Olga Žitluhina: ķermeņa valodā mēs jūtam vairāk un ātrāk 0
Pavisam drīz, no 15. līdz 18. jūnijam, Rīgā jau sesto gadu pēc kārtas noritēs starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot”. Par to, kas šodien ir laikmetīgā deja, ķermeņa un runātā valodā diskutēs dejotāji un horeogrāfi no ASV, Austrijas, Īrijas, Latvijas, Lielbritānijas, Norvēģijas, Rumānijas un Ungārijas.
Bet par to, kādēļ šobrīd ir īstais laiks dejot, – saruna ar festivāla māksliniecisko vadītāju, horeogrāfi Olgu Žitluhinu.
Pašmāju profesionālā laikmetīgās dejas vide nav iedomājama bez Olgas. Gan viņas dibinātās dejas kompānijas nu jau izcilie profesionāļi, gan Olgas vadītās Modernās dejas horeogrāfijas programmas studenti Kultūras akadēmijā sauc Olgu par Skolotāju. Olga noskurinās pie šī vārda – nē, nē, to nevajag! Arī audzēkņiem viņa lūdz sevi tā nesaukt. Viņa tā nejūtas. “Jā, varu paradīt, kā, uz kuru pusi palīdzēt izvilkt kaut ko no sevis. Bet iemācīt līdz galam… mani tas neinteresē.” Olga uzsver – pati joprojām meklē, pēta, domā, jūt. Sarunājoties šķiet, visa Olgas būtne ir svārstīgs, jūtīgs haoss, katra nianse izraisa viļņošanos. Starp latviešu vārdiem iepinas pa izsaukumam krievu vai angļu mēlē. Un tomēr viņa spēj būt kā īsts pašpuika un tieši acīs pateikt, ko domā. Šī enerģija pārliecinājusi un aizrāvusi līdzi ne vienu vien.
Olgas meklējumiem varam sekot gandrīz divdesmit gadu garumā. Kopš 1996. gada veidots ievērojams skaits dažādu projektu – Olgas Žitluhinas dejas kompānijas dosjē ir deviņas pilnmetrāžas vai gandrīz pilnmetrāžas izrādes. Un nekas nav beidzies. “Šie cilvēki mani iedvesmo joprojām. Viņi ir īpaši. Mēs kopā augam,” vērtē Olga. Līdztekus radīta horeogrāfija Dailes teātra izrādēm, bet kopā ar LNO baleta trupu pirms dažiem gadiem Olga radīja arī emocionāli iespaidīgo “Aplam” – pirmo laikmetīgās dejas izrādi Baltajā namā.
Šajā festivālā “Laiks dejot” pirmizrādi piedzīvos arī savdabīgs Olgas veidots projekts dejotājai, fotogrāfam, fotokamerai un kontrabasam – “Mazāk domā, ātrāk skriesi”. Lūdzu Olgu skaidrot mīklaino titulu… “Tā ir kā instalācija, laboratorija, process. Izrādē piedalās Santa Grīnfelde un Oļegs Zernovs, daudzu aktieru portretu autors.
Santa ienāca kompānijā vēlāk nekā pārējie, gribēju pastrādāt ar viņu – viņa ir ārkārtīgi gudra, tas mani fascinē, tik skaists ķermenis, sieviete un reizē apbrīnojamas domas. Es gribu, lai viņa filozofē ķermeniski tāpat, kā to dara mutiski. Un dara to paralēli. Viņa runās. Bet to maksimāli redzēs ap 30 cilvēku, jo “Noasā” vairāk neietilpst.”
