Operā ir cieša saikne starp naudu un kvalitāti 0
Saruna ar režisoru Alvi Hermani “Jenūfas” pirmizrādes priekšvakarā Briseles Karaliskajā operā
Rīgas – Eiropas pilsētas galvaspilsētas notikums – Latvijas jaunā teātra institūta rīkotā laikmetīgā teātra programma “Forte forte” – būs Eiropas vadošo režisoru izrāžu sērija gada garumā. To vienos tēmu loks, kura centrā ir indivīda un varas, normālā un nenormālā, personības un masu, un savstarpējās attiecības uz lielo vēsturisko notikumu fona un gluži ikdienišķā kontekstā. Programmu atklās šosestdien ar Alvja Hermaņa izrāžu nedēļu, kas ilgs no 25. janvāra līdz 1. februārim, piedāvājot 2009. gadā pirmizrādi piedzīvojušos Minhenes Kamerteātra iestudējumu “Vēlie kaimiņi” un Vīnes Pilsētas teātra izrādi “Tēvi”, kurus rīdzinieki redzēs bijušās Rīgas kinostudijas ēkā.
Īzaka Baševisa Zingera literatūrā balstītā izrāde “Vēlie kaimiņi” ir pirmais Hermaņa darbs, kas saistīts ar šo izcilo ebreju rakstnieku, 1978. gada Nobela prēmijas laureātu. “Vēlie kaimiņi” ir divu rakstnieka stāstu pārcēlums uz skatuves. Vēlāk Jaunajā Rīgas teātrī iestudētie “Kabalas noslēpumi” ir Alvja Hermaņa nākamā tikšanās ar Zingeru.
Bet 21. janvārī Briseles Karaliskajā operā (La Monnaie) pirmizrādi Alvja Hermaņa režijā piedzīvos modernā čehu skaņraža Leoša Janāčeka (1854 – 1928) liriskākā un vienlaikus dramatiskā opera “Jenūfa” ar muzikālo vadītāju franču mūziķi Ludoviku Marlo pie diriģenta pults. 2013. gada 3. novembrī opermūzikas pasauli saviļņoja Alvja Hermaņa Berlīnes komiskajā operā iestudētā Mocarta “Tā dara visas” (“Cosi fan tutte”).
Ar Alvi Hermani Briselē sazināmies nedēļu pirms pirmizrādes.
– Pēdējā laikā daudz runāts par Latvijas operu, Latvijā nav sveši arī pasaulē slavenāko operteātru La Skala, Koventgārdena un Metropolitēna vārdi. Ar ko varētu salīdzināt Briseles Karalisko operu?
– Opera vispār ir tāds mākslas žanrs, kas vistiešākajā veidā saistīts ar naudas daudzumu. Varbūt vēl tikai kino ir tik lielā atkarībā. Viens rakstnieks, gleznotājs vai pat teātris var eksistēt jebkādos apstākļos, un tam nebūs tieša sakara ar rezultātu. Bet operā diemžēl cieša saite – caur naudu uz kvalitāti. Līdz ar to operteātri pasaulē iedalās tāpat kā futbola klubi. Tiem, kam vairāk naudas, piedāvā augstāku kvalitāti. Tik brutāli vienkārši. Ir pilnīgi utopiski iztēloties, ka Latvijā ar tās attiecīgo infrastruktūras līmeni varētu radīt operteātri vienā līmenī ar Parīzes operu, La Scala, Briseles operu… No kopējā labklājības konteksta operu neizraut. Tāpat kā futbolklubi pārpērk spēlētājus, operas pārvilina labākos dziedātājus, mūziķus, diriģentus.
– … Jūs arī jūtaties pārpirkts?
– Nezinu, kādu nozīmi ietverat šajā vārdā, bet man pašam tādas sajūtas nav. Varu izvēlēties, kur strādāt. Bet ir idejas, kuras vienkārši nevar īstenot vienā nabadzīgā teātrī. Piemēram, tāda ir arī ideja, ko vēlos īstenot “Jenūfā”. Tā arī ir ārkārtīgi dārga. Nu ja, idejas īstenošanas iespēju ziņā esmu pārpirkts, jo pārvilina ar tehnisko nodrošinājumu, iestudējumu budžetiem – un tās ir ārprātīgas naudas… Starp citu, “Jenūfu” varēs redzēt arī Latvijā. Briseles operā ir paradums mēnesi pēc pirmizrādes ievietot jauniestudējumu savā mājas lapā videoversijā ļoti labā kvalitātē, un trīs mēnešus jebkurš visā pasaulē to var noskatīties savā datorā.
– Diriģents Andrejs Jansons, runājot par nacionālajām oriģināloperām, mēdz uzsvērt, ka tieši “Jenūfas” dēļ tūristi no visas pasaules brauc uz Prāgas operu. Kāda ir tā atslēga, ar ko jūs gatavojaties vērt “Jenūfu”?
– Sižetiski “Jenūfa” ir stāsts par simtgadu seniem notikumiem čehu ciematā, kur plosās kaislības, pa vidu tiek nogalināts zīdainis, notiek briesmu lietas. Janāčeks, pirms simt gadiem sacerot šo operu, ļoti tieši iedvesmojās no morāviešu etnogrāfiskās mūzikas. Es arī nebiju slinks, pirms diviem gadiem vasarā pabraukāju pa vairākiem morāviešu ciematiem, līdzīgi Janāčekam sasmeļoties izjūtas un saprotot, ka ir pilnīgi neiespējami ignorēt etnogrāfisko pamatu. Tas izpaužas mūzikā, un tam jāizpaužas iestudējumā arī vizuāli. Līdz ar to mūsu izrāde būs tikpat krāšņa un tikpat ornamentāla, kāda ir morāviešu folklora, tikai izvērsta modernā mākslas valodā. Tādēļ ļoti svarīga loma iestudējumā ir manis uzaicinātajai un arī Rīgā labi zināmajai Krievijas horeogrāfei Allai Sigalovai – uzvedumā visu laiku uz skatuves būs divdesmit baletdejotāji – un man svarīga partnere ir arī videomāksliniece no Rīgas Ineta Sipunova. Tieši ornamentālisms kā vizuālais kods ir ļoti svarīgs elements šim iestudējumam.
