Olimpiskās spēles – arī no ķēķa puses 0
Šogad Londonā notiks pēc skaita 30. olimpiskās spēles, ja mērām atbilstoši mūsdienās atjaunoto, Senajā Grieķija dzimušo un populāro savstarpējās spēkošanās sacensību atskaites sistēmā. Kā jau katram vērienīgam procesam, olimpiskajai kustībai, protams, ir arī dziļas ēnas puses.
Mīklainais “atlēta kodekss”
Pēckara gados un tuvāk mūsu laikiem olimpiskās kustības virtuvē iezīmīgs ir 1981. gada 2. oktobris, kad Bādenbādenē beidzās SOK 84. sesija, kuru pirmo reizi kopš savas ievēlēšanas par SOK prezidentu vadīja Huans Antonio Samarančs. Parasti šādos olimpisko lēmēju saietos piedalījās 79 komitejas locekļi, no kuriem vismaz pusi veidoja augsta ranga militāristi, prinči, grāfi, hercogi, kņazi, šeihi, radžas, marķīzi, baroni un tamlīdzīgi titulētie. SOK 84. sesijā viņu skaits simboliski palielinājās līdz 84, pirmo reizi komitejas sastāvā iekļaujot arī sievietes – triju spēļu dalībnieci vieglatlētikā somieti Pirjē Hagmani un Venecuēlas galvaspilsētas kultūras un sporta pils direktori Floru Insavu Fonseku.
Šajā sesijā izvēlējās 1988. gada spēļu galvaspilsētas – vasarā Korejas Seulu, ziemā Kanādas Kalgari (tad vēl abas spēles risinājās vienā gadā). Taču iezīmīgākas ir divas citas epizodes.
Vēlēšanu kaislību starplaikos sesija pieņēma arī jaunu Olimpiskās hartas tā dēvētā “26. panta” formulējumu, kas noteica, ka turpmāk starptautiskās sporta veidu federācijas iegūst tiesības pieļaut vai nepieļaut sportista dalību spēlēs.
Tālāk gan Samaranča vadītā SOK neriskēja iet, joprojām izturot spiedienu un nepieļaujot spēlēs piedalīties tā dēvētajiem profesionāļiem jeb tādiem sportistiem, kuri par saviem startiem saņem atalgojumu. Neatkarīgie komentētāji pauž, ka to varēja uzskatīt par pirmo jaunā SOK prezidenta zaudējumu, jo iepriekš viņš bija atklāti izteicis atbalstu profesionāļu līdzdalībai.
Bet laika gaitā Samarančs savu panāca, turklāt pietiekami ātri, un jau 1984. gadā Losandželosas spēlēs atļāva piedalīties algotajiem futbolistiem. Maisam gals bija vaļā. To kā signālu uztvēra arī Rietumu prese un dažādas sabiedrisko domu allaž musinošas organizācijas, aizvien skaļāk pieprasot absolūtu noteikumu liberalizāciju un iespēju “olimpiskajās spēlēs piedalīties pilnībā visiem un ikvienam”. Un jau 1988. gadā spēlēs piedalās arī algotie hokejisti un tenisisti. Tā laika SOK loceklis šveicietis Raimonds Gafners to nodēvē par “mazāko ļaunumu”, jo bija skaidrs, ka plēsonīgā biznesa agresīvais bloks no olimpiskā areopāga pieprasa un turpinās pieprasīt aizvien lielākus upurus. Pretim turēšanās laiks mērojams apgriezti proporcionāli piedāvāto un arī izsniegto un saņemto kukuļu un citu dāsnās labvēlības apliecinājumu apjomam.
1985. gada decembrī SOK izpildkomiteja Lisabonā pieņēma “vēsturisko” lēmumu Olimpiskās hartas 26. pantu nomainīt ar tā dēvēto “atlēta kodeksu”.
Pārtulkojot saprotamā valodā, tas nozīmēja, ka tagad SOK iekšienē uzvaru guvis strāvojums, kas pavēris visus vārtus, lai iepriekš vairāk vai mazāk cilvēciskajā olimpiskajā kustībā arī ielauztos negausīgais lielkapitāls un tā dēvētie sporta profesionāļi.
Vēl vairāk, komentētāji un novērotāji konstatēja, ka pēkšņi no SOK dokumentu aprites pazuduši termini “amatieris” un “profesionālis”. Jebkādus brīdinājumus par to, ka olimpiskā lokomotīve gluži kā savdabīgs Trojas zirgs braši stūrē neizbrienamā purvā, angažētais SOK spārns sparīgi noliedza, jo Samarančam un viņa atbalstītāju lokam palīdzēja izdomāt arī gana labu visu attaisnojošu formulu, proti, “atvērtās spēles”. Gan pietiekami politkorekti, gan biznesam izdevīgi.
1994. gada 3. septembrī Parīzes priekšpilsētā Ladefansā noslēdzās 12. SOK kongress, kurā piedalījās ap 3000 dalībnieku no 192 pasaules valstīm. Šis pasākums bija iezīmīgs kā mūsdienu olimpiskās simtgades atzīmēšanas iesākums un vienlaikus gluži kā spogulis atainoja spēļu fizionomiju, kāda tā kļuvusi 20. gadsimta beigās. To apliecināja gan kongresa diskusiju tēmas (sportista sociālais statuss, komercializācijas un reklāmas izraisītais posts un plašsaziņas līdzekļu loma tajā, dopings, ekoloģija un sports, olimpiskā kustība un mūsdienu sabiedrība u. tml.), gan secinājumi.
Samarančs pamatoti saņēmis pārmetumu, ka pakļāvies lobistiem un palīdzējis pārvērst spēles savdabīgos elitārajos turnīros, kas kalpo tikai un vienīgi plašsaziņas līdzekļu (galvenokārt tālrādes) magnātu, dzērienu, apavu, ieliktnīšu, neveselīgu ātro uzkodu u. tml. tirgoņu peļņas interesēs.
