Olimpiskās spēles ārkārtas situācijā: bez līdzjutējiem, netālu no Fukušimas un ar cerību uz Latviju pārvest medaļas 7
Gints Narogs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ilgi gaidītas, par gadu pārceltas, ārkārtas apstākļos notiekošas. 23. jūlijā plkst. 14 pēc Latvijas laika Japānas galvaspilsētā Tokijā sāksies XXXII vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija. Pirmo reizi šis vērienīgais pasākums norisināsies bez līdzjutējiem tribīnēs, ar pamatīgiem ierobežojumiem akreditētajām personām. Mēs varēsim sekot līdzi 33 Latvijas sportistu sekmēm, cerot, ka pēc deviņu gadu pārtraukuma vasaras olimpiādē kāds no mūsējiem izcīnīs arī godalgu.
Tiesības rīkot 2020. gada olimpiskās spēles Tokija ieguva 2013. gada 7. septembrī Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) 125. sesijā, kas norisinājās Buenosairesā. Tobrīd fons Tokijas kandidatūrai nebija pateicīgs, jo pirms diviem gadiem postošā zemestrīcē un cunami pamatīgi cieta daļa Japānas, visas pasaules bažas izraisot Fukušimas atomelektrostacijas katastrofai, kur notika radiācijas noplūde.
Fukušima atrodas vien 220 kilometru attālumā no Tokijas, bet japāņi garantēja, ka drošība būs visaugstākajā līmenī. Tobrīd vēl neviens gan nespēja iedomāties par koronavīrusa pandēmiju… Uz XXXII vasaras olimpisko spēļu rīkošanu pretendēja arī Madride un Stambula, izšķirošajā balsošanas kārtā Tokijai pārspējot Turcijas metropoli ar 60 pret 36 balsīm.
Tokija savas kandidatūras prezentēšanai un reklamēšanai iztērēja 75 miljonus dolāru, taču tas bija tieši uz pusi mazāk, nekā tika tērēts, lai iegūtu tiesības rīkot 2016. gada olimpiādi, kas tika Riodežaneiro. Pirms astoņiem gadiem aptaujas rezultāti liecināja, ka 78% Tokijas iedzīvotāju atbalsta spēļu norisi pilsētā.
Turpmākajos gados, bet jo īpaši šogad, cipari jau bija diametrāli pretēji, vēl salīdzinoši nesen 80% japāņu iestājoties par spēļu atcelšanu. Tokijā vasaras olimpiskās spēles notiks otro reizi. Pirmās bija 1964. gadā. Tāpat olimpiešiem tur vajadzēja pulcēties 1940. gadā, taču tad visam svītru pārvilka Otrais pasaules karš.
Tāpat Japānā norisinājušās divas ziemas olimpiādes – 1972. gadā Saporo un 1998. gadā Nagano. Vēl kāds interesants fakts – Austrumāzijā norisināsies trīs olimpiskās spēles pēc kārtas, jo Phjončhana (Dienvidkoreja) uzņēma 2018. gada, bet Pekina uzņems 2022. gada ziemas olimpiādi.
Pandēmijai savi plāni
Līdz pagājušā gada janvārim gatavošanās Tokijas olimpiskajām spēlēm ritēja bez aizķeršanās, jo liela daļa sporta objektu bija gatavi jau pirms pāris gadiem un tobrīd šķita, ka nekas nevar noiet greizi. Koronavīrusam gan bija citi plāni. Pirmās šaubas par to, vai Covid-19 apstākļos rīkot spēles ir droši, izskanēja jau 2020. gada janvārī, taču vēl divus mēnešus Tokijas orgkomiteja vēstīja, ka viss būs kārtībā.
Vēl pārliecinošāka retorika skanēja no SOK vadītāju mutēm, kuri sākumā nekādi nepieļāva, ka spēles 2020. gadā varētu nenotikt. Tieši SOK beigās bija tā, kas lēmuma pieņemšanu spēles pārcelt par gadu vilka garumā, taču tam ir savs skaidrojums – bizness. Spēļu pārcelšana Japānai izmaksāja 5,8 miljardus dolāru (atcelšanas dēļ zaudējumi būtu 41,5 miljardi dolāru), kamēr SOK bija saistības pret sponsoriem un raidorganizācijām, kas bija samaksājušas milzu summas. SOK padevās tikai pēc tam, kad pret spēļu norisi iebilda paši sportisti un arī dažas valstis (Austrālija, Kanāda), paziņojot, ka savus atlētus šādos apstākļos uz Tokiju nesūtīs.
