Ilmārs Stūriška: “Olimpieši, jūs esat patiesi lieli” 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas sportisti pamazām pako ceļasomas, lai dotos uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, kas startēs jau pēc divām nedēļām. Mūsu komandā būs daudz jaunu vaibstu – 24 no 33 olimpiešiem lielajā forumā startēs pirmo reizi.
Pagaidām nav dzirdēta retorika, ka mums ir daudzsološa jauno sportistu paaudze, no kuras šoreiz vēl neko lielu negaidīsim, bet pēc četriem (šajā gadījumā trim, jo Parīzes spēles būs jau 2024. gadā), astoņiem gadiem – tad gan muskuļi būs nobrieduši medaļu ražas ievākšanai.
Tā būtu veca dziesma, jo ir skanējusi jau vairākkārt, bet, kā redzam – atkal esam “deja vu” izejas pozīcijās.
Šobrīd šādi izteicieni būtu vēl kritiskāk vērtējami, jo Covid-19 pandēmiju īpaši sāpīgi izjuta jaunatnes sports un ierobežojumos noteikti pazuda arī kāda nākotnes zvaigznīte.
Olimpiešiem šonedēļ ceļa vārdus teica augstas amatpersonas, un arī te redzējām debijas – pirmo reizi to darīja Valsts prezidents Egils Levits, izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, arī Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks, kurš turklāt pirmo reizi būs delegācijas vadītājs.
Aizbraucot vienmēr ir pacilāta gaisotne, atbraucot – kā nu kuru reizi.
Ir bažas, ka šoreiz būs jāmeklē vainīgie kā pirms pieciem gadiem, kad no Riodežaneiro atgriezāmies bez medaļām.
Abas sportistes, kas toreiz palika goda pjedestāla pakājē – svarcēlāja Rebeka Koha un vieglatlēte Laura Ikauniece –, šoreiz nestartēs. Pirmā ir beigusi karjeru, otrā mokās ar savainojumiem.
Cieti medaļu pretendenti ir tikai 3×3 basketbolisti, kas iepriekšējos četrus gadus mājās veduši medaļas no lielākajiem turnīriem, un Tokijā būs gana pateicīgs izspēles formāts, lai viena neveiksme nepārvilktu svītru visam ieguldītajam darbam.
Ir delegācijā savas odziņas, visupirms tenisistes Anastasija Sevastova un Aļona Ostapenko, kurai jau ir olimpiskā pieredze. Izšaut var arī šķēpmetēji.
Lai gan neviens no kvarteta – Līna Mūze, Anete Kociņa, Madara Palameika, Gatis Čakšs – līdz šim nav pārsteidzis ar ko skaļu lielākajos mačos, ar šo disciplīnu ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt.
Līderi svarīgākajos brīžos mēdz klusēt, bet kāds no otrā plāna smaidīt ar godalgu mutē. Kā Vadims Vasiļevskis 2004., Ainārs Kovals – 2008. gadā. Vai tiešām savu veiksmes limitu ar to arī izsmēlām?
Gribas citēt ministri Muižnieci: “Jau iegūstot ceļazīmi, jūs esat čempioni, jūs esat patiesi lieli.” Tik tiešām – olimpiskajās spēlēs tūristu nav. Un Latvijas olimpisko kustību, sporta nozari nemaz nevar vērtēt pēc iegūtajiem cēlmetāliem, jo nav gandrīz neviena faktora, kas Latvijas atlētu nostāda līdzvērtīgās pozīcijās ar konkurentiem.
Jau sākot ar bērnu sportu, treneru nekonkurētspējīgo atalgojumu un beidzot ar politisko izpratni par svarīgāko – dažas partijas ar putām uz lūpām plēsās par skatītāju atļaušanu pasaules hokeja čempionātā (kas beigās izrādījās bezjēdzīgi fantastiski augsto biļešu cenu dēļ), bet, kad vajadzēja iestāties par bērnu un jauniešu sporta atļaušanu vismaz ārtelpās pavasara mēnešos, tad bija pavisam klusi, sak, veselības ekspertiem ir galavārds.
Tikmēr mūsu jaunieši bija spiesti sacensību pieredzi arī nudien drošos sporta veidos meklēt tuvākās un tālākās ārzemēs.
Par sporta infrastruktūras būvēšanas plānošanu nemaz nerunājot – tā ir pavisam trūcīga, īpaši vieglatlētiem un īpaši Rīgā, kur sporta karalienes kalpiem jāriskē ar veselību vecajā Sporta manēžā.
Prioritātes allaž ir citas – Mežaparka estrāde, Nacionālais mākslas muzejs, pat ledus halle aizsteidzās priekšā Daugavas stadiona projektā, sak, mums te tuvojas viens čempionāts, skriet jau var arī ārā…