– Līdz ar vadības maiņu mūsu Baltajā namā, izraisījusies diskusija par mūziku kā primāro un inscenējumu kā pakārtotu operā. Kā jūtaties režisora “otrā plāna” lomā?
– Ko? Tikpat labi varētu pavaicāt – kas ir nozīmīgāks bērna ieņemšanā un dzimšanā – vīrietis vai sieviete? Ja ir neiespējami uztvert opermākslu kā teātri, tad opermūziku vajag klausīties mājās pa radio, operzālē vērt ciet acis, vai apmeklēt operu koncertuzvedumus. Opera vispār ir radusies kā teātra žanrs. Un pilnīgi nav taisnība, ka operdziedātājiem būtu īpaši ērti dziedāt statiski, tikai stāvus vai tikai sēdus. Tas, ka ķermenis būs vertikāli, nenozīmē, ka skaņa būs kvalitatīvāka nekā dziedātājam atrodoties horizontāli… Nē, nespēju nopietni piedalīties šajā diskusijā.
– 1996. gadā jūs iestudējāt mūsu atjaunotā opernama atklāšanas izrādi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Vai jūs būtu pieejams tagad Zigmara Liepiņa uzaicinājumam kādu operu atkal iestudēt Rīgā?
– Esmu tā iemanījies savu laiku sadalīt starp Latviju un darbu ārzemēs, ka Rīgai ieplānoto negribu atņemt Jaunajam Rīgas teātrim. Jo arī patlaban, kad esmu piebremzējis pats ar saviem iestudējumiem Rīgā, kā teātra mākslinieciskais vadītājs tomēr ļoti aktīvi strādāju. Man Rīgā nav tik daudz laika, lai to varētu dalīt ar kādu citu teātri.
– Bet vai nav sajūta, ka Alvi Hermani kā radošu talantu, kurš arvien vairāk strādā ārzemēs, Latvija vispār zaudē?
– Vispār esmu uzaudzis Ķengaragā. Un tad, kad Ķengaragā beidzu skolu un iestājos toreizējā Latvijas Konservatorijā, daudz laika pavadot Rīgas centrā, pieņemu, ka dažs labs ķengaradznieks arī varētu uzprasīt, vai Ķengarags nav mani pazaudējis. Vai Latvija ir kāds ledusskapis, no kura nedrīkst iziet ārā? Zemeslode ir apaļa un pieder visiem. Esam brīvi ļaudis. Kāpēc jāierobežo? Mūsdienu radošo iespēju pasaulē Latvija ir tikai maza kontūra pasaules kartē. Kam cilvēks parādā, un kāpēc būtu jāiekļaujas vienas sētas iekšpusē? Man tas nav saprotams.
– Bet Jaunā Rīgas teātra vērtējumam neraksturīgi nule aizvadītajā “Spēlmaņu naktī” tas palika bez nevienas balvas, arī nominācijas bija tikai divas – Sandrai Kļaviņai par Lauru Māras Ķimeles režisētajā izrādē “Tēvs” un Andrim Keišam par Pētera Stokmana lomu “Tautas ienaidniekā”. Vai izkrišana no apbalvoto loka nav saistīta ar jūsu atbūtni?
– Toties pirms pāris mēnešiem JRT izrāde “Oņegins. Komentāri” tika nominēta Itālijas spēlmaņu naktij – prestižajai balvai “Ubu Awards” kā labākā ārvalstu izrāde aizvadītajā gadā. (“Ubu Awards” ir prestižākais un atpazīstamākais apbalvojums Itālijas teātra nozarē. Katru gadu izrādes izvērtē 56 zināmākie teātra kritiķi un žurnālisti. “Ubu Awards” 1979. gadā radīja Franko Kvadri (Franco Quadri) – viens no atzītākajiem teātra kritiķiem Itālijā, izdevniecības “Unulibri” dibinātājs un redaktors. – V. K.) Jaunais Rīgas teātris kopš es to vadu, jau ilgu laiku strādā pasaules kontekstā. Ja, piemēram, mūsu JRT izrādes, kas pagājušajā gadā spēlētas viscaur Eiropā, neskaitās pietiekami labas priekš latviešu kritiķiem, mēs ar mūsu teātra aktieriem tur tik tiešām nekādi nevaram palīdzēt.
– Tūlīt skatītāji Latvijā varēs redzēt ārzemēs iestudētos “Tēvus” un “Vēlos kaimiņus”. Ar kādām izjūtām pats tagad raugāties uz šīm izrādēm?
– Pirmkārt, tās abas ir vecas izrādes, iestudētas 2009. gadā. Dažādos manas radošās darbības posmos mainījusies gan estētika, skatuves valoda, gan manas intereses. “Tēvi” un “Vēlie kaimiņi” pieder pie tā posma, kad man bija tā lielā interese par stāstiem, par teātra, dokumentalitātes un dzīves stāstu saskares punktiem, kad uz JRT skatuves parādījās “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”, un ar katru izrādi tika izvirzīti pilnīgi atšķirīgi profesionālie uzdevumi. Iespējams, šīs atšķirības bija saskatāmas tikai profesionāliem cilvēkiem. “Tēvi” bija kā šī žanra atvasinājums.
