Egils Līcītis: Olimpiskā nekustībā jeb Lai latviešus finišā nepanāk 4
No avīžu ziņām pazuduši garlaicīgi sīkumi – kā par ministra R. kunga skapja transportēšanu un par bulvārpresē ievērotām šķiršanās prāvām, tā arī par naftas cenām, biržas vēstīm un pārējo, kas vedina domāt, ka visam var ticēt, tikai ne drukātam vārdam. Galveno jaunumu vietu ieņem zelta medaļu, čempiontitulu un rekordu skaitīšana Riodežaneiro vasaras olimpiskajās spēlēs, kur vēršu skrējienos, gladiatoru cīņās, nāvotā sacensībā spēkojoties ar visas planētas tarzāniem, arī mūsu atlēti raudzīs tikt pie kādas spožāka kaluma godalgas.
Sportistu armija aizbraukusi uz olimpisko Brazīliju, bet mājās palicēju fanklubs iestidzis līdz ausīm dīvānos olimpiskā nekustībā. Cilvēki nokaujas ar Sīmani, nakts vidū sekojot tiešraidēm no tālā kontinenta. Teļļukam piekalti kā bluķi, klausās, kā Rio komentētāja kabūzī novietotais Anatolijs Kreipāns, burtodams programmiņu, izretis palēkdamies sambas solī, pūlas līdzjutējus izvadīt caur krāšņo sporta karnevālu un piesātināto notikumu kaleidoskopu.
Latvija patīkami izcēlās jau spēļu atklāšanas ceremonijā, kad ar karodznieku Māri Štrombergu priekšgalā aizsoļoja mūsu vīri kā varoņkoki ozoli un meičas kā liepas, vai, kā labpatika vērtēt ārzemju estētiem, – žilbinādamas un spīdēdamas kā supermodeles. Diez kādēļ man liekas, ka pēc stilīgo parādes tērpu uzkāršanas pleciņiem, pēc kāju pāraušanas kedās un treniņčībās šoreiz Latvijas olimpiešiem ies tīri labi un medāļi iemirdzēsies. Kāpēc tā? Nu tāpēc, jedritvaikociņ, ka vienreiz taču šaudīgajai Fortūnai vajag uzsmaidīt un gandarīt latviešu startus ar pamatīgu veiksmi! Cik reižu mūsējie nav aizlēkuši divus centimetrus par īsu, aizmetuši kādu strēķīti par tuvu, cik reižu soģi bijuši par bargu vai kāda pretinieka kāja pašauta priekšā! Arī mūsu ielā jābūt svētkiem, kad treniņos svīdušiem spēlēs viss izdodas tip – top.
Jau esam redzējuši, cik sparīgi un varonīgi ar mollīgām muciņām un bumbulīšiem, un svaru stienim piekabinātiem kilo cīnījās mazais sprīdītis, padsmitgadniece Rebeka Koha. Arī pludmales volejbola ģēnijiem Šmēdiņam un Samoilovam – varētu likties, Kopakabanas smiltis ir tikai tepiķis palmu ēnā ceļā uz augstāko goda pjedestāla pakāpienu – bet, rekur, pretinieki nav akurāt cepurēm nomētājami un tad palīdz, nāk talkā arī tas, ka voleja dievs dažkārt izrādās latviešu tautības.
It kā jau olimpiskās spēles ir miera projekts, profesionālā sporta festivāls, kur galvenais esot piedalīties. Uz lielākiem asumiem kā konkursā uz humāniem un tiesiskiem pamatiem, sīvākā konfrontācijā nenonāk. Tomēr skaidrs, ka ikkatram sirds sitas kā marša bungas un īkšķis velkas uz augšu, kad arēnās parādās sarkanbaltsarkanie. Vēlam uzvaru tieši viņiem! Varbūt tie citi konkursanti nav tik uztrenēti un šoreiz lai samierinās ar otro vietu. Lai pirms atbildīgā starta jūtas druscīt neveseli, ne ar īsto kāju no gultas izkāpuši vai ne uz to pusi. Lai viņi latviešus finišā ķer rokā – nepanāk!
