Operācija, pēc kuras sāk respektēt Zemessardzi 4
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bez neviena šāviena noritējušais un labā slepenībā perfekti izplānotais kaujas uzdevums tika īstenots 1992. gada 25. aprīlī.
Tieši Zemessardzes Liepājas 44. kājnieku bataljona atbildības teritorijā norisinājusies lielākā un arī vienīgā mūsu zemessargu kaujas operācija Latvijas teritorijā, ko mēdz saukt arī par Liepājas Karostas bloķēšanu. Bez neviena šāviena noritējušais un labā slepenībā perfekti izplānotais kaujas uzdevums tika īstenots 1992. gada 25. aprīlī, un tajā piedalījās ne tikai zemessargi kurzemnieki, bet arī citu valsts rajonu pārstāvji, sevišķo uzdevumu vienības vīri no Rīgas – pavisam pāris simti bruņotu zemessargu.
Tolaik Latvijā atradās prāvs Krievijas armijas kontingents, kas bija izvietots daudzās bāzēs. Tas bija pārmaiņu un lielas neziņas laiks, daudzas lietas nenotika, kā paredzēts jeb kā noteikts arī starpvalstu līgumos. Tas visā pilnībā bija attiecināms arī uz Karostā saimniekojošo Krievijas Federācijas bruņoto spēku kontingentu.
Caur šo ostu tika izvestas dažādas preces un priekšmeti, pārkāpjot starp abām valstīm – Latviju un Krieviju – parakstītos dokumentus. Vēloties apturēt nelikumīgās darbības, Zemessardzes štābā tika izplānota Karostas bloķēšana.
“Pārdzinām karavīrus pāri tiltam”
Liepājas operācijā piedalījās arī nākamais Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, kas tolaik bija speciālo operāciju vada komandieris 9. bataljonā.
“Tajā laikā padomju armija neievēroja dokumentus, ko paši bija parakstījuši, un Liepājas osta bija kļuvusi par tranzītpunktu, caur kuru nekontrolēti veda ārā lietas un priekšmetus, kas bija noliegts noslēgtajos līgumos starp Krievijas Federāciju un Latviju. Zemessardzes vadība nolēma, ka mēs varētu šo ostu bloķēt, lai varētu likumīgā ceļā kontrolēt preču kustību arī Krievijas Federācijas atbildības zonā.
Operācija beidzamajā brīdī tika saskaņota arī ar A. Gorbunovu, tajā laikā bijām pakļauti Augstākās Padomes priekšsēdētājam. Tā bija dīvaina pakļautība – tieši A. Gorbunovam, principā viņš bija Zemessardzes komandieris. Kristovskis tolaik bija štāba priekšnieks. Piedalījās vairākas brigādes, ar vairākiem bataljoniem no dažādiem rajoniem. Mūsu rota saņēma uzdevumu ieņemt vienu no būtiskākajiem objektiem. Nebija skaidrības, vai viņiem ir ieroči vai nav. Respektīvi – ieņemt kontrolpunktu pie tilta.
Tā māja joprojām atrodas tur – Liepājas pusē, kreisajā pusē. Tā bija sardzes māja kontrolpunktam. Tilts bija stratēģisks, jo aiz tā tilta iekšējos kanālos bija izvietota kara flote. Un šā tilta kontrole bija ļoti izšķiroša, jo no citām pusēm bija tikai piebraucamie ceļi. Tur nebija nekādi speciāli posteņi, nekā tāda, tikai pievedceļi. Šis bija stratēģiski nozīmīgs postenis.
Un mēs dienu vai divas iepriekš ar netrafarēto mašīnu četri cilvēki braucām uz Liepāju uz mūsu atbildības zonu, par pārējiem uzdevumiem es neko nezināju, mums bija dots viens uzdevums – ieņemt to tiltu. Un neitralizēt sardzes posteni, pārņemt kontrolē tiltu. Un tad mēs tur vērojām, fotografējām caur mašīnas logu, apmēram tā tas arī notika, izpētījām objektu, izplānojām uzdevumus mūsu vienībai, mums bija arī ložmetējs.
