Onkoloģijas slimnieku psiholoģiskie portreti. Psihoterapijas īpatnības 0
Psiholoģiskie faktori, kas veicina vēža attīstību, nav izteikti konkrētās problēmās vai sajūtās, bet vispārējā zemapziņas vēstījumā, ka dzīvei tās pašreizējā izpausmē vairs nav jēga, novērojusi psiholoģe, psihoterapeite Anastasija Lobazova. Turklāt šo “jēgu” lielākā daļa cilvēku definē atšķirīgi.
Tātad galvenā problēma, kas kļūst par klupšanas akmeni darbā ar vēža slimniekiem, ir dzīves jēgas trūkums. Visbiežāk, kad sākam pētīt atveseļošanās motivāciju, sakām: “Kāpēc jums vajadzētu būt veselam? ” Atbildes parasti ir standarta: “Nostādīt bērnus uz kājām, nevaru pamest vecākus, palika nepabeigti projekti darbā, dzīvot mazbērniem”; neskaidrie “Man ir tik daudz vēl jāizdara/neesmu pabijis/neesmu pamēģinājis” utt. Visbiežāk mēs tos saucam par “pseido resursiem”. Jo, kad runājam par to, ko klientam nozīmē, piemēram, būt par vecāku, pēc abstraktās laimes un mīlestības nonākam pie tā, ka tas ir smags darbs, pastāvīga spriedze, bailes, trauksme, atteikšanās no sava Es utt. Paradokss redzams – kāpēc gan lai klientam tas kļūtu par atveseļošanās jēgu? Tēlaini runājot, viņi vēlas dzīvot tā dēļ, kas noveda pie slimības.
Tajā pašā laikā vēlos vērst uzmanību, ka bērni, vecāki vai projekti patiešām ir ļoti svarīgi, bet šajā gadījumā mēs runājam par to, ka cilvēks atrodas tādā stāvoklī, kur visas šīs frāzes viņš lieto kā šablonus (lai viss būtu kā cilvēkiem), bet patiesībā uztver nosauktās jomas kā cīņu, kā pienākumu, uzupurēšanos, vajadzību utt. Vienkārši neiespējami ieraudzīt klienta patieso “Es”, tas neeksistē. Kas jums patiesībā sagādā prieku? Ar ko piepildīta dzīve, kad nav bērnu (vecāku, projektu, plānu)? Par ko jūs sapņojat (izņemot veselību un lai jūs liktu mierā)? Kāda ir jūsu misija, mērķis utt. (saskaņā ar katra ticību)? Vai jūs atceraties, kas ir bauda, piedzīvojums, svētlaime?
Daudzi pacienti, kuri sekmīgi pabeiguši terapiju un psihoterapiju, bieži stāsta par savu slimību kā atskaites punktu. Viņi saka, ka dzīve ir sadalīta Pirms un Pēc tam, viņi krasi pārskatīja savas vērtības, un slimība kļuva par sava veida personīgās izaugsmes, jaunas dzīves, jaunu ideju, jaunu interešu un sapņu stimulu! Tā ir absolūta patiesība.
*******
Bieži vien, kad analizējam metaforiskās simptomu funkcijas, pamanām, ka līdzīgi kā vēža audzējs, kas izplatās un saēd visu savā ceļā, onkoloģijas slimnieka Es metaforiski kliedz par to, ka tas ir, pastāv. Viņam ir savi plāni, prieki, mērķi, intereses, un ir tiesības beidzot tikt uzklausītam. Tomēr atšķirībā no depresijas slimniekiem, priekšplānā izvirzās destruktīvi uzvedības uzstādījumi, dzimtas programmas un scenāriji, kas burtiski piedāvā cilvēkam: “neizcelies”, “esi paklausīgs, ērts”, “noklusē, tu esi gudrāks”, “norij, atstāj, aizmirsti”, “klausies, ko es tev saku”, “tu vienmēr… (neesi pietiekami gudrs, skaists, kārtīgs u.tml.)”. Šiem cilvēkiem ir skaidra izpratne, ko viņi vēlas no dzīves, bet viņu Es vienmēr paliek otrajā un trešajā vietā. Viņi saņems nepieciešamo un vēlamo, bet vēlāk, jo, pirmkārt, jāizdabā citu vēlmēm, lai, Dievs pasargā, kādu neapvainotu, lai cilvēki nerunā sliktu, lai iepriecinātu ikvienu utt. Ārstēšanas laikā daļa no viņiem sāk likt sevi pirmajā vietā, atļauties visnepieciešamāko, pārveidot ģimenes struktūru, it kā teikt “pietiek, visa mana dzīve bija izdabāšana svešām vajadzībām, ir pienācis laiks dzīvot sev.” Tomēr daudzi ir tik pārliecināti par savu mazvērtību un maznozīmīgumu, ka pat viņiem nepieciešamo ārstēšanu novirza otrajā plānā. Jūs pat varat dzirdēt frāzi “kāpēc man tas vajadzīgs, es droši vien drīz miršu, lai bērniem paliek tas un tas…”. Un metaforiski audzējs turpina izplatīties “ja tev nevajag, es ņemšu sev”.