Ko tas prasa – būt pedagoģei, virzīt citus, ieraudzīt otrā to, ko viņš pats sevī neredz, izvilināt to uz āru? Varētu taču pati visu… “Pati es nevarētu. Man vajag to atbildi, citādi izšķīdīšu,” smejas Olga. “Man ļoti patīk, ja varu strādāt ar cilvēku “viens pret vienu”. Tā ir liela bauda. Tas ir kā pirmatskaņojums katru dienu. Tā ir privilēģija. Tu redzi, kā dzimst un uzplaukst kaut kas netverams. Tu to ieelpo, lai arī skatītāji to diemžēl ne vienmēr redz. Parasti dzīvē dzimšana saistās ar mokām, bet tad, kad dzimst deja vai mūzika, tās ne vienmēr ir mokas. Drīzāk – pieskāriens. Kad tu pieskaries kaut kam vai kaut kas pieskaras tev. Mana sūtība ir palīdzēt cilvēkam saprast, ka viņš var dejot citādi, ka viņš var sev palīdzēt sameklēt sevi. Nevis iemācīt.”
Kas tad īsti šodien ir tik daudz pieminētā laikmetīgā deja – jautājums, kuru arī Olga tieši vai netieši uzdod vai katrā savā izrādē. “Tagad laikmetīgajā dejā ir divi virzieni – vienā dejo, otrā – ne. Tomēr pamazām cilvēki sāk atgriezties pie kustības, jo ir tik labi just sevi kustībā, kādēļ lai no tās atteiktos. Ir tendence dejai bieži pievienot runu. Tas mani satrauc. Esmu no tiem, kas uzskata, ja esi uz ķermeni vērsts mākslinieks, tad tev jāizpaužas caur ķermeni. Deja nāk caur “dzīvām asinīm”, ne vārdiem. Tā ir dejas privilēģija.”
Pirms festivāla Olga uzturas Dublinā, kur mobilitātes un mākslinieciskās apmaiņas dejas programmas projektā “E-motional Bodies & Cities” (tas šogad arī festivālā “Laiks dejot” piedāvās vairākus interesantus dejas projektus) norit dažādu valstu horeogrāfu un citu dejas mākslu pārstāvju radošas sesijas. “Satiekamies pieci cilvēki no Latvijas, Anglijas, Īrijas, Kipras un Rumānijas, ar pilnīgi dažādiem “bekgraundiem”, ar dažādām pieejām horeogrāfijai – kāds ir vairāk “vizuālis”, cits pārstāv “life art”, kāds – teātri, kāds – deju. Klāt arī audio un video. Skatāmies, kas no tā var iznākt. Noslēgums būs augustā Rumānijā,” stāsta Olga. “Es nepazīstu tos piecus cilvēkus, kas ir blakus man, bet es viņus jūtu tā, kā nejūtu sev blakus cilvēkus mājās. Ķermeņa valodā mēs jūtam vairāk un ātrāk. Nevajag daudz laika, lai iepazītu, sajustu cilvēku jeb, pareizāk sakot, viņa ķermeni.”
Olga atzīst, patiesībā uz Dublinu devusies sevis pētījumos.
“Man pašlaik ir interese – kur es esmu, kāda esmu kā māksliniece bez Latvijas drošajām bruņām – kompānijas, horeogrāfu savienības, akadēmijas… Rīgā par to domāt nevaru, tādēļ vajag distancēties. Sajūta ir ļoti interesanta. Dublina saasina visu – atmiņas, emocijas, uzvedību. Šeit jūtos kā bez ādas. Uzpeld kaut kādas atmiņas, emocijas par savām lietām, par kurām mājās vispār nedomā.”
Arī šajā festivālā “Laiks dejot” Olga savā ziņā atgriežas pie bijušā, pie saknēm – skatītāji Doma dārzā varēs vērot Olgas Žitluhinas dejas kompānijas 2006. gada pirmās pilnmetrāžas izrādes “Kad pūcei aste ziedēs…” atjaunojumu, kas tapis kopā ar “Dzelzs vilka” mūziķiem. “Doma dārzā šādā kombinācijā būsim pirmoreiz. Atkal viss no jauna, atkal ļoti interesanti.”
