Opera ”Traviata” Ventspilī 0
Edmunda Freiberga režijā stāsts par Traviatu Latvijā ieguvis jaunu, skičveidīgi uzrakstītu lappusi. Viņnedēļ operu rādīja Ventspilī.
19. gadsimtā tuberkuloze bija neārstējama slimība, lai gan, mēģinot glābt sasirgušas meitenes dzīvi, ārsti uzmundrināja viņu ar ieteikumiem doties pie dabas, elpot jūras gaisu, kas spētu paildzināt dzīvi. Vairākos 19. gs. romānos tuberkuloze pavada nelaimīgas mīlas stāstu vai arī tiek pasniegta kā sods par netikumisku dzīvi, ko nosodīja viktoriāņu morāle Eiropā.
Lai gan Baltijas jūra nav bijusi iecienītākā veseļošanās vieta, tomēr tieši no Siguldas Opersvētku skatuves Violeta, Alfrēds un viņa tēvs, moralizējošais uzņēmējs Žermona kungs, viņnedēļ devās uz Ventspili, lai teātra namā “Jūras vārti” piedāvātu citādu, no Andreja Žagara režijas principiem atšķirīgu stāstu par 19. gs. Parīzes kurtizāni, kuras dzīve izdeg baļļu sveču gaismas plūsmā. Saslimstot ar diloni un dzīvei tuvojoties beigām, ko pati slimniece labi apzinās, viņas dzīves noslēgumā ienāk mīla – patiesa, stipra un spējīga mainīt meitenes dzīvi, gan uz īsu mirkli.
Visiem zināmais stāsts par mīlas atpestīšanu no vieglprātības un cinisma šoreiz tika izklāstīts citādā skatuviskā risinājumā – darbība norisinās 19. gs. vidū, kostīmi, kaut raibi un brīžiem no dažādiem vēstures posmiem kopā salikti, vēsta par impresionistu Parīzi. Mainīta arī Violetas dzīves vide – tikai daži aristokrāti, otrā plāna lomu izpildītāji, ir klāt vasaras vakariņās Parīzes pievārtes savrupmājā – pārējie, ieskaitot Tulūza Lotreka mēmu tēlu, ir bohēmas pārstāvji, iespējams vēl nenovērtēti un izsmieti impresionisma potenciālie ģēniji.
Solistu pēkšņās saslimšanas dēļ uz skatuves bija iespējams izbaudīt Sanktpēterburgas Marijas teātra prīmas Viktorijas Jastrebovas soprānu. Stipra, suverēna, dziļa, pustoņiem un akcentiem bagāta balss, šķiet, dzīvoja uz skatuves paralēlu dzīvi – tik viegli, bez tehniskas piepūles tapa Violetas lomas šedevri – ārijas pirmajā un otrajā cēlienā, kā arī, nāvei tuvojoties, atvadu ārija operas finālā. Dueti ar Alfrēdu, vēl vienu Marijas teātra zvaigzni tenoru Jevgeņiju Akimovu, neskatoties uz ļoti īsu laika posmu saspēlei pirms izrādes, norisinājās eleganti nepiespiestā manierē, varbūt nedaudz distancēti no divu mīļāko traģēdijas un īsajiem laimes brīžiem. Tomēr tehniska virtuozitāte un balss šķietami neizsmeļamie brieduma resursi lika ātri aizmirst par virkni mazu un brīžiem uzjautrinošu nesaskaņotību uz skatuves – laika trūkums sagatavošanai izskaidro un attaisno to, ka arī režijā ir virkne nelielu paužu, nelielu neveiklu cezūru, kas, no otras puses, atsauc mūs jau sen aizmirstajos jautrajos stāstos par operas statiskumu, teatrālas darbības it kā nedabiskumu, samākslotību, ko tagad vērojam, skatoties 20. gs. 60. un 70. gadu pasaulslavenu iestudējumu ierakstus.
Vērtējums
Kostīmi 3
Scenogrāfija 4
Režija 4