Gala lēmums, ka Tokijas olimpiskās spēles tiek pārceltas par gadu, tika pieņemts 24. martā, lai gan vien trīs dienas iepriekš SOK prezidents Tomass Bahs publiski pauda, ka lielā sporta foruma pārcelšana “izpostīs 11 000 sportistu sapņus, tāpēc tas nav godīgs risinājums”. Par laimi, veselais saprāts guva virsroku pār biznesa interesēm, taču sarežģīja dzīvi gan organizatoriem, gan starptautisko sporta veidu federācijām, jo nācās pārplānot kvalifikācijas procedūru.
Nenoliedzami, bija sportisti, kuriem spēļu pārcelšana mainīja plānus un sagrāva sapņus, kaut vai mūsu pašu svarcēlājai Rebekai Kohai, taču bija arī tādi, kuri varēja atviegloti uzelpot, jo pēkšņi bija papildu gads, lai sadziedētu traumas. Jebkurā gadījumā pārcelšana bija bezprecedenta gadījums, jo moderno olimpisko spēļu vēsturē savulaik tikai pasaules karu dēļ olimpiskās spēles nebija notikušas. Šī gan nav pirmā reize, kad vīrusi atstāj savu zīmogu.
Vien pirms pieciem gadiem bija satraukums par Brazīlijā uzvirmojušo Zika vīrusu, kas gan Riodežaneiro spēļu norisi neiespaidoja. Tāpat 2010. gadā Vankūveras ziemas olimpisko spēļu laikā bija bažas par cūku gripas ietekmi uz sacensību norisi. Tiesa, šie divi vīrusi ne tuvu nebija tik bīstami un nāvējoši kā SARS-CoV-2 jeb Covid-19.
Bezprecedenta drošības pasākumi
Spēļu pārcelšana sportistiem, organizatoriem un SOK deva nedaudz vairāk kā gadu, lai sagatavotos olimpiādei jaunajos apstākļos. Bija skaidrs, ka bez efektīvām Covid-19 vakcīnām spēles nenotiks, zinātnieki savu darbu paveica un pirms spēlēm tiek ziņots, ka 80% tajās iesaistīto personu būs vakcinējušās. Tiesa, jau gada sākumā tika paziņots, ka spēles nevarēs apmeklēt sporta līdzjutēji no ārzemēm, lai gan bija jau pārdoti vairāk nekā 600 000 biļešu ārzemniekiem, bet organizatoriem vēl nepatīkamāku lēmumu nācās pieņemt vien divas nedēļas pirms atklāšanas ceremonijas – tribīnēs nebūs arī vietējo līdzjutēju.
Pirms tam bija plāns ielaist līdz 50% skatītāju sporta arēnās, taču kārtējais Covid-19 vilnis, kas plosās arī Japānā, šiem plāniem pārvilka treknu svītru. Japānas valdība pieņēma lēmumu, ka nedēļu pirms spēļu sākuma Tokijā stājas spēkā ārkārtas situācija.
Iedzīvotāji aicināti uzturēties mājās, lai gan pilnīga karantīna noteikta nav. Strādās veikali, restorāni, kafejnīcas, taču sportistiem, oficiālajām personām un ārzemju žurnālistiem iespēju baudīt pilsētu nebūs. Viss strikti noteikts – sportisti olimpiskajā ciematā var ierasties piecas dienas pirms sava starta, bet Japāna jāpamet divas dienas pēc sacensībām.
Protams, obligātie Covid-19 testi – pirms ierašanās valstī tādiem jābūt trim negatīviem 72 stundu laikā, tad pārbaude lidostā un katru dienu olimpiskajā ciematā. Arī tur nebūs tik brīva gaisotne kā citās olimpiskajās spēlēs, kad sportistiem tur bija savs “burziņš”. Organizatori visu saplānojuši tā, lai starp dažādu valstu sportistiem kontakti būtu minimāli. Olimpiskajām spēlēm tie ir bezprecedenta drošības pasākumi, bet pasaules sportā pēdējā laikā jau gana ierasti, atceroties kaut vai Rīgā notikušo pasaules čempionātu hokejā.
Vairākas debijas
Tokijas olimpiskajās spēlēs sportisti sacentīsies 33 sporta veidos, sadalot 339 medaļu komplektus. Sacīkstes notiks 42 olimpisko spēļu objektos, ne tikai Tokijā, bet arī citviet Japānā. Futbola turnīru, kurā startē 16 vīriešu un 12 sieviešu izlases, vienā pilsētā aizvadīt nav iespējams, tāpēc klāt nāk arī Kašima, Saitama, Saporo, Sendai un Jokohama.