Minhenes teātra izrāde “Vēlie kaimiņi” lielākās uzmanības vērta ir tieši abu aktieru – Barbaras Nusses un Andrē Junga dēļ. Viņi ir visaugstākās proves Eiropas līmeņa skatuves mākslinieki, ar milzīgu autoritāti, strādā ne tikai vācvalodīgajā, bet arī frančvalodīgajā teātrī, viņu abu personā var redzēt vācvalodīgā teātra leģendas darbībā.
Abas izrādes man ir ļoti dārgas un mīļas. Taču, protams, neatspoguļo visu tā darba spektru, kā pa šo laiku esmu strādājis ārzemēs, iestudējot vēl kādas 25 izrādes. Domāju, viens no iemesliem, kāpēc uz Rīgu ir atvestas tieši minētās divas izrādes, ir tas, ka tās ir vieglāk, ērtāk un lētāk transportēt. Atkal atgriežamies pie naudas…
Bet ļoti daudzi iestudējumi ārzemēs man tapuši tieši to gigantomānisko ideju dēļ, kuras, pirmkārt, saistās ar inscenējuma mērogiem un dekorāciju uzbūvi (2012. gadā Zalcburgas operas festivālā iestudēto B. A. Cimmermaņa “Kareivju”, kam Alvis Hermanis bija telpas koncepta autors un režisors, budžets bija 700 000 eiro, spēlēja 120 mūziķu orķestris un bijušajā arēnā auļoja septiņi zirgi. – V. K.), un pārsvarā ir grūti un dārgi transportējami. Uz Rīgu atvestās izrādes pieder pie tehniski vienkāršākajām. Bet man ir riktīgi prieks, ka tās redzēs arī Latvijā. Un, pirmkārt, tāpēc, ka manis paša tēvs (žurnālists un publicists Voldemārs Hermanis – V. K.) redzēs izrādi “Tēvs”, kas lielā mērā ir veltīta viņam. Apmēram astoņdesmit procenti no tā, ko stāsta aktieri Gundars Āboliņš, Juris Baratinskis (uzņēmējs, mācījies Maskavā Ščukina teātra skolā un spēlējis arī izrādē “Oņegins. Komentāri” – V. K.) un vācu aktieris Olivers Stokovskis ir dokumentāli, viņu pašu radīti, bet divdesmit procenti pieder man vai maniem asistentiem. Tā tajā visā ir iefiltrēti arī daži mana tēva personiski stāsti. Bet visi zālē sēdošie jau domās par savu tēti, savu papu.
– Esat teicis, ka attiecības starp tēviem un dēliem ir vienas no noslēpumainākajām lietām pasaulē. Vai kopš “Tēvu” iestudēšanas esat ticis šim noslēpumam tuvāk?
– Pa šiem gadiem esmu kļuvis par diviem dēliem bagātāks (Alvim Hermanim ir četri dēli un divas meitas – V. K.), bet arvien vairāk esmu pārliecinājies, ka attiecības starp tēviem un dēliem ir bezdibenīgas un ļoti sarežģītas. Zinu, ka attiecības starp meitām un mātēm arī ir vienas izrādes vērtas. Bet par to jārunā kādai režisorei sievietei.
– Vai no tēvu laika ir kas tāds, kas mūsdienās par nožēlu zudis, un no kā savukārt gribētu brīdināt dēlus nākotnē?
– Izrāde “Tēvi” no vienas vietas ir sentimentāla un nostalģiska, fonā skan mūsu tēvu jaunības mūzika, sākot ar “Mežrozīti” un beidzot ar vācu šlāgeriem, kuri latviešu skatītājam varbūt izteiks mazāk. Trīs izcili skatuves mākslinieki savu bērnību un tēvu jaunību atceras kā dēli, izstāsta kā aktieri, atklājot, kā kļuvuši par to, kas viņi ir. Skatos uz saviem dēliem un arvien vairāk saprotu, ka ar savu viedumu un gudrību dalīties ir diezgan bezjēdzīgi, jo tik un tā katram pašam lemts izpildīt kļūdu, vilšanos un sāpīgu pārdzīvojumu normu, lai nonāktu pie kaut kādas sajēgas par dzīvi.
– Un laikmetu izpratnē?
– Bet ko mēs zinām par nākotni? Esmu laikam vairāk vakardienas cilvēks. Mani interesē vēsture, pagātne. Nākotne priekš manis šķiet diezgan garlaicīga. Piederu pie tiem, kas uzskata, ka cilvēks attīstās nevis uz augšu, bet uz leju. Viss paliek plakanāks, primitīvāks, garlaicīgāks. Domas par nākotni mani tā riktīgi neiedvesmo. Ja runā par manu personisko profesionālo nākotni, tad līdz 2018. gadam zinu savas ieplānotās pirmizrādes un savu kalendāru varu iztēloties pa datumiem.
Rietumeiropā patlaban jūt paaudžu pārrāvumu. Manu vecāku paaudze, kuriem tagad ir plus mīnus septiņdesmit gadi, Rietumeiropā bija atbildīga par sešdesmito gadu revolūciju visādās nozīmēs. Sešdesmitie gadi izmainīja rietumu civilizāciju tikpat radikāli kā franču revolūcija pirms divsimt gadiem. Līdz mums bijušajā padomijā gan atnāca tikai rokenrols un baumas par seksa revolūciju, bet īstenībā Rietumu pasaulē tika izmainīti visi sabiedrības pamati, atcelts ģimenes institūts, lauztas daudzas tradīcijas. Rietumeiropā manas paaudzes dēli saviem tēviem, kuru jaunība pagāja sešdesmitajos, pārmet, ka viņi nekad nav interesējušies par saviem dēliem un ka tā bijusi ļoti narcistiska paaudze, kurai nav interesējis ne tas, kas bijis pirms viņiem, ne arī tas, kas būs pēc viņiem. Ne jau velti šo sešdesmito gadu paaudze tik ļoti dzēra, tam visam ir kaut kāds sakars. Īstenībā ar alkoholu aizrāvās arī Austrumu pusē, kur dzeršanu attaisnoja ar to, ka grūti sadzīvot ar padomju režīmu. Bet Rietumos dzēra vēl trakāk.
