“Man trīsreiz ir piedāvājuši startēt vēlēšanās, sakot – mums vajadzīga tikai “seja”.” Saruna ar Normundu Laizānu 1
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovakar Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē notiks pirmizrāde jaunā autora Artūra Jankovska lugas “Oligarhs” iestudējumam Toma Treiņa režijā. Lai glābtu Latviju, jauns cilvēks ir nolēmis novākt traucējošo oligarhu, kura lomā iejuties aktieris NORMUNDS LAIZĀNS.
Saruna ar aktieri – par to, kāpēc viņš piekritis lomai, no kuras sākumā atteicies, un par to, vai izrādē rodama dokumentāla līdzība ar šodienas reālijām.
– Pirms ārkārtējās situācijas pavasarī pirmizrādi piedzīvojusī izrāde “Tukšais zieds (Jerma)” nu saņēmusi nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai. Atzinība ansamblim atšķiras no atzinības pašam?
N. Laizāns: – Alegorijās runājot, ir atšķirība, vai iedod miljonu vienam cilvēkam vai lielākam baram – tad katram tiek mazāk (smejas). Bet, protams, ir patīkami, ka Nacionālajam teātrim šogad ir krietni daudz nomināciju, un īpašs prieks par mūsu “Tukšo ziedu”.
Izrāde nenāca viegli, jo smaga ir priekšplānā izvirzītā tēma – kā dzīvot sievietei bez bērniem. Tomēr sievietes nepiepildītais sapnis un jautājums par mātes sūtību ir tikai daži no paralēliem vaicājumiem, kas iekodēti izrādē.
Vai dzīvo kopā ar īsto? Kāpēc esi kopā ar viņu? Kāpēc viņai nevari pateikt, ko gribi pateikt, jūtot, ko viņa no tevis gaida? Kāpēc to pasaki tikai pēc ilga laika, stipri par vēlu? Izrādē manam varonim (Huanam) šķiet, ka viņš šo sievieti mīl.
Bet viņai ar tādu mīlestību nepietiek. Viņai vajag citādu. Un cilvēki nerunā viens ar otru. Arī tad, kad viņa tieši noprasa, viņš runā kaut ko garām. Un pēc ilgiem gadiem viņš pasaka – nē, es negribēju ar tevi bērnu, gribēju tikai dzīvot ar tevi.
Bet varēja to pateikt jau tad! Runāt par nopietnām lietām teātrī nav viegli. Tāpat kā būt kopā diviem cilvēkiem nekad nav viegli.
– Aktieris barojas paša pieredzē, radot lomu?
– Ir vieglāk, ja tēma vai darbs, pie kā strādā, tevī iekustina asociācijas vai sajūtas, ar ko esi dzīvojis. Pārklājuma punktos aug loma. “Jermā” bija tādi punkti – esmu vīrietis galu galā.
Un man nav 18 gadu, daudz kas dzīvē ir bijis un droši vien vēl būs.
– “Oligarhs” ir pirmais jauniestudējums pēc ilgākas dīkstāves.
– Es smejos – pie pandēmijas esmu vainīgs es. Iepriekšējā sezonā man bija četri jauniestudējumi. Gatavojām kopā ar Tomu Treini jauniestudējumu “Putenī”, un, to mēģinot, pažēlojos, ka gribētu atpūsties.
Un tad tā vienkārši atnāca – lielā atpūta sešu mēnešu garumā. Sapratu, ka nu ir ziepes un tās skar mūs visus.
Teātrī šajā laikā ieskaņojām audiogrāmatas – man bija “Gūtenmorgens 2”, nospēlējām “Arī vaļiem ir bail” televīzijas ierakstu.
Prieks, ka izdevās pabūt laukos. Kopā ar brāli izlēmām, ka varētu kārtīgi reanimēt tēva māju Jumurdā, ar to pagāja visa vasara.
1960. gadā celto silikāta ķieģeļu māju tētis un mamma nu nepazītu.
– Uz digitālām izrādēm nerāvies?
– Tās ir izrādes, kur burtiski ir tā dēvētā ceturtā siena. Saka jau, ka aktierim jāspēlē tā, it kā skatītājs būtu aiz šīs “ceturtās sienas” – it kā viņa tur nebūtu. Bet patiesībā tu elpo kopā ar skatītāju.
Komēdijā gaidi, kad viņš sekos tev līdzi un smiesies, bet drāmā jūti to absolūto klusumu, kad neviens nečaukstina konfekšu papīrīšus.
Bet aktiera profesijā vari rauties, kur gribi.
Vari sist pie krūts un skaļā balsī kliegt – esmu gatavs spēlēt Hamletu, karali Līru vai Romeo, bet… ir režisors, direktors, kuri liek nākamās sezonas izrāžu grafiku un lomu sadalījumu, un viņiem ir vajadzīgs tas, kas vajadzīgs.
Un tas ir tik subjektīvi. Ja tevi neizvēlas, tas ne vienmēr nozīmē, ka tev nav talanta vai darbaspēju.
– Tev tuvāks “gruzons” vai komēdija? Tavs krāšņais lomu saraksts liecina – vari vienlīdz labi abus.