Labajā pusē atrodas kooperatīvās garāžas, visu sagatavojām tā, lai varētu tikt uz garāžas jumta un uzstādīt ložmetēju. Tikmēr vienai grupai bija jāneitralizē sargkareivis un jāiet iekšā sardzes mājā. Mēs novērojām, pārāk ilgi uzturēties arī nevarējām. Informācija liecināja, ka viņi tomēr nav bruņoti, un tas apstiprinājās – viņiem nebija strēlnieku ieroču, tikai durkļi. Tā arī bija, es pats negāju iekšā tajā objektā, citi iegāja, un mēs tiem puišiem vienkārši likām doties atpakaļ uz karaspēka daļu – nekas tur nenotika.
Viņi nepretojās, līdz ar to nekāda agresīva darbība no mūsu puses nebija nepieciešama, un viņiem palūdzām doties projām. Vienkārši pārdzinām pāri pār tiltu. Tā kā mums bija ieroči rokās, viņi paklausīja, prasība tika ievērota, un tad mūsu vienība kontrolēja to tiltu līdz rītam, kad mūs nomainīja, manuprāt, Liepājas bataljons,” sarunā ar “Zemessargu” atceras ģenerālleitnants R. Graube.
Viens no plusiem – bez šāvieniem
Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis, kurš bija viens no blokādes organizatoriem un piedalījās tajā, portālam “liepājniekiem.lv” pastāstīja, ka operācijā bija iesaistīti 200 cilvēku: “Pulksten 4 no rīta izbraucām no Grobiņas, bet 6 sākām izvērsties ap Karostu. Operācijas pamatojums bija Zemessardzes štāba priekšnieka pavēle. Tāpat bija oficiāls rakstisks lūgums no Liepājas pašvaldības un Latvijas Republikas muitas priekšnieka.
Jo, neskatoties uz mūsu valdības izdotajiem noteikumiem, ilgstoši no Karostas teritorijas nelikumīgi tika izvesta Latvijas valsts manta. To mums vajadzēja pārtraukt, tādēļ tika plānota minētā operācija.” Pirms tās veikta pamatīga izlūkošana aptuveni mēneša garumā – kur atrodas posteņi, cik lieli, kā bruņoti. Lielākās problēmas saistījušās ar Kalpaka tiltu, bijis jāprecizē, kurā laikā tas tiek griezts un kad ir darba kārtībā.
Kalpaka tilts vissvarīgākais bijis tādēļ, ka gadījumā, ja krievu kara flote to paspētu izgriezt, tad tiktu izolēta visa teritorija un zemessargiem būtu grūti to kontrolēt, viņi netiktu pāri kanālam. Tā būtu operācijas izgāšanās, atzīst rezerves pulkvedis.
“Tilts bija galvenais objekts, tur tika izlikti vīri no 9. bataljona, tā saucamie suvieši, kaut par speciālo uzdevumu vienību šī grupa tika pārveidota vēlāk. Tie bija ap 40 cilvēku, bruņoti ar ložmetējiem, triecienšautenēm, granātmetējiem, ar pilnu ekipējumu,” atceras J. Hartmanis.
“Es, būdams 54. Zemessardzes bataljona komandieris, biju vistālākajā postenī Nr. 2 ziemeļos, kur brauc uz Šķēdi. Vairākus, tostarp 2. posteni, par ko biju atbildīgs, aprīkojām ar ierakumiem un smilšu maisiem, jo bija bīstami – bijām vistālāk un blakus atradās krievu armijas radaru vienība.
Arī mums bija pilns ekipējums – rācijas, ložmetēji, snaiperšautenes, triecienšautenes. Mūsu vidū bija vairāki latvieši, bijušie padomju armijas virsnieki, kā arī diezgan daudz puišu ar Afganistānas kauju pieredzi,” tā J. Hartmanis.
“Viens no operācijas plusiem – nebija neviena šāviena. Ļoti veiksmīga operācija, jo panācām vēlamo rezultātu. Rezultāts tik pozitīvs bija tāpēc, ka perfekti bijām veikuši izlūkošanu. Iepriekš, civilās drēbēs ģērbušies, veicām nopietnu izpēti. Otrkārt, nenoplūda informācija. Krievu jūrnieki bija ļoti pārsteigti, jo neko tādu nebija gaidījuši. Īpaši jau tāpēc, ka bijām labi bruņoti, bruņuvestēs, pilnā kaujas ekipējumā. Redzot šādu spēku – nevis puišeļus vai večus sirmām bārdām, bet nopietnus karavīrus ar pieredzi, viņi apjuka.”