Vienam manas paaudzes teātra režisoram Vācijā vai Francijā, ļoti iespējams, nekad neienāktu prātā veidot tādu izrādi “Tēvi”, jo viņiem ir kaut kāda cemme uz saviem tēviem, pat slimīga greizsirdība. Kad es biju studenta vecumā, man arī bija milzīgas pretenzijas pret savu tēvu un viņa paaudzi. Bet tagad, pašam kļūstot arvien vecākam un sirmākam, man ir grūti, gandrīz pilnīgi neiespējami iztēloties, kā es pats būtu dzīvojis, ja liktenis būtu lēmis iet cauri visiem padomju laikiem. Zinot savu riebīgo raksturu, nespēju iztēloties, kā spētu samierināties kaut vai ar to pašu cenzūru, kad katru uzvedumu pirms pirmizrādes jāparāda vēl kaut kādiem partijas onkuļiem un tantēm, un jāskaidro viņiem, kas uz skatuves notiek, lai izrādi atļautu rādīt. Domāju, droši vien es arī kļūtu par alkoholiķi un nodzertos ātri vien. Nekāda teātra karjera tur nesanāktu. Ne jau velti teātrī, glezniecībā mohikāņi Pūcītis, Pauļuks iekrita dzeršanas ligā. Tās cēlonis bieži ir domu un ideju cenzēšana. Jo stiprāks bija vīrietis, jo spēcīgāks viņā vīrišķais gēns, jo grūtāk samierināties ar to sviestu visriņķī. Kaut gan tajā laikā dzēra visa pasaule – gan Hemingvejs, gan Čērčils, viss 20. gadsimts savā ziņā ir tā jautrā garā nodzerts.
Tagad visa biedrība, tās dzīve tiek pakārtota ērtībām, kas domātas sievietēm, bērniem, pensionāriem. Un vīriešiem arvien mazāk iespēju izpaust savu vīrišķīgo trakumu. Ne jau velti tādas vīriešu personības, kādas pat vēl pirms piecdesmit gadiem bija gan mākslā, gan politikā, mūsdienās vairs nav. Vīrieša gēns tiek ļoti radikāli mainīts. Jo sociālpolitiskā virzība sabiedrībā vērsta uz kopējo, vidēji aritmētisko labklājību un drošību, līdz ar to tiek samazināti jebkādi riski. Un tam trakajam kumeļam, kas sēž katrā vīrietī, arvien jauni iemaukti un sakas tiek likti virsū. Visāda veida politkorekti ierobežojumi, pateikti un nepateikti. Šo aizliegumu ir tik daudz, ka tie jau zemapziņas līmenī zombē lielu ideju rašanos. Piemēram, vēl 20. gadsimta vidū bija neskaitāms daudzums tik izcilu personību vīriešu gan mākslā, gan kino, gan citās jomās. Varbūt viņi bija pilnīgi neciešami savā privātajā dzīvē – lai palasām kaut vai mākslinieku biogrāfijas ar drausmīgo privāto dzīvesveidu, alkoholu, piekrāptajām un pamestajām sievietēm un ģimenēm. Jebkāda ētisko likumu ignorēšana sadzīvē, protams, nav nekas īpaši apsveicams. Taču viņiem netraucēja veikt pilnīgi ģeniālas lietas savā profesionālajā dzīvē. Starp citu, arī politikā tāda veida personības, kā, piemēram, Adenauers, Miterāns, Villijs Brants Eiropas un pasaules politikā jau sen vairs nav.
– Kāda ir sajūta pirms “Jenūfas” pirmizrādes?
– Šis ir fantastisks opernams. Jau agrāk zināju, ka tas ir ļoti īpašs un ne ar ko nesalīdzināms, un tā tiešām ir. Ierasti, ka mēs Jaunajā Rīgas teātrī jūtam īsti ģimenisku kopēju entuziasmu viena mērķa vārdā, bet ieraudzīt, ka tas ir iespējams vienā operteātrī, bija diezgan pārsteidzoši. Pirms dažām dienām (saruna notiek 9. janvārī) pirmo reizi bija mēģinājums uz skatuves, pirmoreiz uz tās bija izkārtotas dekorācijas. Pēc tam biju tā satraucies, ka nevarēju riktīgi aizmigt. Kad nākamajā rītā aizgāju uz teātri, izrādās, tā bija jutušies gandrīz visi, arī tehniskie darbinieki, viņiem tieši tāpat bijusi negulēta nakts. Savā profesionālajā dzīvē diezgan daudz esmu redzējis, bet šis man bija diezgan liels pārsteigums.
Jau divdesmit gadus Jaunajā Rīgas teātrī esmu iestudējis izrādi citu pēc citas. Pašreizējo pieslēgšanos operai iztēlojos kā muzikālo pauzi uz kādiem apmēram četriem gadiem. Iespēja iziet cauri gandrīz visai mūzikas vēsturei, sākot ar Monteverdi un beidzot ar Vāgneru, pa vidu Pučīni, Verdi, Rihards Štrauss, visdažādākā mūzika… Ar pilnu jaudu atgriezties Jaunā Rīgas teātra darbā kā režisors varētu ar to brīdi, kad beigsies mūsu ēkas remonts un mēs būsim atpakaļ.
Jebkurā profesijā, lai nesāktos rutīna un inerce, ir vajadzīgs uz kādu brīdi iziet no tās ārā un padarīt ko citu. Lai pēc tam atgrieztos.