Iemācīties līdzsvarot rūpes par sevi un citiem ir ļoti grūts darbs, jo tāda cilvēka psiholoģisko tipu veido modelis “noderīgums un uzupurēšanās”. Ja tāds cilvēks visu pametīs un sāks “mīlēt sevi”, pēc laika viņā attīstīsies vainas apziņa un dzīves jēga kļūs vēl neskaidrāka, jo kam gan dzīvot, ja ne tam, lai tuvinieki būtu apmierināti un priecīgi? Nolikt sevi pirmajā vietā viņam ir spēlēt svešu lomu, kas patiesībā neko nemaina, tikai katru dienu liek rīkoties pretēji savai būtībai. Turklāt dažreiz problēma onkoloģijā saistīta tieši ar to, ka cilvēks, kurš “izdalījis sevi visiem” (tai skaitā audzējam) vēl vaino sevi par to, ka “nedevu pietiekami”, “par maz”, “nepareizi”, “neīstajā laikā”, “es varēju darīt vairāk” utt. Tad mūsu uzdevums ir ne tikai palīdzēt cilvēkam atrast to, kas iedveš dzīvību viņa realitātei, kas palīdzēs pārskatīt attieksmi un vērtības, bet arī iemācīt būt noderīgam, nenodarot sev kaitējumu.
*******
Vēl viens bieži sastopams mehānisms ir izvairīšanās/noliegšanas mehānisms. Parasti šādus pacientus var saukt par cilvēkiem bez emocijām, viņi nav harmonijā ar sevi. Viņi slikti orientējas savās emocijās. Analizējot simptomus, mēs secinām, ka organisms jau ilgi signalizēja, ka ar viņu viss nav kārtībā. Protams, te ietilpst arī klienti, kas nojauta par onkoloģijas problēmām, bet neveica izmeklējumus, jo baidījās dzirdēt diagnozi. Arī cilvēki, kuriem ieaudzināts nejust (neraudāt, nekliegt, nesmieties, neizrādīt, neapskaut utt.) Cilvēki, kuru vietā juta citi (normāla zupa, nav skāba; labs ūdens, nav karsts; pietiek skraidīt, tu esi noguris; tā nav mīlestība, jūs neesat pāris u.c.). Cilvēki, kuri zināja tikai balto un melno, bet viss, kas tāds nebija, izraisīja bailes un noraidījumu. Galu galā stimulu kļūst tik daudz, ka cilvēks apjūk, nogurst saprast, kas ir viņam un kas nav, kas labs un kas slikts, un vissvarīgāk, kā to saprast, pieņemt un piemērot? Un imūnsistēma vairs neatpazīst vēža šūnas kā svešas. Ja tas, ko es vienmēr domāju esam sliktu, var būt arī labs, tad varbūt šī šūna nav tik slikta? Ja organisms to ražo, varbūt tā vajag?
Manā aprakstā attēlota visai infantila un bezpalīdzīga aina, patiesībā reālajā dzīvē tādi destruktīvi sakari izskatās absolūti dabiski (“es mīlu savu māti, mēs esam kā viens vesels”, “izstāstiet visu manai sievai, viņa man pēc tam paskaidros”, “esmu introverts un man nepatīk runāt par sevi” utt.).
Kā citu piemēru var minēt bijušos militāristus (vai sportistus un citus cilvēkus, kas ievēro noteiktu režīmu), kuri demonstrē spēku, pārliecību, intelektu un praktiskumu, taču, pametot minētās nodarbes vai aizejot pensijā, kad visas šīs prasmes atkāpjas otrajā plānā, dodot vietu parastai cilvēku mijiedarbībai, viņi pazaudē sevi. Laikā, kad “dzīve beidzas”, tādam cilvēkam nepieciešams patstāvīgi pieņemt emocionālus lēmumus (tas pats raksturīgi citu profesiju pārstāvjiem, kuri šķiras, aiziet no vecāku mājām, maina dzīvesvietu utt.). Jo vairāk viņš dzīvo strauji mainīgajā pasaulē, jo vairāk sastopas ar dažāda veida grūtībām, nezina universālus rīcības algoritmus. Iekšējais nemiers un izmisums kļūst tik liels, ka impulss vēža attīstībai var būt pirmajā acu uzmetienā pilnīgi nenozīmīgs notikums, kas faktiski būs pēdējais piliens pacietības kausā (stāsts ilgst gadiem, tāpēc ir grūti uzreiz atrast saikni).