– Man kā aktierim normāla sajūta ir tad, kad esi izdarījis darbu, kurš tev varbūt ne visai tīk, bet saproti, ka skatītājam patīk.
Nejēdzīgi ir tad, kad zini, ka ir pilnīgs mēsls, bet dari, cik daudz vien vari, un nevienam tas tāpat nav vajadzīgs.
Ideālā gadījumā tu kaifo no tā, ko dari uz skatuves, un zālē kaifo no tā, kas uz tās notiek. Tā notiek ļoti reti.
Viena no izrādēm, kas palikusi atmiņā, ir, piemēram, “Ceļojošā komija gals” – galvenajā lomā bija Rūdolfs Plēpis, bet es un mans kursabiedrs Juris Rudzītis bijām viņa dēli.
Tā dēvētā gruzona izrāde, kurā tēvam visu izrādes laiku īsti ar mani kaut kas neiet kopā, bet, kā noskaidrojas, dēls to tēvu nejauši pieķēris ar citu sievieti. Viņš par to nerunā, bet kopš tā brīža ir plaisa.
Mans paziņa, vīrs spēka gados, pēc tās izrādes nedēļu klusēja, kaut parasti dod kādu atsauksmi. Izrādās, mājās vienkārši esot piedzēries, prātojot, cik ļoti dzīve katru brīdi var mainīties un kādas viņam pašam var izvērsties attiecības ar saviem dēliem.
Ja notiek kas tāds, tad teātrī ir vērts kaut ko darīt.
Bet nereti paziņu lokā ir tā, ka lūdz ieteikt izrādi – “kaut ko vieglu, kur nav jādomā”.
Var jau būt, ka tad, ja tev “gruzons” ir dzīvē, tad teātrī to vairs negribi. Bet man pašam arī ikdienā patīk skatīties kaut ko tādu, kas kaut ko iekustina – vai nu galvā vai citur.
Bet Latvijā lieli reitingi ir filmai “Klases salidojums” – atnāc, norēcies un – viss.
Tad gribas jautāt, cik pie mums ir palicis cilvēku, kuri grib domāt? “Ceļojošā komija galā” Ģirta Jakovļeva spēlētais varonis saka – vērtība ir tikai tam, ko var pārdot. Un šajā laikā notiek tas pats.
– Bet tevi pašu var redzēt seriālā!
– Zinot, ka “Radiņi” ir adaptēts ukraiņu seriāls un šie “nolējumi” pret oriģinālu ir vāji, režisoram teicu – Sigi (Sigits Račkis), es to daru tikai tevis dēļ, zinot, ka tu uztaisīsi foršu produktu.
Galu galā tur bija brīnišķīga kompānija, un arī produkts bija tīri labs. Atšķīrās no ukraiņiem.
Diemžēl aktieris, kas spēlē manu varoni, oriģinālā salecās ar režisoru, un viņa tēls tika upurēts, tāpēc arī nākamajā sezonā manis tur vairs nebūs. Nezinu, ko Peļukiņš darīs bez manis (smejas).
– Nacionālā teātra lugu ideju makšķerēšanas konkursā Artūra Jankovska “Oligarha” lasījums esot sasmīdinājis žūriju. Tāda bija arī tava pirmā reakcija?
– Kad pirmoreiz gada sākumā izlasīju šo darbu, teicu, ka nespēlēšu. Likās – nav ne smieklīgi, ne dramatiski, manā saprašanā – nekā. Savu lomu tomēr nospēlēja tas, ka mans skatuves partneris ir Igors Šelegovskis un režisors – Toms Treinis.
Teicu Treinim – ja tev ir ideja, kā mēs to uztaisīsim labi – lai notiek! Un tad mēs visi trīs metāmies tajā ar zobiem un nagiem iekšā, un no Toma idejas, kam pieķērāmies, ir iznācis tīri labs iznākums.
Piemēram, Igors ir uzrakstījis virkni fantastisku “stand-up” tekstu. Tas ir pierādījums tam, ja satiekas cilvēki, kas ir uz viena viļņa, var iznākt kaut kas labs. Šis mēnesis, ko visi trīs kopā esam pavadījuši no rīta līdz vakaram, ir bijis patiesi produktīvs un labs.
– Tu spēlē oligarhu ar zīmīgu vārdu – Ainārs Krūmiņš. Jādomā, stāstam ir dokumentālas atsauces vietējā sabiedriski politiskajā vidē?
– Neesam meklējuši vizuālu vai dokumentālu līdzību, kā to izvēlējās darīt Gatis Šmits Jaunā Rīgas teātra izrādē “Kārkli”. Šis ir jauna cilvēka iedomāts oligarhs – ko viņš varētu domāt, kā izskatīties, ko runāt. Vai tādi viņi ir – nezinu.
Mēs par cilvēkiem lielākoties zinām to, ko par viņiem izlasām, lai gan man ir nācies tikties ar dažādiem oligarhiem un drusku viņus iepazīt.
Kā Ainārs Krūmiņš saka jaunajam čalim Oskaram Kaktiņam – tu lasi mīzalpresi. To, ko mums iebaro.
