Vulkāna meistardarbs – Santorini 0
Kad pirms ceļojuma prātojām, kuras Grieķijas šķietami neskaitāmās salas apskatīt, uzreiz bija skaidrs – jāredz Santorini! Tā atrodas vien 200 kilometru attālumā no Atēnām, bet, tā kā negribējām teju veselu dienu pavadīt uz prāmja, lidojām ar lidmašīnu un mērķi sasniedzām jau pēc nepilnas stundas.
Pusmēness formas salu ar kraujām, brūnām un sarkanīgām klinšu sienām 1650. gadā p. m. ē. radījis vulkāna izvirdums. Salas vidusdaļa iebrukusi, izveidojot milzīgu krāteri, kuru aizpildījis jūras ūdens. Izvirdums bijis tik spēcīgs, ka noslaucījis no zemes virsas Akrotiri pilsētu un skāris pat 113 kilometrus attālo Krētu. Pēc postošās katastrofas apmēram divus gadsimtus Santorini bijusi neapdzīvota.
Salas platība ir 96 kvadrātkilometri, un tās apskatei mēs atvēlējām četras dienas. Tiem, kas bijuši Kapri salā, priekšstatu par tās apmēru radīs salīdzinājums – Santorini ir septiņas reizes lielāka.
Vispirms no Firas gar klints malu kājām devāmies uz ciematu Imerovigli un atpakaļ, nesteidzīgi izbaudot un fotografējot skaistās ainavas un savdabīgo arhitektūru, ko nosaka salas topogrāfiskās īpatnības un iespējas. Celtniecībā galvenokārt izmantoti vulkāniskas izcelsmes materiāli. Šajā ceļa posmā galvenais apskates objekts ir sarkanbrūnā Skarosas klints ar baznīciņu.
Nākamajā dienā ar autobusu devāmies uz salas tālāko galu, kur apmēram 10 kilometru attālumā no Firas atrodas salas otra lielākā apdzīvotā vieta Ija. Te apmetāmies senlaicīgā, šaurā divstāvu istabiņā, kur savādā trokšņa dēļ naktī aizmigām ar grūtībām, cenšoties dīvainās skaņas izskaidrot ar vēja brāzmu locīto palmu aiz loga. Labi, ka tikai pēc atgriešanās mājās kādā tūrisma ceļvedī izlasīju, ka šejieni apsēduši spoki un vampīri.
Ija ir slavena ar saviem iespaidīgajiem saulrietiem. Tuvojoties šim brīdim, laikus jācenšas ieņemt brīvāku vietu, kamēr priekšā nestāv citi ar kamerām un statīviem bruņojušies skaistā skata iemūžinātāji. Šo dabas parādību bez tik lielas drūzmas var vērot arī citās salas vietās, kurām uzmanība pievērsta ar uzrakstiem un ierīkotām kafejnīcām.
No Ijas noteikti ir vērts nokāpt uz zvejas ostu Amoudi, no kurienes paveras brīnišķīgs skats uz baltajām mājiņām virs sarkanīgās klints. Žēl, ka te ierodamies pēc brokastīm, jo vairākos krodziņos pašā jūras krastā iespējams nobaudīt zivju ēdienus.
Nākamajā dienā dodamies uz Perisu pie Mesa Vuono zemesraga, kur atrodas tūristu iecienītākā salas pludmale. Interesanti, ka Santorines liedagos ir gan melnas, gan baltas, gan sarkanas smiltis. Mūsu viesošanās dienās laikapstākļi diemžēl nebija labvēlīgi peldēšanai.
Ierodoties Perisā, gribējām gan palūkoties, kā izskatās salas otrā pusē, gan doties uz senās Tiras drupām zemesraga virsotnē. Šo pilsētu spartiešu kolonizatori sākuši apdzīvot 9. gadsimtā p. m. ē., bet vēlāk tā pārtapusi par Ēģiptes jūras kara bāzi.
Visas dienas, kamēr uzturējāmies salā, pūta brāzmains vējš. Nav nekāds brīnums, jo Santorini ir tikai 2 – 6 kilometrus plata. Četrās dienās tā arī nepaspējām aizbraukt ar kuģīti uz netālo saliņu, kur var aplūkot vulkāna krāteri. Neapmeklējām arī Akrotiri arheoloģiskos izrakumus, taču Santorini izstaigājām krustu šķērsu. Kad pa klintī ierīkoto ceļu braucām lejup uz ostu, bija žēl doties prom. Taču skumjas kliedēja domas par mūsu nākamo ceļojuma mērķi Krētu.