Operā ir cieša saikne starp naudu un kvalitāti
Saruna ar režisoru Alvi Hermani “Jenūfas” pirmizrādes priekšvakarā Briseles Karaliskajā operā
Vita Krauja
Rīgas – Eiropas pilsētas galvaspilsētas notikums – Latvijas jaunā teātra institūta rīkotā laikmetīgā teātra programma “Forte forte” – būs Eiropas vadošo režisoru izrāžu sērija gada garumā. To vienos tēmu loks, kura centrā ir indivīda un varas, normālā un nenormālā, personības un masu, un savstarpējās attiecības uz lielo vēsturisko notikumu fona un gluži ikdienišķā kontekstā. Programmu atklās šosestdien ar Alvja Hermaņa izrāžu nedēļu, kas ilgs no 25. janvāra līdz 1. februārim, piedāvājot 2009. gadā pirmizrādi piedzīvojušos Minhenes Kamerteātra iestudējumu “Vēlie kaimiņi” un Vīnes Pilsētas teātra izrādi “Tēvi”, kurus rīdzinieki redzēs bijušās Rīgas kinostudijas ēkā.
Īzaka Baševisa Zingera literatūrā balstītā izrāde “Vēlie kaimiņi” ir pirmais Hermaņa darbs, kas saistīts ar šo izcilo ebreju rakstnieku, 1978. gada Nobela prēmijas laureātu. “Vēlie kaimiņi” ir divu rakstnieka stāstu pārcēlums uz skatuves. Vēlāk Jaunajā Rīgas teātrī iestudētie “Kabalas noslēpumi” ir Alvja Hermaņa nākamā tikšanās ar Zingeru.
Bet 21. janvārī Briseles Karaliskajā operā (La Monnaie) pirmizrādi Alvja Hermaņa režijā piedzīvos modernā čehu skaņraža Leoša Janāčeka (1854 – 1928) liriskākā un vienlaikus dramatiskā opera “Jenūfa” ar muzikālo vadītāju franču mūziķi Ludoviku Marlo pie diriģenta pults. 2013. gada 3. novembrī opermūzikas pasauli saviļņoja Alvja Hermaņa Berlīnes komiskajā operā iestudētā Mocarta “Tā dara visas” (“Cosi fan tutte”).
Ar Alvi Hermani Briselē sazināmies nedēļu pirms pirmizrādes.
– Pēdējā laikā daudz runāts par Latvijas operu, Latvijā nav sveši arī pasaulē slavenāko operteātru La Skala, Koventgārdena un Metropolitēna vārdi. Ar ko varētu salīdzināt Briseles Karalisko operu?
– Opera vispār ir tāds mākslas žanrs, kas vistiešākajā veidā saistīts ar naudas daudzumu. Varbūt vēl tikai kino ir tik lielā atkarībā. Viens rakstnieks, gleznotājs vai pat teātris var eksistēt jebkādos apstākļos, un tam nebūs tieša sakara ar rezultātu. Bet operā diemžēl cieša saite – caur naudu uz kvalitāti. Līdz ar to operteātri pasaulē iedalās tāpat kā futbola klubi. Tiem, kam vairāk naudas, piedāvā augstāku kvalitāti. Tik brutāli vienkārši. Ir pilnīgi utopiski iztēloties, ka Latvijā ar tās attiecīgo infrastruktūras līmeni varētu radīt operteātri vienā līmenī ar Parīzes operu, La Scala, Briseles operu… No kopējā labklājības konteksta operu neizraut. Tāpat kā futbolklubi pārpērk spēlētājus, operas pārvilina labākos dziedātājus, mūziķus, diriģentus.
– … Jūs arī jūtaties pārpirkts?
– Nezinu, kādu nozīmi ietverat šajā vārdā, bet man pašam tādas sajūtas nav. Varu izvēlēties, kur strādāt. Bet ir idejas, kuras vienkārši nevar īstenot vienā nabadzīgā teātrī. Piemēram, tāda ir arī ideja, ko vēlos īstenot “Jenūfā”. Tā arī ir ārkārtīgi dārga. Nu ja, idejas īstenošanas iespēju ziņā esmu pārpirkts, jo pārvilina ar tehnisko nodrošinājumu, iestudējumu budžetiem – un tās ir ārprātīgas naudas… Starp citu, “Jenūfu” varēs redzēt arī Latvijā. Briseles operā ir paradums mēnesi pēc pirmizrādes ievietot jauniestudējumu savā mājas lapā videoversijā ļoti labā kvalitātē, un trīs mēnešus jebkurš visā pasaulē to var noskatīties savā datorā.
– Diriģents Andrejs Jansons, runājot par nacionālajām oriģināloperām, mēdz uzsvērt, ka tieši “Jenūfas” dēļ tūristi no visas pasaules brauc uz Prāgas operu. Kāda ir tā atslēga, ar ko jūs gatavojaties vērt “Jenūfu”?
– Sižetiski “Jenūfa” ir stāsts par simtgadu seniem notikumiem čehu ciematā, kur plosās kaislības, pa vidu tiek nogalināts zīdainis, notiek briesmu lietas. Janāčeks, pirms simt gadiem sacerot šo operu, ļoti tieši iedvesmojās no morāviešu etnogrāfiskās mūzikas. Es arī nebiju slinks, pirms diviem gadiem vasarā pabraukāju pa vairākiem morāviešu ciematiem, līdzīgi Janāčekam sasmeļoties izjūtas un saprotot, ka ir pilnīgi neiespējami ignorēt etnogrāfisko pamatu. Tas izpaužas mūzikā, un tam jāizpaužas iestudējumā arī vizuāli. Līdz ar to mūsu izrāde būs tikpat krāšņa un tikpat ornamentāla, kāda ir morāviešu folklora, tikai izvērsta modernā mākslas valodā. Tādēļ ļoti svarīga loma iestudējumā ir manis uzaicinātajai un arī Rīgā labi zināmajai Krievijas horeogrāfei Allai Sigalovai – uzvedumā visu laiku uz skatuves būs divdesmit baletdejotāji – un man svarīga partnere ir arī videomāksliniece no Rīgas Ineta Sipunova. Tieši ornamentālisms kā vizuālais kods ir ļoti svarīgs elements šim iestudējumam.
