Tā par vienu no saviem sanbernāriem saka Irina Kovaļova. Jā, sanbernāri ir pasaulē plaši pazīstama un cilvēku dievināta šķirne, šo suni dēvē arī par maigo milzi. Ir izcils ģimenes kompanjons, kas omulīgi jūtas savējo pulkā, nekad nekonfliktē, visu mīl lēni un pamatīgi apdomāt.
Sanbernāra izcelsme ir romantikas un varonības apvīta – lielais milzis jau gadsimtiem pazīstams kā cilvēku glābējs.
Suņu spējas orientēties sliktos laika apstākļos, arī ziemas spelgonī un sniegputenī, lai atrastu nosalušus ceļiniekus, atklāja Svētā Bernarda klostera mūki Šveices Alpos.
Sākumā viņi savus palīgus nodēvēja par Alpu mastifiem, vēlāk, pateicoties slavenākajam glābējam Berijam, šai vārdā nosauca arī neparasto suņu šķirni. Taču XIX gadsimta 30. gados sanbernāriem draudēja izmiršana, tos neveiksmīgi krustojot ar ņūfaundlendiem, Pireneju kalnu suņiem un citiem. Tāpēc šodienas šķirne stipri atšķiras no to laiku klostera suņiem.
Ģimenes cilvēks
Sanbernārus nedrīkst turēt tikai pagalmā un voljērā, atšķirot no ģimenes.
Ja vajadzīgs āra suns, ieteicamas citas šķirnes, piemēram, aziāti (Vidusāzijas aitu suņi), kaukāzieši (Kaukāza aitu suņi) utt. Ģimenē sanbernāri vienmēr ir kontaktā ar cilvēkiem, tos iespēju robežās var ņemt līdzi, braucot ar mašīnu, arī dodoties uz jūru.
Ja sanbernārs ir nonācis mājās, to nedrīkst kādam atdot, dāvināt vai pārdot – mainīt saimniekus un vidi, jo tā suņiem ir traģēdija.
Rakstura izveide
– Burvīgs kucēns, skaļš pusaudzis un, visbeidzot, – kluss pieaudzis suns. Sanbernārs ir universāls. Neapšaubāmi, šīs īpašības ir mantotas jau tajos laikos, kad tie pildīja savus pienākumus glābšanas darbos, – tā šķirne izjusti raksturota Kovaļovu interneta mājas lapā.
Sarga īpašības gan tiem nav pārāk izteiktas. Protams, svešiem piestājot pie žoga, suņi saskrien un uzrej. Līdzko pienāk saimniece, smuki iet viņai blakus un atnācējus neaiztiek.
Tie ir lieli un ļoti stipri (kuces ir svarā ap 70 kg, suņi sasniedz pat 110 kg). Sanbernāru varot salīdzināt ar mašīnu, kura, reiz iedarbināta, vairs nav apturama…
Protams, suni nedrīkst sist. Audzina ar vārdiem un attieksmi, lai redz: “Re, kā saimniecei tas nepatīk!” Nākamreiz tie padomās, vai tā rīkoties. Ir ļoti saticīgi, draudzīgi sadzīvo dažāda vecuma suņi, kas kopā nav uzauguši. Turklāt kucēni esot pietiekami saprātīgi, lai jau no divu mēnešu vecuma pastaigās ierastu kārtīgi iet pie pavadas, tāpēc nākamajam saimniekam atliek vien šos ieradumus noturēt vajadzīgā līmenī. Jāņem vērā – mazulis ātri kļūst par lielu suni, tāpēc pieaugot ieteicams laikus paskaidrot, ka ģimenē galvenais tomēr ir saimnieks un saimniece. Mājās nebūs arī sagrauztu un apskādētu lietu, ja dzīvniekam veltīs tam nepieciešamo uzmanību. Tāpēc Kovaļovu mājas lapā viens no kucēna jautājumiem topošajam saimniekam ir:
Reklāma
Reklāma
– Es dzīvošu tikai desmit gadus. Jebkura atsvešināšanās starp mums man būs sāpīga. Padomā par to, pirms mani nopērc…
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
