Olga Korniša – ar latviešu darba tikumu Anglijas basketbolā 1
Es Anglijā nejūtos kā ārzemniece, bet ikvienu darbu veicu ar latvisku tikumu – tā teic latviete Olga Korniša, kura Ekseterā strādā par sporta skolotāju un īstenojusi sapni nokļūt jomā, kas saistīta ar jaunības sirdslietu basketbolu. Viņa ir Lielbritānijas U-16 meiteņu un Anglijas U-15 puišu izlases menedžere.
“Pēc Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijas absolvēšanas strādāju Latvijas Basketbola savienībā – spēlēs darbojos sekretariātā, paralēli arī viesnīcā “Islande”. Sākoties krīzei algas nogrieza, apkārt bija tik daudz negatīvā,” stāsta Olga. “Izlēmu doties prom, atradu darbu Džērsijas salā – menedžere SPA centrā. Ļoti pietrūka Latvijas, un, kad pēc divarpus, trīs gadiem nodomāju braukt atpakaļ, satiku kādu cilvēku – savu nākamo vīru. 2013. gadā pārvācos uz pašu Angliju, sāku strādāt skolā par sporta skolotāju, tur ir citādāk nekā Latvijā.”
Kas tieši?
Sistēma. Latvijā skolotājs pasaka, ko darīt – bērns iet un dara. Anglijā ir liela demokrātija, daudz rakstīšanas, plānošanas, sarunu stundās, lai bērns izprastu, kāpēc to kustību vajag. Stunda ilgst 60 minūtes, notiek divas reizes nedēļā. Reizēm saliekam anketas, kā bērns sevi novērtē. Sākumā man bija grūti, nesapratu, kāpēc tā jādara. Šķita, ka galvenais taču ir iziet ārā un pakustēties, man pat vecāki zvanīja un sūdzējās, ka par daudz liekot skriet. Lielākā atšķirība no Latvijas ir tā, ka skolotāji tiek ļoti vērtēti – sporta daļas vadītājs, skolas direktors. Ir daudz kursu – par drošību internetā, kā pamanīt, ka bērns tiek ievilināts radikālās organizācijās. Vasara sākas tikai jūlija vidū. Tagad jau jūtos kā zivs ūdenī, pasniedzu vidusskolai, kas skaitās no 7. – 11. klasei. 1. klase Anglijā ir jau piecu gadu vecumā.
Latvijā bērni kļūstot arvien apaļāki. Kā ir Anglijā?
Vēl izteiktāk, daudz treknas, eļļā ceptas pārtikas. Stundās arī par diētu runājam, taču viss atkarīgs no ģimenes – ja mājās tas nav iemācīts, rezultāta nebūs. Taču par lieko svaru tik ļoti nesatraucas, jo otra skolēnu daļa ir ļoti spējīga un sportu mīloša, lielākoties tradicionālajās spēlēs – futbolā, regbijā, sievietēm – netbolā. Arī badmintons ir ļoti populārs, bet kopumā basketbols ir otrs spēlētākais sporta veids pēc futbola.
Kurā pilsētā tu dzīvo?
Anglijas dienvidos pie okeāna – Ekseterā, ko sauc par angļu rivjēru, daudziem pensionāriem tur ir otrās mājas. Vidusskolā mācās 700 skolēni, kas nav daudz. Salīdzinot ar lielajām skolām bērni uzvedas pieklājīgi. Reiz mums skolotāju izglītošanas dienā pateica, lai aizmirstam teicienu – kad mēs augām, tad tā nebija. Šī ir pilnīgi cita paaudze. Ir jau bērni lecīgi, respekts pret vecākiem un skolotājiem mazinās ar katru gadu. Mēģinu vienmēr izprast bērnu, stunda jāvada tik interesanti, lai nav problēmu. Daudz atkarīgs no tevis – ja esi bubulis, tad arī viņi tādi būs.
Latvijā ik pa laikam notiek streiki vai vismaz piketi kādai no sociālajām grupām, tostarp skolotājiem. Anglijā šādi temati arī ir dienaskārtībā?
Ļoti reti. Skolotāji vairāk runā par to, ka ir daudz darba un fiziski nevar paspēt, jo ir arī liels papīru darbs. Par samaksu gan nesūdzas. Ja esi lojāls un strādā skolā ilgu laiku, tava alga palielinās. Žēl redzēt to, kas notiek Latvijā, katru dienu lasu ziņas.
Kā tiki līdz Anglijas jaunatnes izlasēm?
Mierā nekad nevaru nosēdēt, izveidoju skolas vēsturē pirmo U-14 meiteņu basketbola komandu, arī pati vietējā līgā spēlēju, ar savu augumu (1,80 m) biju lielā cieņā un dabūju pabraukāt pa valsti, sapazinos ar treneriem, spēlētājām. Kā pateicu, ka esmu no Latvijas, mani uzreiz vērtēja augstāk, jo viņi uzskata, ka mēs kaut ko saprotam no basketbola.
Varbūt ar Lietuvu jauca?