– Līdz ar vadības maiņu mūsu Baltajā namā, izraisījusies diskusija par mūziku kā primāro un inscenējumu kā pakārtotu operā. Kā jūtaties režisora “otrā plāna” lomā?
– Ko? Tikpat labi varētu pavaicāt – kas ir nozīmīgāks bērna ieņemšanā un dzimšanā – vīrietis vai sieviete? Ja ir neiespējami uztvert opermākslu kā teātri, tad opermūziku vajag klausīties mājās pa radio, operzālē vērt ciet acis, vai apmeklēt operu koncertuzvedumus. Opera vispār ir radusies kā teātra žanrs. Un pilnīgi nav taisnība, ka operdziedātājiem būtu īpaši ērti dziedāt statiski, tikai stāvus vai tikai sēdus. Tas, ka ķermenis būs vertikāli, nenozīmē, ka skaņa būs kvalitatīvāka nekā dziedātājam atrodoties horizontāli… Nē, nespēju nopietni piedalīties šajā diskusijā.
– 1996. gadā jūs iestudējāt mūsu atjaunotā opernama atklāšanas izrādi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Vai jūs būtu pieejams tagad Zigmara Liepiņa uzaicinājumam kādu operu atkal iestudēt Rīgā?
– Esmu tā iemanījies savu laiku sadalīt starp Latviju un darbu ārzemēs, ka Rīgai ieplānoto negribu atņemt Jaunajam Rīgas teātrim. Jo arī patlaban, kad esmu piebremzējis pats ar saviem iestudējumiem Rīgā, kā teātra mākslinieciskais vadītājs tomēr ļoti aktīvi strādāju. Man Rīgā nav tik daudz laika, lai to varētu dalīt ar kādu citu teātri.
– Bet vai nav sajūta, ka Alvi Hermani kā radošu talantu, kurš arvien vairāk strādā ārzemēs, Latvija vispār zaudē?
– Vispār esmu uzaudzis Ķengaragā. Un tad, kad Ķengaragā beidzu skolu un iestājos toreizējā Latvijas Konservatorijā, daudz laika pavadot Rīgas centrā, pieņemu, ka dažs labs ķengaradznieks arī varētu uzprasīt, vai Ķengarags nav mani pazaudējis. Vai Latvija ir kāds ledusskapis, no kura nedrīkst iziet ārā? Zemeslode ir apaļa un pieder visiem. Esam brīvi ļaudis. Kāpēc jāierobežo? Mūsdienu radošo iespēju pasaulē Latvija ir tikai maza kontūra pasaules kartē. Kam cilvēks parādā, un kāpēc būtu jāiekļaujas vienas sētas iekšpusē? Man tas nav saprotams.
– Bet Jaunā Rīgas teātra vērtējumam neraksturīgi nule aizvadītajā “Spēlmaņu naktī” tas palika bez nevienas balvas, arī nominācijas bija tikai divas – Sandrai Kļaviņai par Lauru Māras Ķimeles režisētajā izrādē “Tēvs” un Andrim Keišam par Pētera Stokmana lomu “Tautas ienaidniekā”. Vai izkrišana no apbalvoto loka nav saistīta ar jūsu atbūtni?
– Toties pirms pāris mēnešiem JRT izrāde “Oņegins. Komentāri” tika nominēta Itālijas spēlmaņu naktij – prestižajai balvai “Ubu Awards” kā labākā ārvalstu izrāde aizvadītajā gadā. (“Ubu Awards” ir prestižākais un atpazīstamākais apbalvojums Itālijas teātra nozarē. Katru gadu izrādes izvērtē 56 zināmākie teātra kritiķi un žurnālisti. “Ubu Awards” 1979. gadā radīja Franko Kvadri (Franco Quadri) – viens no atzītākajiem teātra kritiķiem Itālijā, izdevniecības “Unulibri” dibinātājs un redaktors. – V. K.) Jaunais Rīgas teātris kopš es to vadu, jau ilgu laiku strādā pasaules kontekstā. Ja, piemēram, mūsu JRT izrādes, kas pagājušajā gadā spēlētas viscaur Eiropā, neskaitās pietiekami labas priekš latviešu kritiķiem, mēs ar mūsu teātra aktieriem tur tik tiešām nekādi nevaram palīdzēt.
– Tūlīt skatītāji Latvijā varēs redzēt ārzemēs iestudētos “Tēvus” un “Vēlos kaimiņus”. Ar kādām izjūtām pats tagad raugāties uz šīm izrādēm?
– Pirmkārt, tās abas ir vecas izrādes, iestudētas 2009. gadā. Dažādos manas radošās darbības posmos mainījusies gan estētika, skatuves valoda, gan manas intereses. “Tēvi” un “Vēlie kaimiņi” pieder pie tā posma, kad man bija tā lielā interese par stāstiem, par teātra, dokumentalitātes un dzīves stāstu saskares punktiem, kad uz JRT skatuves parādījās “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”, un ar katru izrādi tika izvirzīti pilnīgi atšķirīgi profesionālie uzdevumi. Iespējams, šīs atšķirības bija saskatāmas tikai profesionāliem cilvēkiem. “Tēvi” bija kā šī žanra atvasinājums.
