Ilmārs Stūriška: Olimpisko čempionu pelnrušķītes stāsts 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Latvijas 3×3 basketbola izlases kļūšanas par olimpiskajiem čempioniem var teikt, ka Tokijas spēles jau ir izdevušās. Protams, vienmēr var un gribas labāk, mums ir sportisti, kas vēl var iepriecināt.
Kārļa Lasmaņa, Naura Mieža, Agņa Čavara un Edgara Krūmiņa iegūtais zelts nav ne sensācija, ne pārsteigums – mūsu komanda uz spēlēm devās kā otra titulētākā turnīra dalībniece. Taču pelnrušķītes stāsts tas ir pēc visiem parametriem – pirms pieciem gadiem, pusei komandas jau esot uz ceturtā gadu desmita sliekšņa, viņi bija vienkārši puiši, kuriem patīk basketbols un kas par sava sporta veida virsotnēm pat nesapņoja.
Vēl šajā gadā pašā groza bumbas sabiedrībā bija pārstāvji, kas gribēja iebērt smiltis šī teicami ieeļļotā motora mehānismā, taču tas, par laimi, netraucēja sasniegt mērķi.
Tokijā viņi paveica objektīvi iespējamo, ko atkārtot būs ļoti grūti. 3×3 basketbolam šis bija pirmais uznāciens uz olimpiskās skatuves, pagaidām daudzas valstis vēl nav iešūpojušās. Latvijai lielu uzrāvienu deva pirms 12 gadiem Raimonda Elbakjana uzsāktā “Ghetto basket” kustība – vasarā ik nedēļu notiek turnīri Rīgā, Grīziņkalnā, kas piesaista daudzus jauniešus un otrā ešelona spēlētājus. Tur rūdījušies arī pašreizējie olimpiskie čempioni.
Dāmu konkurencē olimpiskajās spēlēs 3×3 zeltu izcīnīja ASV, kuras sastāvu veido spēlētājas no Sieviešu Nacionālās basketbola asociācijas komandām. Ir diezgan neiespējami, ka līdzīga notikumu attīstība varētu būt vīriešiem, jo lielajā basketbolā esošie līgumi nav pielīdzināmi finansiālajiem apjomiem 3×3 vidē.
Arī Eiropā klubu basketbolā ir daudz lielākas naudas un, pretī noliekot iespējamo traumu risku, šā sporta veida zvaigznes un zvaigznītes noteikti paliks sev ierastajā rotaļu laukumā. Taču skaidrs, ka evolūcija būs, tā bijis vienmēr, kad kāds sporta veids tiek iekļauts olimpiskajā programmā.
Valstis šim paveidam pievērsīs lielāku uzmanību un visticamāk, ka nekad vairs neatkārtosies šī gada unikālā situācija, kad neviena no valstīm, kas spēlēja 3×3 vīriešu turnīrā, olimpiskajās spēlēs nav pārstāvēta basketbolā 5×5 (izņemot mājiniekus). Nebija ne ASV, ne Spānijas, Francijas, Itālijas.
Arī Lietuvas. Mūsu dienvidu kaimiņi pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas olimpiskās basketbola drāmas vēro no malas, mūsu vīri bija pirmo reizi un paveica to, ko leiši nav spējuši. Latvijai ir olimpiskais zelts basketbolā! Jā, salīdzināt mērogus un ievērību nebūtu korekti, tomēr medaļas visiem pasniedz vienādas.
Tas tikai apliecina izcilā trenera Armanda Krauliņa folklorizēto teicienu, ka basketbolu māk spēlēt visi.
Lielajā basketbolā atrast resursus, lai konkurētu visaugstākajā līmenī, var tikai neliels valstu skaits, bet šajā formātā sameklēt četrus piecus universālos kareivjus – to var gan Beļģijā, gan Nīderlandē.
Tikai otro reizi Latvijas basketbols nonācis pašā virsotnē – 1935. gadā Valdemārs Baumanis iedvesmoja entuziastus darbam, kas aizveda līdz zeltam pirmajā Eiropas čempionātā, nu 86 gadus vēlāk uz Latviju ceļo olimpiskais zelts. Nav šaubu – lielisks materiāls filmai “Sapņu komanda 2”, ņemot arī vērā to, kam puiši gājuši cauri.
Visa Latvijas izlase ar treneriem un apkalpojošo personālu, ilgu laiku strādājot plecu pie pleca, bija izveidojusies par vienu veselumu kā ģimene, bet par Latvijas 3×3 basketbola sabiedrību kopumā tā noteikti nevar teikt.
Droši vien par daudz ko liecina tas, ka šīs sadaļas atbildīgā persona tiek salīdzināta ar priekšmetu, kas nāk prātā, paveroties Itālijas kartes kontūrā… Tā ka Raimondam Vējonim jāveic pareizie gājieni, lai egoisma vietā būtu plānveidīgs darbs un radītas iespējas noturēties 3×3 elitē. Misija sarežģīta, bet ne neiespējama.