Patiesībā par cilvēkiem, kuri ir tie paši oligarhi, vai par tiem, kuri aizsegā patiešām ietekmē mūsu dzīvi, zinām tikai aisberga redzamo daļu. Visas tās draņķības, kas notikušas.
Neviens no viņiem pie mums taču nav iesēdināts! Kāpēc cilvēki pie mums iet politikā? Kā tu vari deldēt bikses Saeimā kopā ar simts pārējiem, būt vēl sešās padomēs?
Neesmu dzirdējis, ka mūsu kādreizējais kolēģis būtu nācis ar kādu būtisku iniciatīvu.
Katrā ziņā es vairs nesveicinos ar kolēģi, kurš pierādījis, ka nauda var visu un ka aktierim smadzenes nevajag – viņš tikai iemācās tekstu. Bet tas viss ir spēle. Tāpat kā mūsu izrāde.
– Ja reiz tāda neuzticība, pats varētu iet politikā.
– Man trīsreiz ir piedāvājuši startēt vēlēšanās, sakot – mums viss ir, vajadzīga tikai “seja”. Un tā arī pateica šis aicinātājs – tur ir milzīgs naudas pods, un kāpēc mums jādod ar to strādāt citiem, ja varam aiziet un paņemt.
Domāju, tāda motivācija ir 99 procentiem. Ja es ņemu no tavas kabatas, tā ir zagšana. Ja ņemam no kopējās bļodas, tā vairs nav zagšana.
Izrādē ir brīnišķīgs teksts – oligarhs saka: “Es mīlu savu ģimeni, rūpējos par savu ģimeni, draugiem.”
Bet kāpēc vienai ģimenei mēneša budžets ir tūkstoš eiro, bet citai – miljoni? Jā, varbūt kādam ir Ostapa Bendera spējas, bet ne visi to var.
Viktors Krasovickis intervijā “Rīgas Laikā”, jautāts par to, kāpēc gudrā un izglītotā inteliģence ir bez naudas, atbildēja – ja viņi ir tik gudri, kāpēc ir nabagi. Tomēr viņš aizmirst, ka ne visiem pietiek nekaunības un, galvenais, vienaldzības.
– Pie vienaldzības pieder arī necenzēta leksika? Starp citu, par to esam brīdināti pirms “Oligarha”.
– Daudz tur nav, bet ir. Mēs rīkojāmies vienkārši – paklausījāmies Rīdzenes sarunas. Tā parādās atšķirības starp publisku vidi un to, kas nav redzams un dzirdams publikas acīm un ausīm. Intervijās šie varoņi runā skaisti, bet savā vidē ir cita runa.
Arī izrādē esmu tikai es un džekiņš, un mums nav jāizliekas.
Un vai tad dzīvē mēs nereti nepielāgojamies videi, kurā esam? Ierunājot filmas, bieži oriģinālajā tekstā dzirdu tādu leksiku, ka pēc tās zāle neaug, bet latviski to nez kāpēc izravē.
Tāpēc novērtēju “Kriminālās ekselences fondu”.
– Izrādē ir pieteikts kaskadieris. Kas viņam darāms izmēros nelielajā Aktieru zālē?
– Viņš ir cīņu meistars. Mūsu konfliktam ir jāizskatās īstam – metru attālumā no skatītāja cīņas viltojums nav iespējams. Ir ierocis, tas ir jāatņem, “action” ir jābūt. Mūsu teritorija uz skatuves ir ierobežota – ir jāiekļaujas lifta izmēra divreiz divos metros.
Tas ir mazo zāļu spožums un posts. Spožums – nevari un nedrīksti samelot, jo falšumu metra attālumā noteikti redz. Posts – redzi katru reakciju, turklāt tagad 80 cilvēku vietā būs vēl mazāk, 46.
Redzi, ja sieva atvilkusi līdzi vīru, kuram teātris ir pie vienas vietas. Bet viņi sēž pirmajā rindā, un jūti, kā viņš nopūšas un skatās pulkstenī. Bet es esmu pārliecināts, ka šis nebūs tas gadījums.
– Esi vienīgais savas paaudzes pārstāvis izrādē. Toms Treinis, Igors Šelegovskis, lugas autors… Starp jums notiek paaudžu satikšanās vai sadursme?
– Mana pirmā saskarsme ar Tomu Treini bija viņa iestudētā Gunāra Priedes “Zilā” Jaunajā zālē. Aizgāju, noskatījos un tā arī viņam pateicu – ja tu savos gados vari uztaisīt tik labi par nopietnām tēmām – cepuri nost!
Jā, viņi abi ar Igoru ir vienaudži. Un tas ir super! Varbūt es zinu, kā pareizi jātur cigārs vai kādam jāizskatās oligarha pulkstenim, bet citādi gadu starpību nejūtu.
Neskatoties uz to, vai kādam ir piecdesmit, astoņdesmit vai divdesmit gadu – ja trāpi vienā domāšanas vilnī, viss notiek. Priecājos, ka vēlāk šajā sezonā spēlēšu arī viņa jauniestudējumā “Putenī”, ko nepaguvām parādīt pavasarī pandēmijas dēļ.