Nē, tas bija ļoti reti. Sieviešu basketbols Latvijā ir spēcīgāks nekā Lietuvā. Pagājušajā gadā ieraudzīju sludinājumu uz jauniešu izlašu menedžera pozīciju. Basketbola ziņā viss notiek Anglijas ziemeļu daļā, man tas ir sešu stundu brauciens ar automašīnu. Tomēr apdomājos un desmit minūtes pirms konkursa slēgšanas aizsūtīju CV, motivācijas vēstuli. Mani uzaicināja uz interviju, pirms tam vajadzēja sagatavot prezentāciju – kāda ir nometne, kas tev kā menedžerim jādara, otra lieta – kāda ir diena Eiropas čempionātā. Palīdzēja Latvijā iegūtā pieredze, pati esmu nometnēs piedalījusies, plus zināju arī angļu pieeju, kur liels uzsvars uz to, ka organizācijai jāpasargā bērni, visādas atļaujas jāprasa vecākiem – vai drīkst fotografēt, vai drīkst kaut kur vest. Saliku visu prezentācijā, es esot bijusi vienīgā, kas pieminēja sporta zāles apdrošināšanu – kurš atbildīgs, ja bērns salauž kāju? Mani apstiprināja un tobrīd, pēc sešu gadu dzīvošanas ārzemēs, sajutu, ka esmu tuvu tam, ko tiešām vēlos. Kopš jaunā gada skolā esmu uz pusslodzi, jo bija grūti apvienot ar izlasēm.
Tev ir U-16 meiteņu izlase un U-15 puišu izlase?
Sākumā bija tikai meitenes, pēc pirmās nometnes bija labas atsauksmes, treneriem, vecākiem esot paticis. Darbam piegāju ar sirdi un dvēseli, tā pa latvisko. Pati reizēm iesaistos arī treniņprocesā, dodu piespēles. Tā ir sadarbība gan laukumā, gan ārpus tā. Turnīrā Dānijā vajadzēja menedžeri Anglijas U-15 puišu izlasei, palīdzēju viņiem un pašai jocīgi šķita, ka labāk pat sapratos ar puišiem nekā meitenēm (smejas). Apstākļi bija izaicinoši – gulējām skolā uz grīdas, vēl ar pārtiku bija problēmas, tā kā menedžerim bija ko risināt. Tagad Anglijas basketbola savienībai ir jauns prezidents un viņš cenšas sakārtot visu sistēmu. Ceru, ka jauniešu izlases iekļūs Eiropas čempionāta A divīzijās.
Tātad basketbola aprindās tas ir pluss, ka esi latviete, nevis kā uz ārzemnieci skatās ar tādu piesardzību?
Jā. No vienas puses es prezentēju Lielbritāniju, bet, kad ir sapulces vai kādas tikšanās un pasaku, ka patiesībā esmu no Latvijas, vēlāk vienmēr saruna izvēršas par Latviju, izveidojas dabisks kontakts. Esmu ļoti organizēts cilvēks, vienmēr viss ir laikā, visi visu zina, arī vecāki informēti. Man ļoti patīk strādāt ar šo vecumu, jo pati tobrīd spēlēju, biju uz pasaules skolu čempionātu Brazīlijā, kur ar Rīgas 47. vidusskolu izcīnījām trešo vietu. Saprotu, kā jaunieši jūtas, kas notiek viņu galvā. Tas tika novērtēts, man piedāvāja novembrī uz divām nedēļām kvalifikācijas turnīrā būt Anglijas sieviešu izlases menedžerei. Tas acīmredzot nozīmē, ka kaut ko daru pareizi.
Kas ir tālāk tavā plānā? Ar lielo izlasi pastrādāt ne tikai divas nedēļas, bet 2019. gadā ierasties uz finālturnīru Latvijā?
Būtu forši. Labprāt savienībā strādātu pilna laika darbu, jo šī joma man interesē. Šobrīd ir jāļaujas notiekošajam, jo kā jau iepriekš pierādījās – ja cītīgi strādā, piedāvājumi paši atnāk. Ceru, ka kādreiz būsim vienā grupā ar Latvijas izlasi vai arī spēlēsim čempionātā Latvijā. Starp citu, bija jocīgi pirmo reizi dziedāt nevis Latvijas, bet Lielbritānijas himnu. Man ir Latvijas aproce, sirdī palieku latviete.
Uz ko briti cer Eiropas vīriešu čempionātā?
Lielbritānijai ir ļoti neprognozējama izlase. Ja sakrīt laiks un vieta, tad Latvijai varētu būt problēmas, bet tā jau ir katrai komandai. Būs interesanti paskatīties, arī Krievija ir mūsu grupā.
Breksits tevi nekādi neietekmēs?
Nē. Sabiedrībā, kurā es esmu, cilvēki atklāti saka, ka bija un būs pret Breksitu. Anglija ir slavena ar cilvēktiesībām – visi ir līdzīgi, pieņem daudz imigrantus. Es tur nejūtos kā ārzemniece.
Kad atgriezīsies Latvijā?
Varbūt tad, kad varēs (basketbola savienībai) konkursā atsūtīt CV un motivācijas vēstuli. Kamēr ieceļ amatos savus draugus, radus un spēlētājus, kuriem reiz bijuši labi panākumi, tikmēr droši vien nē. Uz Latviju atbraucu trīs – četras reizes gadā, mamma man ir labākais draugs – tā iesaku visiem, uzticēties savām asinīm.
Olga Korniša
Dzimusi: 1986. gada 17. septembrī Rīgā
Izglītība: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Dzīvo: Ekseterā, Anglijā
Nodarbošanās: sporta skolotāja; Lielbritānijas U-16 meiteņu basketbola izlases menedžere, Anglijas U-15 puišu basketbola izlases menedžere.
Ģimenes stāvoklis: precējusies
