VIDEO. Olga no Ukrainas īsā laikā iemācās latviešu valodu un strādā latviešu skolā 0
Ukrainiete Olga Kemin un viņas ģimene – vīrs un četri bērni – ir apliecinājums tam, ka arī svešā vietā cilvēks var kļūt par savējo, ja vien to grib, ciena kultūru, tradīcijas, un, protams, valodu. Kad ģimene ieradās Gulbenes novada Lizuma pagastā, jaunākajam dēlam Oleksijam bija vien deviņi mēneši.
Pirms trim gadiem, kad Krievija Ukrainā sāka karadarbību, tā bija traģēdija arī ukrainietes Olgas un viņas vīra Oleksandra Kemin ģimenē, kurā aug četri bērni: Nadja, Mikola, Ilona un Oleksijs. Ģimenei nācās pamest savas mājas un bēgt no kara šausmām.
“Ar vīru runājām, ka Ukrainā palikt nevar, ka jābrauc prom. Nebija īsti skaidrs, uz kurieni, bet tā kā mums Latvijā dzīvo radi, devāmies uz šejieni,” stāsta Olga.
Kad viņi ieradās Gulbenes novada Lizuma pagastā, daudzi bija pārsteigti un apbrīnoja jaunās sievietes uzņēmību – viņa viena (vīrs Latvijā ieradās vēlāk) ar četriem bērniem! Turklāt jaunākais dēls Oleksijs tolaik bija vēl zīdaiņa rāpulīšos. Lizumieši bija atsaucīgi – piedāvāja gan dzīvesvietu, gan savu palīdzību, sarūpējot visu nepieciešamo jaunās mājvietas iekārtošanai. Taču Olga nedomāja dzīvot no apkārtējo žēlastības un gausties par dzīvi.
Vecākie bērni sāka apmeklēt vietējo skolu, mācīties vārdu pa vārdam saprast un izteikties latviski, bet pati Olga, kurai ir divas augstākās izglītības, par vienu no galvenajiem mērķiem sev izvirzīja iemācīties latviešu valodu.
Lizuma pamatskolā viņa palīdzēja ukraiņu bērniem, vīrs atrada darbu vietējā ražotnē, un tā jau trīs gadus viņi par savām otrajām mājām sauc Lizumu. Nadja ir 9. klases skolniece, Mikola – 7. klases skolēns, Ilona mācās 2. klasē, bet pastarītis Oleksejs ir bērndārznieks. Visticamāk, viņa bērnības atmiņas būs saistītas ar Lizumu, jo te viņš iemācījās gan staigāt, gan runāt. Dzimtajā ukraiņu un arī latviešu valodā.
Mājās ģimene, protams, sazinās ukraiņu valodā, bet skolā gan Olga, gan bērni runā latviski. Olgas gribasspēks, neatlaidība un uzņēmība, cītīgi diendienā mācoties latviešu valodu, bija apbrīnojams, turklāt uzdevumi nebija nekādi vieglie – grāmatu sastādītāju prasības sveštautiešiem nepieļāva atlaides.
Olgai bija jāapgūst gan salikti teikumi, gan divdabja teiciens un citas gramatiskās kategorijas, kas latviešu valodā, kā zināms, nav tās vienkāršākās. Viņa atzīst, ka latviešu valoda nav viegla, tāpēc, lai to apgūtu, viņa apmeklēja ne tikai kursus, bet katru dienu skolā papildus apguva latviešu valodas prasmes. Grūtais darbs vainagojās panākumiem – viņa nokārtoja latviešu valodas eksāmenu A1, A2, B1, B2 līmeņos.
Tagad Olga Lizuma pamatskolā strādā par skolotāja palīgu, darbojas ar ukraiņu bērniem un ar tikpat lielu aizrautību pasniedz skolā franču valodu, ko savulaik apguvusi Ukrainā. Nadja, Mikola un Ilona brīvi runā latviski, raksta latviski, viņiem šeit ir draugi, ar kuriem ir kopīgas intereses, izklaides. Nadjai šogad jābeidz 9. klase.
Meitene ir ļoti apzinīga, kārtīga un centīga, tomēr latviešu valodas eksāmenu gaida ar nelielām bažām, jo divu gadu laikā iemācīties latviešu valodu un kārtot eksāmenu nav tas pats, kas tiem skolēniem, kuri latviski runā kopš dzimšanas. Taču Nadja nečīkst, cītīgi mācās, lai pēc 9. klases varētu turpināt mācības latviešu vidusskolā un pēc tam studēt jurisprudenci.
Savu nākotni ģimene šobrīd saista ar Latviju, jo dzimtajā Ukrainā nav kur atgriezties. Taču tajā pat laikā Olga neaizmirst par tautiešiem un kopš pārcelšanās uz Latviju, regulāri gatavo pakas, pērk nepieciešamās lietas un nogādā tās Mārupē, no kurienes tālāk ar busiņiem sūtījums tiek vests uz kara plosīto dzimteni.
Pagājušajā nedēļā Olga nosūtīja 200 kilogramu smagas pakas ar dažādām mantām, kas nepieciešamas ukraiņiem Ukrainā. Lai arī Kemin ģimene ir veiksmīgi integrējusies latviešu sabiedrībā, viņi neaizmirst un tur godā arī savas, ukraiņu, tradīcijas un iepazīstina ar tām gan jauniegūtos latviešu draugus, gan klasesbiedrus.
Piemēram, kad visā pasaulē tika pieminēta kara 3. gadadiena, Olga kopā ar jaunāko meitu Ilonu bija izveidojusi piemiņas stūrīti par Ukrainu, mazā otrklasniece bija tērpusies ar pērlītēm izšūtā, no Ukrainas sūtītā kleitā, bet Olgai mugurā bija skaists tautas tērpa krekls. Olga norāda, ka atceres diena, protams, nav svētku diena, bet viņi nedrīkst aizmirst, ka ir ukraiņi. “Mums ir svarīgas gan latviešu, gan ukraiņu tradīcijas,” viņa rezumē.