Minhenes teātra izrāde “Vēlie kaimiņi” lielākās uzmanības vērta ir tieši abu aktieru – Barbaras Nusses un Andrē Junga dēļ. Viņi ir visaugstākās proves Eiropas līmeņa skatuves mākslinieki, ar milzīgu autoritāti, strādā ne tikai vācvalodīgajā, bet arī frančvalodīgajā teātrī, viņu abu personā var redzēt vācvalodīgā teātra leģendas darbībā.
Abas izrādes man ir ļoti dārgas un mīļas. Taču, protams, neatspoguļo visu tā darba spektru, kā pa šo laiku esmu strādājis ārzemēs, iestudējot vēl kādas 25 izrādes. Domāju, viens no iemesliem, kāpēc uz Rīgu ir atvestas tieši minētās divas izrādes, ir tas, ka tās ir vieglāk, ērtāk un lētāk transportēt. Atkal atgriežamies pie naudas…
Bet ļoti daudzi iestudējumi ārzemēs man tapuši tieši to gigantomānisko ideju dēļ, kuras, pirmkārt, saistās ar inscenējuma mērogiem un dekorāciju uzbūvi (2012. gadā Zalcburgas operas festivālā iestudēto B. A. Cimmermaņa “Kareivju”, kam Alvis Hermanis bija telpas koncepta autors un režisors, budžets bija 700 000 eiro, spēlēja 120 mūziķu orķestris un bijušajā arēnā auļoja septiņi zirgi. – V. K.), un pārsvarā ir grūti un dārgi transportējami. Uz Rīgu atvestās izrādes pieder pie tehniski vienkāršākajām. Bet man ir riktīgi prieks, ka tās redzēs arī Latvijā. Un, pirmkārt, tāpēc, ka manis paša tēvs (žurnālists un publicists Voldemārs Hermanis – V. K.) redzēs izrādi “Tēvs”, kas lielā mērā ir veltīta viņam. Apmēram astoņdesmit procenti no tā, ko stāsta aktieri Gundars Āboliņš, Juris Baratinskis (uzņēmējs, mācījies Maskavā Ščukina teātra skolā un spēlējis arī izrādē “Oņegins. Komentāri” – V. K.) un vācu aktieris Olivers Stokovskis ir dokumentāli, viņu pašu radīti, bet divdesmit procenti pieder man vai maniem asistentiem. Tā tajā visā ir iefiltrēti arī daži mana tēva personiski stāsti. Bet visi zālē sēdošie jau domās par savu tēti, savu papu.
– Esat teicis, ka attiecības starp tēviem un dēliem ir vienas no noslēpumainākajām lietām pasaulē. Vai kopš “Tēvu” iestudēšanas esat ticis šim noslēpumam tuvāk?
– Pa šiem gadiem esmu kļuvis par diviem dēliem bagātāks (Alvim Hermanim ir četri dēli un divas meitas – V. K.), bet arvien vairāk esmu pārliecinājies, ka attiecības starp tēviem un dēliem ir bezdibenīgas un ļoti sarežģītas. Zinu, ka attiecības starp meitām un mātēm arī ir vienas izrādes vērtas. Bet par to jārunā kādai režisorei sievietei.
– Vai no tēvu laika ir kas tāds, kas mūsdienās par nožēlu zudis, un no kā savukārt gribētu brīdināt dēlus nākotnē?
– Izrāde “Tēvi” no vienas vietas ir sentimentāla un nostalģiska, fonā skan mūsu tēvu jaunības mūzika, sākot ar “Mežrozīti“ un beidzot ar vācu šlāgeriem, kuri latviešu skatītājam varbūt izteiks mazāk. Trīs izcili skatuves mākslinieki savu bērnību un tēvu jaunību atceras kā dēli, izstāsta kā aktieri, atklājot, kā kļuvuši par to, kas viņi ir. Skatos uz saviem dēliem un arvien vairāk saprotu, ka ar savu viedumu un gudrību dalīties ir diezgan bezjēdzīgi, jo tik un tā katram pašam lemts izpildīt kļūdu, vilšanos un sāpīgu pārdzīvojumu normu, lai nonāktu pie kaut kādas sajēgas par dzīvi.
– Un laikmetu izpratnē?
– Bet ko mēs zinām par nākotni? Esmu laikam vairāk vakardienas cilvēks. Mani interesē vēsture, pagātne. Nākotne priekš manis šķiet diezgan garlaicīga. Piederu pie tiem, kas uzskata, ka cilvēks attīstās nevis uz augšu, bet uz leju. Viss paliek plakanāks, primitīvāks, garlaicīgāks. Domas par nākotni mani tā riktīgi neiedvesmo. Ja runā par manu personisko profesionālo nākotni, tad līdz 2018. gadam zinu savas ieplānotās pirmizrādes un savu kalendāru varu iztēloties pa datumiem.
Rietumeiropā patlaban jūt paaudžu pārrāvumu. Manu vecāku paaudze, kuriem tagad ir plus mīnus septiņdesmit gadi, Rietumeiropā bija atbildīga par sešdesmito gadu revolūciju visādās nozīmēs. Sešdesmitie gadi izmainīja rietumu civilizāciju tikpat radikāli kā franču revolūcija pirms divsimt gadiem. Līdz mums bijušajā padomijā gan atnāca tikai rokenrols un baumas par seksa revolūciju, bet īstenībā Rietumu pasaulē tika izmainīti visi sabiedrības pamati, atcelts ģimenes institūts, lauztas daudzas tradīcijas. Rietumeiropā manas paaudzes dēli saviem tēviem, kuru jaunība pagāja sešdesmitajos, pārmet, ka viņi nekad nav interesējušies par saviem dēliem un ka tā bijusi ļoti narcistiska paaudze, kurai nav interesējis ne tas, kas bijis pirms viņiem, ne arī tas, kas būs pēc viņiem. Ne jau velti šo sešdesmito gadu paaudze tik ļoti dzēra, tam visam ir kaut kāds sakars. Īstenībā ar alkoholu aizrāvās arī Austrumu pusē, kur dzeršanu attaisnoja ar to, ka grūti sadzīvot ar padomju režīmu. Bet Rietumos dzēra vēl trakāk.
