Aprakstiet, lūdzu, savu darba dienu! Cikos ceļaties, braucat uz darbu… 0
Haoss, ar kuru es pieceļos… (Smejas.) Nē, to īsti nevar saukt par haosu, tas tomēr ir regulējams. Ceļos sešos, darba diena sākas pusastoņos ar vizīti. Vizītēs cenšos iet divreiz dienā – no paša rīta un pirms došanās prom no darba. Lielāko dienas daļu pavadu operāciju zālē. Operācijas kļūst tehniski sarežģītākas, garākas, ķirurgam tas ir fiziski smagāk. Dažas operācijas ilgst sešas, septiņas, pat astoņas stundas. Nevarētu teikt, ka tādas ir katru dienu, bet samērā bieži.
Man ir arī ambulatorā pieņemšana, kas praktizējošam ārstam ir ļoti svarīga. Mājās esmu ap astoņiem vakarā.
Kas jums liek katru rītu celties sešos un atkal doties uz darbu? Kas sniedz gandarījumu?
Pirmām kārtām man ļoti patīk tas, ko daru. Jau sen esmu sapratis, ka ideālais variants ir nevis saņemt lielu atalgojumu, bet gan darīt to, kas patīk, un ka šajā jomā ir vēlēšanās un iespēja attīstīties.
Jūs piedalāties arī zinātniskos pētījumos. Kādi jautājumi ir jūsu interešu lokā?
Vairāk – ķirurģiskajā jomā. Pašlaik pētniecība man vairāk saistās ar to, ka mācos doktorantūrā, kas jau tuvojas beigām. Smagākais – aizstāvēšana – vēl priekšā.
Manuprāt, ārsta darbs bez zinātniskās un pedagoģiskās darbības nav pilnīgs. Kopš aizpagājušā gada esmu arī pasniedzējs, bet vēl daudz senāk nodarbojos ar dzemdniecības un ginekoloģijas rezidentiem.
Par ko būs jūsu disertācija?
Tā saistīta ar dzemdes kakla priekšvēža stāvokļiem jeb tā sauktajām displāzijām. Tā veltīta vieglas pakāpes displāzijai – situācijai, kad pacienti iespējams novērot ar cerību, ka šis stāvoklis atgriezīsies normas robežās. Bet ir gadījumi, kad displāzija progresē, un disertācijā es vēlos noskaidrot, kuri faktori ietekmē vieglas displāzijas progresēšanu un kuri – atgriešanos normas robežās.
Atgriešanās normas robežās – vai tas nozīmē, ka priekšvēža stāvoklis pāriet pats no sevis?
Uzsvēršu, ka runa ir tikai par vieglas pakāpes displāziju, ko apzīmē ar CIN1 un kas nozīmē tikai pavisam nedaudz mainītas šūnas, – tad nekādas tūlītējas ķirurģiskas manipulācijas nav jāveic, paciente ir jānovēro. Ķirurģiska iejaukšanās vieglas displāzijas gadījumā vajadzīga tad, ja priekšvēža stāvoklis turpinās ilgi, turklāt ir kombinācijā ar augsta riska cilvēka papilomas vīrusiem, kas var veicināt šūnu transformāciju dzemdes kakla epitēlijā. Tad var gadīties, ka ginekologs piedāvā veikt operāciju, kaut gan parasti ar vieglas pakāpes displāziju tas notiek reti.
Vai varat jau izdarīt kādus secinājumus?
Pagaidām vēl ne. Tas saistīts ar grūtībām atlasīt pacientes pētījuma sākumā. Domājām, ka sieviešu ar vieglas pakāpes displāziju būs daudz, bet izrādījās, ka ir gluži otrādi – to sieviešu vidū, kuras pie manis vēršas pirmoreiz, daudzām ir jau CIN2 un CIN3, proti, šūnu pārmaiņas ir tādas, ka esam spiesti operēt. Priekšā vēl ir daudz darba, un finišu redzu ne agrāk kā pēc gada.
Iedomājos šādu situāciju – sievietei konstatēta viegla displāzija, un viņa pēc daktera devusies pie dziednieka. Vēlāk priekšvēža stāvoklis pārgājis pats no sevis, bet nopelnus dziednieks pierakstījis sev.
Domāju, ka daudzi dziednieki ir zinoši arī medicīniski, un ir situācijas, kad viņi zina, ko pateikt un kur sūtīt savus klientus. Piemēram, Elejas Veronika ne vienu reizi vien sūtījusi savus apmeklētājus pie maniem kolēģiem, kad tas patiešām bijis vajadzīgs. Kopumā es gan esmu pret netradicionālo medicīnu. Uzskatu, ka vispirms ir tradicionālā, un tā arī saku savām pacientēm – vispirms es izdarīšu visu, kas manos spēkos, bet pēc tam varēsiet darīt, ko vēlaties. Ja tiešām ticat dziedniekiem, esmu ar abām rokām par. Protams, nerekomendēju dzert degvielu vai kaut ko tamlīdzīgu! Bet, ja paciente tic dziednieku spējām, papildu efektu var sagaidīt. Šādus datus neesmu apkopojis, bet tā tas ir, tāpēc kategoriski nesaku nē.
Kādas redzat savas pacientes? Ļoti nobijušās? Ir taču iespējams, ka diagnoze nebūs iepriecinoša.
Dažādas, bet skaidrs, ka uz Latvijas Onkoloģijas centru cilvēks atnāk diezgan stresains. Daudzas atnāk nomāktas, ir bail no ārstēšanas. Kad sāku iztaujāt, kāpēc baidās no operācijas, atbild, ka baidās no narkozes, baidās nepamosties. Tomēr tas, ko saka, ne vienmēr ir taisnība, pacientes ne vienmēr ir ļoti atklātas. Tāpēc es uzskatu, ka jāpalīdz arī psiholoģiski, bet jūs jau pati intervijas sākumā teicāt, ka ārsta darbs ir kā pie konveijera. Diemžēl nepietiek laika, lai ar katru pietiekami aprunātos.
Domāju, ka patiesībā lielākā daļa baidās par nākotni. Sievietēm ļoti svarīgi ir labi izskatīties. Kad uzzina, ka operācijai sekos ķīmijterapija, uzreiz jautā par matu izkrišanu. Jārunā, jāizglīto, jāmierina. Īstie vārdi jāatrod. Uzskatu, ka mūsu specialitātes ārstiem tas jāprot. Nevaru pateikt – lūk, štata psihoterapeits, ejiet un runājiet! Daļa viņa funkciju ir jāuzņemas, lai varētu palīdzēt, lai pacientēm būtu vieglāk.