Bieži tāds psiholoģiskais tips sastopams vīriešiem un psihoterapijas darbs ir grūtāks. Viņi stingri ievēros visus norādījumus, ārstēsies un pat “baudīs dzīvi” un “mīlēs sevi”, kā liek ārsts un iesaka radinieki, bet atvērties traucē viņu noslēgtība un vājā jūtu pieredze, nepietiekamā savu emociju pazīšanas pieredze. Dažreiz šiem cilvēkiem “nāvējoša slimība” kļūst par lielāko jūtu izaicinājumu, kad viņi, jau būdami pieauguši un patstāvīgi, pēkšņi atļauj sev apstāties un sajust apkārtējo pasauli – kā smaržo gaiss, kā silda saule, kā gribas satikt draugu utt. Dažreiz tā kļūst tik intensīva pieredze, ka viņi noslēdzas sevī, tāpēc “terapeitiskās emocijas” vēlams dozēt ar iespēju saņemt atgriezenisko saiti.
*******
Runājot par infantilismu un egocentrismu, svarīgi nošķirt tos pacientus, kuri slikti orientējas savās emocijās no pacientiem, kas pieraduši būt uzmanības centrā. Šī personības struktūra labi zināma onkologiem, jo tādi cilvēki piesaista sev vislielāko apkārtējo uzmanību. Viņi uzskata, ka visiem ir pienākums ziedot viņiem asinis, piešķirt naudu ārstēšanai ārzemēs, reaģēt uz katru nopūtu utt. Kamēr blakus ir cilvēks, kurš atbalsta ticību viņu ekskluzivitātei, kamēr dzīves apstākļi ir tādi, ka viņiem nav jāpiepūlas, lai iegūtu ko elementāru – par viņu veselību nav jāuztraucas. Ja viņi saskaras ar nepieciešamību “psiholoģiski nobriest”, viņi sāk domāt, ka pasaule ir kļuvusi traka.
Aiz finansiāli veiksmīga vai ļoti intelektuāla cilvēka slēpjas mazs bērns. Viņam jākļūst par pieaugušo, bet viņš nav gatavs, nevēlas, nevar, tas tiešām ir briesmīgi. Tad slimība kļūst par to robežu, kas liek cilvēkam pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir (dažāda un gan prieku pilna, gan grūta). Svarīgi atcerēties, ka cilvēkam nav nekādu problēmu ar sevis mīlēšanu un pašnovērtējumu, problēmas rodas tad, kad cilvēks pārstāj redzēt vērtību jebkam citam, izņemto savu Es. Terapijā nevaram prasīt, lai cilvēks atteiktos no sava Es, atzītu, ka ir infantils un tā tālāk. Šajā gadījumā viņam jāiemācās cienīt citus, novērtēt savu Es pareizi, nesamazinot tā patieso nozīmi (jo bieži vien tie ir cilvēki ar ļoti spēcīgu potenciālu).
*******
Vēl viens spēcīgi izteikts onkoloģisko pacientu psiholoģiskais tips ir “sasniedzējs”, kurš, dzenoties pakaļ dzīvei, aizmirst dzīvot. Kad situācija mainās vai mērķis ir sasniegts, cilvēks konstatē, ka, izņemot šo mērķi, citur viņš sevi neredz, nesaprot. To var izraisīt gan pensionēšanās, gan atlaišana no darba, projekta slēgšana, laulības šķiršana, arī kāda fiziska trauma. Var runāt par noslēgtu ķēdi, kad cilvēks dzīvoja ar plānu: izmācīties – atrast labu darbu – apprecēties – uzbūvēt māju – nopirkt dzīvokli bērniem – un tālāk ko..? Dzīvot sev par prieku – kā tas ir? Kur doties sešos no rīta? Ko darīt ar mazbērniem? Kāpēc ceļot, ja ir internets? Viss, pēc kā viņš tiecās, ir sasniegts – tas ir finišs.