Kad ieradušies padomju armijas ģenerāļi, sarunas bijušas rezultatīvas: “Viņi apbrauca un izpētīja visus posteņus un beigās parakstījās zem punktiem, kas bija minēti rīkojumā. Latvijas Republikas likumīgās prasības krievu kara flotes vadība pieņēma. Un ievēroja tos.”
Pagrieziena punkts
“Principā Liepājas operācija bija pagrieziena punkts, to pilnīgi droši varu apgalvot, man tajā laikā nebija tāds amats, lai redzētu visu lielo valstisko bildi, bet, runājot ar bataljonu komandieriem un arī atmiņās lasot, ko daudzi saka, kas sekoja līdzi tam, – krievi sāka ļoti nopietni respektēt Zemessardzi. Šī operācija piespieda respektēt, parādīja, ka esam spēks, ka savā zemē esam saimnieki un prasīsim izpildīt, ko viņi paši pirms dažiem mēnešiem bija parakstījuši starp divām neatkarīgām valstīm.
Tie bija juku laiki arī Krievijas Federācijā, tomēr Jeļcins stingri turējās, tā nebija Padomju Savienības bravūra, un arī tie, kas ar PSRS bravūru bija dzīvojuši Latvijas teritorijā, bija apjukuši. 1993. gadā Krievijā bija pučs, bet līdz tam laikam viņi taču nezināja, kas notiks, – galu galā Maskavas pavēles nav, likumi ir jāievēro šeit, ka Latvija ir neatkarīga valsts.
Mēs esam neatkarīga valsts, viņiem ir neatkarīga valsts, Jeļcins šo pozīciju pauda. Un tā iedresētā paklausīšana Maskavai, tā rutīna, kas bija padomju armijā, šajā gadījumā nāca par labu mums. Kad jau notika pučs, tad saprata, ka arī Maskavā visi nav vienisprātis.
Tad varēja just, ka atsevišķu vienību komandieriem ir šovinistiskāki, imperiālistiskāki viedokļi, bet līdz tam viņi bija apjukuši. Principā, tikko sajuta šo spēku, ka mēs esam šajā zemē saimnieki, ka mēs prasām ievērot likumus, un es teiktu, ar dažiem izņēmumiem, viņi pakļāvās. Ja gāja militārā kolonna, zemessargi to apturēja, viņi nebrauca garām, viņi apstājās un respektēja,” stāsta R. Graube.
Karstais laiks
Atvaļinātajam komandierim netrūkst dažādu piedzīvojumu un piedalīšanās dažādās operācijās, kas labi var papildināt izpratni par deviņdesmito gadu situāciju Latvijā. “Speciālo uzdevumu vienība brauca, kad tika noķerti Krievijas Federācijas karavīri, kas raka ārā krāsainos kabeļus pie Dreiliņiem. Tur bija noķerti kabeļu racēji, bet viņi atteicās paklausīt zemessargiem. Līgumā bija paredzēts, ka viņi nedrīkst rakt ārā kabeļus.
Tur bija krāsainie metāli. Tolaik šie kabeļi bija ļoti dārgi, tos labi varēja pārdot ārzemēs. Un tad viens no vadošajiem zemessargiem, viņš bija virsnieks, izdarīja brīdinājuma šāvienu zemē un trāpīja īkšķī vienam nabaga Krievijas karavīram. Tad bija trauksme, protams, abās pusēs.
Atceros, ka mēs arī, toreiz vēl bija 9. bataljons, devāmies turp, ierakāmies pievedošajā meža ceļā, kur varētu palīgspēki nākt. Rakāmies iekšā, veidojām V veida aizsardzības pozīcijas, bijām diezgan droši, ka brauks kolonna glābt, jo to puisi aizveda uz slimnīcu,” atceras ģenerālleitnants R. Graube. Viss tomēr atrisinājies pārrunu ceļā.
