Omega taukskābes – tikai mazapstrādātās zivīs un zivju eļļā 2
Uzlabot veselību un dzīves kvalitāti var, organismā nodrošinot pietiekami daudz omega taukskābju. Kas tās tādas un kā tās uzņemt, stāsta farmaceite Lāsma Maļinovska un RSU Farmācijas ķīmijas katedras docente, farmācijas zinātņu doktore Inga Urtāne.
* Omega taukskābes ir polinepiesātinātās jeb labās taukskābes, kuras cilvēki galvenokārt uzņem no jūras veltēm, galvenokārt treknajām jūras zivīm vai zivju eļļas. Cilvēka organisms ir tā iekārtots, ka omega taukskābes pats nesintezē, bet tam tās jāuzņem gatavā veidā. Tie tauki, ko uzņemam ar liellopu, cūku u. c. gaļu, ir piesātinātās jeb sliktās taukskābes. Arī no dažiem augu valsts produktiem organisms spēj sintezēt omegas, bet ļoti ierobežotā daudzumā. Jo sintēzes procesā nepieciešami enzīmi, kuru sintēzes apjoms organismā arī ir ierobežots.
* Ļaudis bieži vien teic, ka nelieto zivju eļļu, bet aizstāj to, piemēram, ar linsēklu eļļu. Tomēr viņi nenojauš, ka pat tad, ja izdzertu veselu spaini linsēklu eļļas, lai radītu omega taukskābes, organisms izmanto tikai ļoti minimālu daudzumu linolskābes (to satur šī eļļa). Visaugstākais omega taukskābju saturs ir zivīs un zivju eļļā.
* Omega taukskābes ir vitāli nepieciešamas jebkuras šūnas apvalkam – nervu sistēmas, ādas, smadzeņu u. c. Tās mazina sirds un asinsvadu slimību risku, labvēlīgi ietekmē smadzeņu veselību un redzi.
* Omega taukskābes ir daudz un dažādas, bet divas vissvarīgākās ir eikoza pentēnskābe un dokoza heksēnskābe. Saīsinot šos garos, sarežģītos nosaukumus, šīs taukskābes apzīmē kā EPA un DHA. Uz zivju eļļas iepakojumiem ražotājs parasti atšifrē, cik tajā ir vienas, cik – otras.
* Lai organisms saņemtu vajadzīgo omega taukskābju daudzumu, zivis jāēd ne tikai šad un tad, bet gandrīz katru dienu. Jo omegas organismā neveido rezerves. Tāpat kā paēst cilvēks vienā reizē nevar visai nedēļai, mēnesim vai gadam uz priekšu, tā arī no omegām organismā neveidojas krājumi. Cik bieži un cik daudz zivis jāēd, atkarīgs no zivju treknuma un līdz ar to – omegu daudzuma.
* Jāpatur prātā, ka omega taukskābes ir tikai jēlās vai mazapstrādātās zivīs, piemēram, mazsālītā lasī, forelē un sālītās siļķēs. Ceptās, sutinātās, citādi termiski apstrādātās un stipri marinētās zivīs omega taukskābes nesaglabājas.
* Nepiesātinātās taukskābes omega-3, omega-6 un omega-9 svarīgi uzņemt pareizās proporcijās. Piemēram, omega-3 ir jābūt trīs reizes vairāk nekā omega-6. Ar ikdienas pārtiku sanāk otrādi – mēs proporcionāli vairāk uzņemam omega-6, tādējādi organismā var aktivizēties iekaisuma procesi. Arī ateroskleroze nereti veidojas nepareizu omega taukskābju proporciju dēļ.
* Ja cilvēkam ļoti nepatīk zivju garša, kas piemīt šķidrajai zivju eļļai, var izvēlēties to, kas kapsulās. Nepatīkamā piegarša šķidrajai zivju eļļai rodas tāpēc, ka tai piekļūst skābeklis – oksidants, kā ietekmē zivju eļļa bojājas, veidojot pat dažus organismam kaitīgus savienojumus. Izraisot cilvēkā nepatiku, organisms reaģē pret šiem toksīniem.
* Pētījumi liecina, ka pat no zivīm un zivju eļļas omega taukskābes ne vienmēr uzsūcas pietiekami labi. Jo zivju eļļa šīs omegas satur triglicerīdu veidā. Triglicerīdi ir savienojumi, kuru saites organismam vēl ir jāpāršķeļ, lai iegūtu brīvas omega taukskābes, kuras tad organisms spēj uzsūkt. Lai to paveiktu, nepieciešami organismā esošie enzīmi, kuru skaits cilvēkiem mēdz atšķirties. Pieciem procentiem pasaules iedzīvotāju ir iedzimts lipāzes (enzīma) iztrūkums. Ja nav enzīmu, var dzert zivju eļļu vai ēst zivis, bet efekta nebūs.
* Kā zināt, ka organisma trūkst enzīmu? Tas parasti piemīt cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar aizkuņģa dziedzera darbību un jālieto enzīmus saturoši preparāti. Arī tad, ja, iedzerot zivju eļļu, rodas atraugas ar zivju piegaršu vai pat slikta dūša, tas norāda, ka organisms omegas nespēj uzsūkt, jo, iespējams, trūkst enzīmu. Ja ir problēmas ar enzīmu darbību, aptiekās jāmeklē zivju eļļa, kas jau ir apstrādāta ar lipāzi brīvo taukskābju veidā.
