Olgas Šilovas dārgumu depozīts 0
Cēsu izstāžu namā līdz 14. augustam skatāma tēlnieces Olgas Šilovas darbu izstāde “Depozīts”, kurā apkopoti darbi, kas tapuši laika perioda no 1992. līdz 2016. gadam un glabājušies mākslinieces darbnīcas plauktos un bēniņos.
Latvijas mākslā labi zināmā tēlniece Olga Šilova radoši un veiksmīgi strādā kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, un viņas skulptūras ir Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja kolekcijā, mākslas kolekcijās pasaulē un Rīgas, Jūrmalas, Ventspils, Limbažu un Cēsu pilsētvidē.
Māksliniece par savu jaunāko izstādi teic: “Depozīts jeb slēpts dārgumu krājums ir vērtīgu priekšmetu kopums, kas parasti slepus noglabāts zem zemes. Šādus depozītus parasti meklē ar metāla detektoriem. Mans slēptais dārgums ir darbi, kas glabājas darbnīcas noliktavas plauktos un šķūņu kaktos.
Katru jauno personālizstādi veidoju kā atklāsmi, izpēti, kā soli radošajā attīstībā, cenšoties pārsteigt pati sevi. Šoreiz – retrospekcija – autora depozīts.” Māksliniece neslēpj, ka tas bija interesants un arī riskants process. Risks bija tas, vai darbi nebūs novecojuši un kā tie sadzīvos vienā izstādē. “Tēlniecība ir mākslas veids, kas dzīvo savu dzīvi. To var noliegt, represēt, saukt citā vārdā vai teikt, ka tas nav aktuāls, bet tas attīstās. Tēlniekam nepieciešams liels spēks un pacietība, lai pārvarētu materiāla pretestību un realizētu ideju. Materiāls ir ciets un neelastīgs, un tā pievarēšanai nepieciešams laiks. Tēlniecības mūžs ir gadsimtus garš. Šī izdzīvošanas spēja padara mākslinieku atbildīgu,” tā par tēlniecības radošo pusi teic māksliniece.
O. Šilova piekrīt, ka viņas mākslas darbi skatītājos raisa smaidu un formas ir tik vilinošas, ka neviļus gribas arī pieskarties, satvert un aptaustīt, piemēram, paglaudīt bronzas sunīšus. Viņa strādā ar pārbaudītu tēlniecības materiālu – metālu, galvenokārt izvēloties bronzu un alumīniju. “Skulptūru veidošanā un apstrādē, atliešanā esmu ieguldījusi tik daudz enerģijas, ka cilvēki to jūt un tiešām grib enerģiju paņemt sev. Ja arī kāds pieliks pirkstu, paglaudīs, mākslas darbam no tā nekas slikts nenotiks. Skulptūras ir no metāla, dažas arī pārklātas ar vasku,” stāsta tēlniece. Arī mākslas zinātniece Ilze Žeivate, raksturojot mākslinieci, teic: “Olga ir saglabājusi vēlēšanos palikt pie klasiska, pārbaudīta tēlniecības materiāla – galvenokārt metāla, izvēloties strādāt ar bronzu un alumīniju. Tēlnieces darbi fascinē ar savu cilvēciskumu un vienkāršību, smalku un jutīgu virsmu, kas līdzinās elpojošai ādai, jo ievērojama daļa enerģijas veidošanas procesā tiek atdota virsmas apstrādei. Varbūt tieši tāpēc viņas darbi prasās vidē – ārtelpā, interjerā, lai to klātbūtne piešķirtu telpai gan emocionālo siltumu, gan sava veida “stāju”, kļūstot par telpas “kamertoni”.”
Kā tēlniece panāk šo jutīgumu uz tik cietām un aukstām virsmām? “Es veidoju savas skulptūras ar pirkstiem. Man ir sajūta, ka, veidojot ar rokām, esmu visciešākā kontaktā ar materiālu un ar savu darbu. Ja nebūs šīs sajūtas, ka tu atklāj, pieskaries kaut kam, ko citi nejūt, kas citiem nav dots, es šo darbu pametīšu,” atzīstas tēlniece.
Tēlniece neslēpj, ka 90% no saviem darbiem iztēlojas lielus un arī savus mazos darbus viņa sirds dziļumos veido lielus. “Es nogurstu no sēdēšanas pie sīkplastikas, man gribas kustēties – staigāt apkārt savām skulptūrām un veikt brīvākas darbības –, viss mans ķermenis prasa lielizmēra darbus,” paskaidro tēlniece.
Izstādē satikušies izstiepti ažūri cilvēciņi, stilizēti dzīvnieciņi un abstrakcijas – atšķirīgi darbi, bet tajos visos saskatāms mākslinieces neatkārtojamais rokraksts. Jaunākais izstādes darbs ir skulptūra “Nike”, kas pabeigta šogad. Šajā darbā tēlniece nodevās eksperimentiem ar zaļo patinu. Tā ir sievietes figūriņa ar paceltu zobenu labajā rokā un vairogu kreisajā.