Arī šosejas riteņbraucēji Toms Skujiņš, Krists Neilands sacentīsies ārpus Tokijas ar finišu autotrasē Fudži kalna pakājē. Mūsu soļotāji Arnis Rumbenieks un Ruslans Smolonskis agrā 6. augusta rītā 50 kilometrus soļos nevis Tokijas ielās, bet Odori parkā Saporo.
Pirmās sacensības notiks jau 21. jūlijā – dāmu futbola un softbola turnīros. Pirmās medaļas tiks sadalītas dienu pēc atklāšanas ceremonijas, kas notiks Tokijas olimpiskajā stadionā, kur plānota arī noslēguma ceremonija. Tokijas pirmās zelta medaļas īpašnieks tiks noskaidrots šaušanā 10 metru distancē dāmām, pēdējie medaļnieki apbalvoti 8. augustā vīriešu ūdenspolo turnīrā.
Pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē čempioni tiks noskaidroti četros sporta veidos – karatē, kur startēs mūsu Kalvis Kalniņš, skeitbordā, klinšu kāpšanā un sērfingā. Kopš 2008. gada programmā atgriezies dāmu softbols. Basketbola saimei pievienojies 3×3 basketbols un tieši tur Latvijai pirms olimpiskajām spēlēm ir vienas no lielākajām cerībām uz medaļu.
Tāpat jaunums arī BMX riteņbraukšanā, kur pirmo reizi noskaidros olimpiskos čempionus tā saucamajā brīvā stila (“freestyle”) disciplīnā jeb, saprotamākā valodā runājot, triku rādīšanā uz BMX velosipēda. Vieglatlētikā, loka šaušanā, džudo, šaušanā, peldēšanā, galda tenisā un triatlonā pirmo reizi tiks dalītas arī medaļas jauktajās sacensībās, tādējādi SOK turpinot uzsākto kursu uz dzimumu līdztiesību, ļaujot kopā startēt dāmām un kungiem.
Vai Latvijai būs medaļas?
Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportisti vasaras olimpiskajās spēlēs ir izcīnījuši 16 godalgas – trīs zelta, deviņas sudraba un četras bronzas medeļas. Skaita ziņā produktīvākās bija 2004. gada spēles Atēnās, kur četri sudrabi, bet no Sidnejas 2000. gadā un Pekinas 2008. gadā mājup pārbrauca viss medaļu komplekts. Mums ir divkārtējs olimpiskais čempions – Māris Štrombergs BMX riteņbraukšanā, bet pirmo medaļu pirms 21 gada Sidnejā izcīnīja vingrotājs Igors Vihrovs brīvajās kustībās.
Diemžēl iepriekšējās vasaras olimpiskās spēles 2016. gadā Riodežaneiro bija pirmās, kurās Latvija palika bešā, tāpēc aktuāls ir jautājums, vai šoreiz būs goda pjedestāls? Pirms pieciem gadiem ceturtās vietas izcīnīja vieglatlēte Laura Ikauniece un svarcēlāja Rebeka Koha.
Daudzcīņniece Ikauniece varēja startēt arī Tokijā, taču to liedza veselības problēmas, kamēr Koha pērn lika punktu sportistes karjerai, par prioritāti izvēloties privātās dzīves sakārtošanu. Latviju Tokijā pārstāvēs 33 sportisti 14 sporta veidos. Tikai viens no viņiem ir izbaudījis olimpiskā pjedestāla spožumu – Mārtiņš Pļaviņš 2012. gadā Londonā kopā ar Jāni Šmēdiņu izcīnīja bronzas medaļas.
Rio Mārtiņš nepiedalījās, bet uz Tokiju brauc kopā ar Edgaru Toču. Pirmo reizi pludmales volejbolā startēs arī Latvijas dāmas – Tīna Graudiņa/Anastasija Kravčenoka. No 33 Latvijas sportistiem 24 šī būs pirmā olimpisko spēļu pieredze. Arī 3×3 basketbolistiem Agnim Čavaram, Naurim Miezim, Kārlim Lasmanim un Edgaram Krūmiņam, jo viņu sporta veids olimpiādē debitē.
Tieši šis kvartets, kuru trenē Raimonds Feldmanis, pirms spēlēm tiek uzskatīts par mūsu galvenajiem medaļu pretendentiem. 3×3 basketbols sāksies 24. jūlijā, bet dienu iepriekš Čavars būs Latvijas karognesējs atklāšanas ceremonijā. Lielākā pieredze ir džudistam Jevgēņijam Borodavko, kurš Tokijā startēs savās ceturtajās olimpiskajās spēlēs. Viņam līdz šim labākais sasniegums bijusi devītā vieta Londonā.