Problēma var slēpties noteikta cikla noslēgumā, kad cilvēks veltījis daudz pūļu kādai jomai un mērķis sasniegts (projekts pabeigts) vai arī nedeva gaidīto rezultātu (visa dzīve pagāja darbā, beigās nav ne ģimenes, ne darba vai visu dzīvi gaidīja paaugstinājumu darbā, bet, kad to ieguva, saprata, ka vairs nav intereses, nav tās veselības vai atbilstoša vecuma). Šādiem cilvēkiem svarīgi iemācīties, kā paplašināt savu sasniegumu jomas un laicīgi pārslēgties. Reizēm dzīve met izaicinājumu atrast jēgu un mērķi tad, kad kaut kas ir zaudēts (piemēram, cilvēks kļuvis invalīds) vai atlikt lietas un darbus, un redzēt, ka ir ģimene, draugi, un citas jomas, kuras arī ir svarīgi attīstīt.
Vienai un tai pašai slimībai var būt vairākas psihosomatiskās funkcijas. Audzēja veids, lokalizācija, slimības gaita un citas īpatnības ir tikai detaļas. Savā darbā mēs nevaram noteikt skaidru saikni starp orgāniem, emocionālo pieredzi un tā tālāk, pat tikai tāpēc, ka funkcijas var būt vairākas un pārklāties. Kādam iesaistītais orgāns ir saistīts ar ģimenes vēsturi vai scenāriju, kādam ar konkrētu traumatisko pieredzi, tostarp bērnībā, kāda situācija izskaidrojama ar pēkšņu konfliktu vai stresu. Tomēr bieži vien tas nav tik daudz jautājums kāpēc, kā jautājums – kādēļ. Pirmkārt tas saistīts ar saiknes zaudēšanu ar savu patieso Es, ko mēs kā psihoterapeiti cenšamies atjaunot. Drīzāk mēs spriežam nevis par iemeslu, bet rezultātu, kad redzam, ka dažiem klientiem kļūst labāk ātrāk nekā citiem ar precīzi to pašu diagnostiku un ārstēšanu. Tā vai citādi, mēs saskaramies ar to, ka onkoloģiskais slimnieks bloķē savu dzīvi – vai nu ir vīlies un neatrod tajā jēgu, vai arī tāpēc, ka nevar dzīvot savu dzīvi, vai arī nesaprot pats sevi vai, gluži pretēji, vairs neredz neko citu, kā tikai sevi.
*******
Dažreiz mūsu darbā sastopam cilvēkus, kuri saka “kā tad tā, visu dzīvi ēdu pareizi, nodarbojos ar labdarību, mans dzīvesveids bija veselīgs, apmeklēju dažādas apmācības un kursus, attīstījos un domāju pozitīvi, kāpēc tas notiek ar mani, mana dzīve mani pilnībā apmierināja un tagad es to visu zaudēšu.” Nav universālas atbildes. Daži pacienti psihoterapijā atveras un ļauj saprast, ka “laba dzīve” ir bēgšana no iekšējā tukšuma; citi ir tik “pozitīvi”, ka tās personības daļas, kas atbildīgas par skumjām, bailēm, dusmām, ir apspiestas, “nogalinātas”, ignorētas utt. Citi dvēseles dziļumos sajūt, ka visu, kas šajā dzīvē viņiem bija paredzēts, jau ir iepazinuši. Vēl kādi aktīvi iedziļinās savā slimībā, lai to izdzīvotu kā pieredzi, pārvarētu un vēl palīdzētu citiem. Viss ir individuāli. Vienīgais, ko es gribu atzīmēt, ir situācijas analīzes nozīme, jo, neatkarīgi no tā, cik laba vai slikta bija dzīve Pirms, tā noveda cilvēku līdz brīdim, kurā viņš ir tagad. Nākotnē mēs nevaram atgriezties pie ierastās dzīves, jo “nav iespējams turpināt darīt tāpat un gaidīt citu rezultātu”. Tāpēc ne vienmēr tas, ko uzskatām par pozitīvu, ir mūsu resurss un otrādi.
Daudzus gadus strādājot ar vēža pacientiem, mēs varam skaidri noteikt risku grupu recidīvam – tie ir cilvēki, kas cīnījās, tika ārstēti, bet nespēja mainīt savu dzīvi, atrast sevi, sākt dzīvot citādi, mainīt globālos destruktīvos uzstādījumus, kas viņiem neļāva dzīvē gūt prieku, harmoniski izmantot savu personīgo potenciālu.