Vienam manas paaudzes teātra režisoram Vācijā vai Francijā, ļoti iespējams, nekad neienāktu prātā veidot tādu izrādi “Tēvi”, jo viņiem ir kaut kāda cemme uz saviem tēviem, pat slimīga greizsirdība. Kad es biju studenta vecumā, man arī bija milzīgas pretenzijas pret savu tēvu un viņa paaudzi. Bet tagad, pašam kļūstot arvien vecākam un sirmākam, man ir grūti, gandrīz pilnīgi neiespējami iztēloties, kā es pats būtu dzīvojis, ja liktenis būtu lēmis iet cauri visiem padomju laikiem. Zinot savu riebīgo raksturu, nespēju iztēloties, kā spētu samierināties kaut vai ar to pašu cenzūru, kad katru uzvedumu pirms pirmizrādes jāparāda vēl kaut kādiem partijas onkuļiem un tantēm, un jāskaidro viņiem, kas uz skatuves notiek, lai izrādi atļautu rādīt. Domāju, droši vien es arī kļūtu par alkoholiķi un nodzertos ātri vien. Nekāda teātra karjera tur nesanāktu. Ne jau velti teātrī, glezniecībā mohikāņi Pūcītis, Pauļuks iekrita dzeršanas ligā. Tās cēlonis bieži ir domu un ideju cenzēšana. Jo stiprāks bija vīrietis, jo spēcīgāks viņā vīrišķais gēns, jo grūtāk samierināties ar to sviestu visriņķī. Kaut gan tajā laikā dzēra visa pasaule – gan Hemingvejs, gan Čērčils, viss 20. gadsimts savā ziņā ir tā jautrā garā nodzerts.
Tagad visa biedrība, tās dzīve tiek pakārtota ērtībām, kas domātas sievietēm, bērniem, pensionāriem. Un vīriešiem arvien mazāk iespēju izpaust savu vīrišķīgo trakumu. Ne jau velti tādas vīriešu personības, kādas pat vēl pirms piecdesmit gadiem bija gan mākslā, gan politikā, mūsdienās vairs nav. Vīrieša gēns tiek ļoti radikāli mainīts. Jo sociālpolitiskā virzība sabiedrībā vērsta uz kopējo, vidēji aritmētisko labklājību un drošību, līdz ar to tiek samazināti jebkādi riski. Un tam trakajam kumeļam, kas sēž katrā vīrietī, arvien jauni iemaukti un sakas tiek likti virsū. Visāda veida politkorekti ierobežojumi, pateikti un nepateikti. Šo aizliegumu ir tik daudz, ka tie jau zemapziņas līmenī zombē lielu ideju rašanos. Piemēram, vēl 20. gadsimta vidū bija neskaitāms daudzums tik izcilu personību vīriešu gan mākslā, gan kino, gan citās jomās. Varbūt viņi bija pilnīgi neciešami savā privātajā dzīvē – lai palasām kaut vai mākslinieku biogrāfijas ar drausmīgo privāto dzīvesveidu, alkoholu, piekrāptajām un pamestajām sievietēm un ģimenēm. Jebkāda ētisko likumu ignorēšana sadzīvē, protams, nav nekas īpaši apsveicams. Taču viņiem netraucēja veikt pilnīgi ģeniālas lietas savā profesionālajā dzīvē. Starp citu, arī politikā tāda veida personības, kā, piemēram, Adenauers, Miterāns, Villijs Brants Eiropas un pasaules politikā jau sen vairs nav.
– Kāda ir sajūta pirms “Jenūfas” pirmizrādes?
– Šis ir fantastisks opernams. Jau agrāk zināju, ka tas ir ļoti īpašs un ne ar ko nesalīdzināms, un tā tiešām ir. Ierasti, ka mēs Jaunajā Rīgas teātrī jūtam īsti ģimenisku kopēju entuziasmu viena mērķa vārdā, bet ieraudzīt, ka tas ir iespējams vienā operteātrī, bija diezgan pārsteidzoši. Pirms dažām dienām (saruna notiek 9. janvārī) pirmo reizi bija mēģinājums uz skatuves, pirmoreiz uz tās bija izkārtotas dekorācijas. Pēc tam biju tā satraucies, ka nevarēju riktīgi aizmigt. Kad nākamajā rītā aizgāju uz teātri, izrādās, tā bija jutušies gandrīz visi, arī tehniskie darbinieki, viņiem tieši tāpat bijusi negulēta nakts. Savā profesionālajā dzīvē diezgan daudz esmu redzējis, bet šis man bija diezgan liels pārsteigums.
Jau divdesmit gadus Jaunajā Rīgas teātrī esmu iestudējis izrādi citu pēc citas. Pašreizējo pieslēgšanos operai iztēlojos kā muzikālo pauzi uz kādiem apmēram četriem gadiem. Iespēja iziet cauri gandrīz visai mūzikas vēsturei, sākot ar Monteverdi un beidzot ar Vāgneru, pa vidu Pučīni, Verdi, Rihards Štrauss, visdažādākā mūzika… Ar pilnu jaudu atgriezties Jaunā Rīgas teātra darbā kā režisors varētu ar to brīdi, kad beigsies mūsu ēkas remonts un mēs būsim atpakaļ.
Jebkurā profesijā, lai nesāktos rutīna un inerce, ir vajadzīgs uz kādu brīdi iziet no tās ārā un padarīt ko citu. Lai pēc tam atgrieztos.