Diezin vai šoreiz sanāks kas labāk, jo pēdējos gados Jevgēņijs lielajās sacensībās nav spīdējis. Cīņas sporta veidos mums gan ir liela cerība – daugavpiliete Anastasija Grigorjeva, kura Tokijā savās trešajās olimpiskajās spēlēs ir apņēmības pilna piepildīt savu sportisko sapni. Anastasija sportošanu augstākajā līmenī veiksmīgi savienojusi ar mammas pienākumiem un tas būtu ļoti skaists stāsts, ka 31 gadu vecā cīkstone mājās atgrieztos ar cēlmetālu. Salīdzinājumā ar citām reizēm šoreiz komandā pamaz (astoņi) vieglatlētu.
Mazāk bija tikai 1992. gadā Barselonā, bet tad visi, kas bija pelnījuši, pie iespējas netika, jo Latvijai uz visu komandu bija piešķirta vienota kvota, dažiem vieglatlētiem paliekot aiz svītras. Sen zināms, ka Latvija ir šķēpmetēju zeme un arī Tokijā gan visas trīs dāmas – Līna Mūze, Madara Palameika, Anete Kociņa –, gan vienīgais mūsu šķēpraidis Gatis Čakšs var pārsteigt, jo šķēpmešana ir tā disciplīna, kurā prognozēt ir ļoti grūti. Viens izcils metiens un medaļa rokā! Patīkami, ka pirmo reizi Latvijai būs dalībnieks jātnieku sportā, kas ir viens no dārgākajiem, ja ne dārgākais sporta veids olimpiskajā saimē.
Kristaps Neretnieks mērķtiecīgi un lēnām sasniedza savu sapni, to iespējot ar zirgu Moon Ray. Tokijas olimpiskajās spēlēs viņš gan startēs ar citu partneri – 11 gadus veco zirgu Valour, jo piecus gadus vecākajam “mēness stariņam” olimpisko spēļu pārcelšana tomēr nenāca par labu – gadi prasa savu.
Olimpisko spēļu pirmajās dienās interesanti būs pasekot līdzi mūsu tenisa dīvu Aļonas Ostapenko un Anastasijas Sevastovas sniegumam. Jo īpaši dubultspēlē. Abas nav draudzenes, bet kopīga mērķa vārdā var gāzt kalnus. Nebūs brīnums, ja pārsteigumus sagaidīsim no karatista Kalvja Kalniņa un smaiļotāja Roberta Akmeņa, bet izturību un savu labāko sniegumu jāvēl visiem mūsējiem.
Starp citu, jauna pieredze būs arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadībai, jo pirmo reizi mūsu delegācijas vadītājs ir Kārlis Lejnieks. Bijušais tenisists, tagad LOK ģenerālsekretārs, šo pienākumu pildīšanā nomainījis Žoržu Tikmeru, kuram Tokijā oficiālo amatpersonu statusā būs debija LOK prezidenta amatā.
UZZIŅA
Latvijas olimpieši Tokijā
• Vieglatlētika
Laura Igaune – vesera mešana
Gatis Čakšs – šķēpa mešana
Līna Mūze – šķēpa mešana
Madara Palameika – šķēpa mešana
Anete Kociņa – šķēpa mešana
Līga Velvere – 800 metru skrējiens
Arnis Rumbenieks – 50 km soļošana
Ruslans Smolonskis – 50 km soļošana
• Pludmales volejbols
Tīna Graudiņa
Anastasija Kravčenoka
Mārtiņš Pļaviņš
Edgars Točs
• Riteņbraukšana
Toms Skujiņš – grupas un individuālais brauciens
Krists Neilands – grupas brauciens
• BMX riteņbraukšana
Vineta Pētersone
Helvijs Babris
• 3×3 basketbols
Agnis Čavars
Nauris Miezis
Kārlis Lasmanis
Edgars Krūmiņš
• Svarcelšana
Artūrs Plēsnieks – svarā līdz 109 kg
Ritvars Suharevs – svarā līdz 81 kg
• Džudo
Jevgēņijs Borodavko – svarā līdz 100 kg
• Modernā pieccīņa
Pāvels Švecovs
• Smaiļošana un kanoe
Roberts Akmens – 200 m smaiļošana
• Peldēšana
Ieva Maļuka – 100 un 200 m brīvajā stilā
Daniils Bobrovs – 200 m brass
• Teniss
Aļona Ostapenko – vienspēle un dubultspēle
Anastasija Sevastova – vienspēle un dubultspēle
• Šaušana
Agata Rašmane – 10 m ar pneimatisko un 25 m ar mazkalibra ieroci
• Jātnieku sports
Kristaps Neretnieks ar zirgu Valour – konkūrs
• Cīņas sports
Anastasija Grigorjeva – svarā līdz 62 kg
• Karatē
Kalvis Kalniņš – svarā līdz 67 kg
