Droši vien arī matu izkrišana nav tas, no kā patiesībā baidās visvairāk. 0
Protams, tas nav lielākais, kas var notikt. Ar katru pacienti jārunā citādi. Individuālā pieeja ir ļoti aktuāla. Ja sāk runāt par matiem, skaidroju, ka tas būs tikai pēc pieciem sešiem mēnešiem, kad pabeigs ķīmijterapiju. Pēc tam mati ataugs, būs čirkaini un vēl skaistāki nekā pirms tam. Ja redzu, ka tas neiedarbojas un paciente sāk meklēt vēl kādas vainas un iemeslus, lai attālinātu domu par ārstēšanos, saprotamā valodā ir jāpaskaidro, ka no tās ir atkarīga ne vien veselība, bet arī visa turpmākā dzīve. Varbūt tas var izklausīties skarbi, bet ir jāsaka: jā, ārstēšanai būs tādas sekas kā matu izkrišana, sāpes, vemšana un citas, pēc operācijas būs visādi ierobežojumi – nedrīkstēs celt smagumus, iet vannā, dzīvot dzimumdzīvi –, bet to vajag izturēt, lai pēc tam varētu dzīvot kvalitatīvi.
Cik bieži redzat savas pacientes atgriežamies, jo vēzis ir atjaunojies?
Diemžēl onkoloģiskajām slimībām ir tendence atgriezties, atkārtoties, līdz ar to, ja tā drīkst izteikties, ar daudzām pacientēm jau esam kā viena ģimene. Manā uztverē tādai uzticības pakāpei ar savu onkologu vajadzētu būt.
Ir diagnozes un stadijas, ko tiešām var izārstēt pilnībā, bet pacientēm tik un tā piecus gadus jāierodas uz kontroli. Dažas nāk ik pēc četriem mēnešiem, citas – reizi pusgadā. Ja pagājuši trīs gadi kopš operācijas, var atrādīties tikai reizi gadā, bet, ja pieci un recidīva nav, varu droši teikt pacientei, ka viņa ir izārstēta – pietiek ar regulāriem ģimenes ārsta apmeklējumiem. Parasti gan arī tad pacientes turpina nākt uz novērošanu pie mums.
Diemžēl daudzas pirmo reizi atnāk, kad vēzis ir jau ielaistā stadijā. Līdz ar to pēc saņemtās terapijas recidīvs iestājas samērā ātri – pēc pusotra vai diviem gadiem.
Man ļoti bieži uzdod jautājumu – dakter, vai man ar jums vēl būs jāsatiekas? Tad parasti es atbildu tā – laikam, lai mierinātu –, ka jebkuru slimību pilnībā izārstēt nevar. Piemēram, iesnas parasti nav tikai vienu reizi mūžā. Tāpēc ieklausieties savā organismā. Ja jūtat kaut vai minimālas pārmaiņas, atnāciet uzreiz, lai gan esmu teicis, ka jāatrādās pēc sešiem vai četriem mēnešiem, un tie vēl nav pagājuši. Labāk lieku reizi pārbaudīties, jo arī slimības recidīvu var ļoti labi izārstēt, ja izdodas noķert aktivizācijas brīdi pašā sākumā, jo īpaši, ja runa ir par olnīcu vēzi. Diemžēl otrās un trešās stadijas olnīcu vēzim ir recidīvi, bet, jo ātrāk pamana, jo veiksmīgāk var palīdzēt.
Tātad var teikt, ka priecīgāks esat par pacientēm, kuru vārdus aizmirstat.
Jā, jo vairāk man būs tādu dāmu, jo priecīgāks būšu!
Bet, ja sieviete spiesta nākt atkal un atkal, vai vērot cilvēka ciešanas nav ļoti smagi?
Sākumā bija ļoti smagi, pārdzīvoju par katru pacienti. Bet realitāte ir tāda, ka emocijas jāatstāj otrajā plānā, jo jārīkojas pragmatiski – tā, lai pēc iespējas ātrāk izmeklētu un varētu uzsākt ārstēšanu. Protams, psiholoģiski ir jāpalīdz, bet jāspēj domāt vēsu prātu.
Pacientu atsauksmes par jums ir ļoti labas – jūs ļoti ciena, iesaka cita citai… Jūs slimnieces apmeklējot arī brīvdienās, kas liek cerēt, ka ne jau viss veselības aprūpē ir tik slikti.