Modernie gredzenu pavēlnieki
Ļoti plaši olimpisko aizkulišu durvis pavērtas angļu publicistu Endrjū Dženingsa un Vīva SimSona grāmatā “Gredzenu pavēlnieki: vara, nauda un narkotikas mūsdienu olimpiskajā kustībā”.
Galvenā grāmatā paustā doma ir par “nesodītu, ar varas apziņu sirgstošu politiķu īstenotu sporta pārvaldību” un viņu pasakaini grezno un amorālo dzīvesveidu, neadekvāto atalgojumu, kas mērāms miljardos ASV dolāru. Grāmata formulē situāciju: SOK ir parasts starpnieks, kas apkalpo sevi pārdodošos sportistus no vienas un viņus pērkošos biznesmeņus no otras puses. Vēl ir jauki, ka papildus iespējams kārtējo reizi legāli mazliet patīrīt arī goddevīgo nodokļu maksātāju kabatas. Būtībā SOK pārvērtusies par siltu vietiņu pārpilnā uzņēmumā, kas galvenokārt tirgojas ar licencēm par tiesībām sarīkot olimpiskās spēles.
Grāmatā skarts laika posms līdz 20. gadsimta 90. gadu sākumam, tāpēc tās galvenie varoņi ir mūsdienās jau mazāk aktuālas personas – vācietis Horsts Daslers, pasaulē lielākā sporta inventāra ražošanas uzņēmuma “Adidas” vadītājs, un SOK toreizējais prezidents Huans Antonio Samarančs. Autori apgalvo, ka tieši Daslers 1980. gadā iesēdinājis SOK prezidenta krēslā odiozo spāni un vēlāk brīvi ar viņu manipulējis. Samarančam līdzi velkas pārlieku ciešā kontaktēšanās ar spāņu fašistu Nr. 1 ģenerāli Franko, lai viņa režīma laikā sportu izmantotu savas personiskās karjeras nodrošināšanai. Dīvaina ir arī citu Samaranča tā laika tuvāko draugu galerija – draudzējies ar Leonīdu Brežņevu, ar Olimpisko zelta ordeni apbalvojis Ēriku Honekeru, Todoru Živkovu, Nikolaji Čaušešku, turklāt komitejā ap sevi pulcinājis uzticamus ļaudis no visa bijušā austrumvalstu bloka politiskās nomenklatūras.
Grāmata “Gredzenu pavēlnieki” spēcīgi aizskāra SOK tā laika vadoņu jūtas. Bija tiesu darbi, no kuriem daži vēl nemaz nav beigušies. No drukātā gan nekas kā klaji melīgs vai pilnībā nepamatots nav atsaukts. Toties SOK tagad būtiski izpurināta un tās vadībā nonākuši ļaudis, kuri pagaidām nav kļuvuši par korupcijas skandālu galvenajiem figurantiem.
Šveicietis Žaks Roge 2009. gadā bija vienīgais SOK virsvadītāja amata kandidāts kārtējās pārvēlēšanās, kur no 92 komitejas locekļiem pret viņu nobalsoja tikai viens, bet trīs atturējās, tādējādi viņa pilnvaras pagarinātas līdz 2013. gadam. Jau drīz Roge šajā amatā būs pavadījis pilnus divpadsmit gadus, un, kā izsakās pats, tas esot laiks, kurā varot paspēt izdarīt gana daudz un atstāt pēdas olimpiskās kustības vēsturē. Vai viņam patiešām tas izdevies? Par savām aktuālajām prioritātēm viņš nosaucis starptautiskā jaunatnes sporta attīstību, cīņu ar dopinga lietošanu un spēļu prestiža paaugstināšanu. “Es ceru, ka sportisti par mani teiks, ka esmu veicis labu darbu, cīnoties ar dopingu un korupciju sportā, jo tas ir galvenais drauds,” sacījis Roge.
Savu pilnvaru laikā Žaks Roge spējis saglabāt stabilu organizācijas finanšu stāvokli. Patlaban SOK rezerves fondu veido 300 miljoni eiro.
Bez kā nekādi nevarēja iztikt
1991. gada 18. septembrī SOK izpildkomiteja Berlīnē vienbalsīgi nolēma olimpiskajā kustībā atjaunot triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – dalībnieka statusu, piešķirot to sportistiem tiesības piedalīties 1992. gadā gan ziemas, gan vasaras spēlēs. Tas iezīmīgi arī tāpēc, ka iepriekš SOK bija pieņēmusi lēmumu līdz 1992. gada spēļu noslēgumam savās rindās nepieņemt jaunas dalībvalstis. Protams, Baltijas valstu gadījumā nemaz nebija pārlieku sarežģīti veikt šo izņēmumu, jo SOK rindās tās bija uzņemtas jau 20. gadsimta 20. un 30. gados un formāli pat nebija no turienes izslēgtas visu padomju okupācijas laiku.
Bet mazliet agrāk, 1991. gada 9. jūlijā, SOK Lozannas galvenajā mītnē Samarančs paziņoja par lēmumu atzīt Dienvidāfrikas nacionālo olimpisko komiteju, kas šajā valstī valdošā aparteīda režīma dēļ bija izstumta ārpus starptautiskās aprites. No ilga ieslodzījuma cietumā atbrīvoja leģendāro Nelsonu Mandelu, atcēla pēdējos aparteīdu atbalstošos likumus, noregulēja sporta sistēmu, kas brīva no rasisma, un pēc 32 gadu pārtraukuma Dienvidāfrikas sportisti atkal varēja parādīties olimpiskajās arēnās.
