzīgā situācijā Maskava cēlās un cīnījās kā vīrs.”
Maskava kaujai bija tik gatava, cik vien iespējams. Žukovs, kas pirms tam bija guvis pieredzi, sagatavojot aizsardzībai Ļeņingradu, līdzīgas, bieži vien tikai PSRS iespējamas, metodes bija apguvis, sagatavojot Ļeņingradu aplenkumam.
Maskavu aizstāvēja katrs tās iedzīvotājs – 1941. gada nogalē tika mobilizēts pusmiljons maskaviešu, tostarp sievietes, pusaudži un sirmgalvji, kas ar lāpstām izraka 98 kilometrus tanku grāvju, izveidoja 248 kilometrus dzeloņstiepļu šķēršļus un kājnieku ierakumus 8063 kilometru garumā.
Galvenā aizsardzības līnija atradās 60 kilometrus no pilsētas centra, otrā līnija tika gatavota 15 kilometru attālumā jau pašas pilsētas ielās. Izmisīgajos centienos aizturēt vāciešus Žukovs pret vācu divīzijām meta steigā saformētas, pienācīgi neapbruņotas (bieži vien uz vairākiem karavīriem bija viena šautene) un neapmācītas zemessargu vienības. Šajās kaujās izkusa Maskavas jaunatnes, strādniecības un inteliģences zieds.
Analizējot “Taifūna” gaitu, loģisks šķiet jautājums – vai vācieši varēja apstāties pēc tam, kad bija sagrāvuši Vjazmas un Brjanskas ielenkumus, nocietināties un sagatavoties paredzamajai padomju ziemas ofensīvai, lai Maskavu ieņemtu jau nākamajā gadā? No kailas militārās perspektīvas šāds scenārijs šķiet iespējams – vēlākajos gados daudzcietušie vācieši efektīvi spēja sagraut krietni labāk sagatavotas padomju ofensīvas salīdzinājumā ar to, ko sarkanā armija varēja piedāvāt 1941. gada ziemā, it īpaši, ja vācieši šādam scenārijam būtu jau gatavojušies.
Neskatoties uz to, šāds scenārijs nebija iespējams tādēļ, ka vācu militārā ekonomika nepieļāva ilgu karu.
Ierobežots rūpniecības potenciāls un saspringtā kara ekonomika diez vai vedināja domāt, ka ilgtermiņā Vācija spētu karot ar Padomju Savienību, it īpaši, ja to atbalstītu ASV industriālais potenciāls – lai gan ASV karā iesaistījās tikai 7. decembrī, Lendlīzes līgums par atbalstu brīvajai pasaulei bija noslēgts jau iepriekš – 2. oktobrī Lielbritānija un ASV apņēmās laika posmā no 1941. gada 1. oktobra līdz 1942. gada jūnijam piegādāt 4000 tanku, 3000 lidmašīnu, 30 000 kravas automašīnu un 100 000 tonnu degvielas.
Vācu politiķiem šādā skatījumā nākotne vērās drūma. Tajā pašā laikā vācu ģenerāļi nespēja pieņemt, ka sarkanā armija spēs atkopties pēc miljoniem zaudētu karavīru, desmitiem tūkstošu tanku, lielgabalu un automašīnu.
Cīņu turpināšana pie Maskavas viesa cerības par pēdējo kauju, žēlastības cirtienu, pēc kura PSRS sabruks kā nopietns politisks un militārs spēks.
Vāciešiem apstājoties pie Maskavas, iniciatīva izslīdēja no viņu rokām; jau nākamajā gadā reformētā, ar Rietumu industriālo atbalstu nodrošinātā sarkanā armija reti kad Austrumu frontē izvietoja mazāk par sešiem miljoniem cilvēku.
Vācijai šis skaitlis nekad nepārsniedza trīs miljonus karavīru – šādā situācijā sekojošās uzvaras pie Harkovas, ofensīvas pie Staļingradas un Kurskas vairs neko nespēja dot.