Sestdienās – obligāti! Gan es, gan daži mani kolēģi noteikti braucam uz darbu, lai pārbaudītu pacientes, kuras esam izoperējuši. Būtībā mums ir sešu dienu darba nedēļa.
Runājot par veselības aprūpes sistēmu kā mūžīgu problēmu, man šķiet, ka nepietiekamais finansējums nav īstā vaina. Varbūt cilvēka veselība un dzīvība netiek pietiekami augstu vērtēta. Daudzi aizbraukuši? Nu labi… Liels onkoloģisko pacientu skaita pieaugums, cilvēki mirst? Nu neko darīt, mirst… Man šķiet, ka no lēmumu pieņēmēju puses attieksme ir apmēram tāda, bet īpaši dziļi rakt negribu. Zinu, ka man jāpilda savi pienākumi. Lai risinātu šos jautājumus, jānodarbojas ar politiku, bet tā mani nepavisam neinteresē.
Kā sapratāt, ka onkoginekoloģija būs jūsu īstā medicīnas joma?
Pateicoties kolēģei, kura nu jau ir pensijā, – dakterei Marijai Zvaigznītei. Studiju laikā piektajā kursā mums onkoginekoloģijā pie viņas bija tikai viena nodarbība. Tā bija nesalīdzināmi interesantāka par jebkuru citu, ja runa ir par ginekoloģiju un dzemdniecību. Pēc šīs nodarbības biju jau gandrīz pārliecināts, ka būšu tieši onkoginekologs.
Atklāti sakot, tajā laikā, 1993. gadā, īsi pirms akadēmijas beigšanas, man bija doma vispār aiziet no medicīnas. Mācības apvienoju ar darbu ātrajā palīdzībā, bija ideja, ka varētu palikt strādāt neatliekamajā medicīnā, kaut gan nešķita, ka tā ir mana īstā vieta. Nodarbība pie Zvaigznītes bija izšķirīga. Uzskatu, ka esmu viņas parādnieks, tā bija liktenīga izšķiršanās.
Viņa interesanti pasniedza – vienas nodarbības laikā izstāstīja un parādīja ļoti daudz. Varbūt liela nozīme bija tam, ka daktere stāstīja ļoti praktiski.
Kā vispār nonācāt medicīnā? Vai esat no dakteru ģimenes?
Nē, nepavisam! Mana mamma visu mūžu pasniedza bioloģiju. Tieši viņa jau manā mazotnē paziņoja, ka es būšot ārsts. Sākumā to ļoti negribēju. 1985. gadā, kad pabeidzu skolu, Medicīnas akadēmijā stājos tikai tāpēc, ka tāda bija manas mammas vēlme. Stājos neveiksmīgi, pietrūka vienas balles, lai mani uzņemtu. Tolaik sapņoju par jūru, domāju, ka būšu jūrnieks, bet, tā kā bija jāiet dienēt armijā, šis sapnis neīstenojās.
Nezinu, kas īsti notika armijā, bet uzreiz pēc tās mērķtiecīgi gāju uz medicīnu. Mamma bija priecīga.
MEDICĪNA – ĢIMENES PUSĒ
Daudzām sievietēm bailes no vēža ārstēšanas saistās ar bažām, ka vairs nevarēs būt bērnu…
Androniks Mitiļdžans uzsver – fertilitātes (pēcnācēju radīšanas spējas) saglabāšana ir svarīgs uzdevums ārstiem, to bieži apspriež starptautiskos kongresos. “Ja vien tas ir iespējams, sievietēm, jo īpaši nedzemdējušām, spēja radīt bērnus jāsaglabā. Taču jāvērtē arī tas, vai izraudzītā ārstēšanas taktika nepaaugstinās recidīva risku.”
Šajā sakarībā dakteris palepojas ar jaunu pieredzi – konstatējot dzemdes kakla vēzi sākumstadijā, tagad iespējams veikt operāciju, izņemot dzemdes kaklu ar apkārtējiem audiem, bet dzemdes ķermeni piešujot atlikušajam maksts stumbram. Tādējādi spēja laist pasaulē bērnu sievietei tiek saglabāta, un kāda paciente pēc šādas operācijas jau laimīgi dzemdējusi mazuli. Nevis operējot, bet ar hormonālo terapiju kādai citai izdevies izārstēt dzemdes ķermeņa vēzi – arī šī sieviete pēc tam veiksmīgi laidusi pasaulē savu pirmdzimto.
Tomēr netrūkst gadījumu, kad citu iespēju nav un dzemde jāizņem.
