Olīvu zemē Grieķijā. Ceļojuma piezīmes 0
Pagājušajā rudenī divas nedēļas kopā ar dēlu centāmies gūt priekšstatu par Grieķiju un tās salām – Krētu un Santorini. Redzētais un piedzīvotais pārspēja cerēto. Taču, ja ceļojumu vajadzētu plānot no jauna, mēs būtu vairāk laika veltījuši Krētas apskatei un necenstos nokļūt teju pretējos Grieķijas novados, lai nebūtu jāmēro tik liels attālums.
Kāda mana paziņa pēc ceļojuma uz Grieķiju atzina grieķus par iedomīgiem. Nodomāju: kāds gan tur brīnums, ja par augstām matērijām prātojuši dižgari Sokrats, Platons un Aristotelis! Taču mums laimējās, mēs šajā valstī izjutām tikai sirsnību un viesmīlību.
Pēc iepriekš dzirdētā bažījos, ka lauku kafejnīcās ēdienkarte būs lasāma vienīgi grieķu valodā, taču arī šajā ziņā nebija sarežģījumu. Turklāt taisnība izrādījās tiem, kas stāstīja, ka krodziņos jeb, kā tos nereti dēvē, tavernās, mēdz uzsaukt uz saimnieka rēķina.
Baudījām astoņkāji un citas jūras veltes, bet visgardākie no produktiem šķita dažu šķirņu olīvas, lukuma konfektes, tzatziki mērce un grieķu jogurts – kaut tos piedāvā arī Latvijā, šeit tik garšīgus nav gadījies nopirkt.
Nekur nebijām sastapuši tik daudz brīvā dabā snaudošu suņu un diedelējošu kaķu, kas pacietīgi gaidīja savu daļu, kamēr ieturējāmies kādā ielas kafejnīcā. Likās neierasti, ka nomaļākās vietās pa šosejām klīst kazu un aitu bari.
Gandrīz visur mums vaicāja, no kurienes esam, un ikviens bija dzirdējis par Latviju. Grieķi tūristu visvairāk apmeklētās vietās zina krievu valodu, tādēļ nereti tikām uzrunāti šajā mēlē.
Atceroties Grieķiju, vispirms ataust atmiņā plašās olīvkoku audzes, kalni ar smuidrām, tumšzaļām cipresēm, apelsīnkoku birzis, grieķu ortodoksālās baznīcas un daudz drupu.
