Olga Helēna Koziorova: Izbirstam kā grāmatas lappuses 0
“Jau vairākus gadus abonēju gan “Latvijas Avīzi”, gan žurnālu “Mājas Viesis”, jo abi ir nacionāli, visaptveroši un ļoti interesanti izdevumi.
“Lai gan “Latvijas Avīzē” ir viedokļu dažādība, tomēr kopdoma viena – par nacionālu un ekonomiski stipru valsti. Patīkami, ka nereti avīzē iesāktais jautājuma risinājums turpinās nākamajos numuros. Ja arī esi ko palaidis garām, nākamajā numurā vari izlasīt. Jūtama tāda kā jautājuma, problēmas risinājuma pēctecība,” teic Jūrmalas politiski represēto nodaļas priekšsēdētāja, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Olga Helēna Koziorova. Viņai 14. jūnijs – ne vien politiski represēto atceres, bet arī rūpju un pienākuma diena, jo tā jānovada godam. “Sākumā, kad uzņēmos politiski represēto nodaļas vadību, bijām tikai desmit biedri, tad apzinājām 1180, bet tagad palikuši 430… Izbirstam kā vēstures grāmatas lappuses.
Skumji, ka par represētajiem interesējas maz, drīz vien paliks tikai vāki, ko ielikt muzeja ekspozīcijā… Organizēt un vadīt piemiņas pasākumus nav viegli, tomēr man tas ir svēts pienākums – arī pret saviem tuviniekiem. Esam izkarojuši nemitīgu cīņu ar nāvi. Lai arī tas skan tik briesmīgi, jāatzīst, ka mūs stiprus darījuši tie, kas ir aizgājuši viņsaulē…”
Olgu Helēnu un mammu Mariju izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā kopā ar tēvu – izcilo juristu, Latvijas Senāta Administratīvā departamenta senatoru Teodoru Bergtālu, kurš dzimis 1886. gada 17. jūlijā Lubezeres pagastā Kurzemē amatnieka ģimenē. Mamma vēlāk atgriezās un nodzīvoja līdz 93 gadiem, bet tēti ar PSRS IeTK Sevišķās apspriedes lēmumu nošāva 1942. gada 9. jūnijā Permas apgabala Soļikamskā. Viņš bija beidzis Rīgas Garīgo skolu un 1913. gadā Varšavas universitātes Juridisko fakultāti. 1914. gadā uzņemts par tiesamatu kandidātu Rīgas apgabaltiesā, 1915. – 1921. gadā strādājis Krievijas Valsts kontrolē. 1932. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
“Mamma bija puspoliete, pusukrainiete, raksturā prasīga, ļoti enerģiska. Kad man neveicās ar krustdūriena izšūšanu, bāra, bet tētis bija pielaidīgāks – iezīmēja ar sarkanu un melnu zīmuli vietas, kur jādur. Izsūtījumā mamma nekurnēja, iedvesmoja, uzmundrināja sevi un citus. Reiz smagajā darbā sievas skaļi sūrojās par likteni, mamma uzsauca: “Beidziet vaidēt, pārsteigsim visus!” Un pēc viņas komandas represētās uzsauca tik varenu “urrā!”, ka apsargs apjuka.”
Olga Helēna dzimtenē atgriezās ar bērnu ešelonu, viņai uzticēja pavadīt kādu kundzi, kura nometinājumā bija cietusi un devās mājup.
“Krievijā pabeidzu deviņas klases eksterni. Rīgā mani ielika Kuldīgas ielas bērnunamā. Tur, kad man iedeva maizi, to paslēpu zem spilvena… Tik spēcīga bija izsūtījuma trauma.”
Deportācijas dēļ akadēmisko izglītību viņa neieguva, vien izziņu, ka noklausījusies Filoloģijas fakultātes Mākslas zinātņu nodaļas piecu gadu kursus… Taču dabiskā inteliģence deva iespēju četrdesmit divus gadus nostrādāt par pedagoģi Jūrmalā. Olga Helēna mācīja latviešu valodu, vācu valodu, dziedāšanu un dabmācību.
“Gandarī, ka “Latvijas Avīze” un “Mājas Viesis” raksta par izcilām personībām, mana kaimiņiene Vaivaros bija režisore Vera Baļuna, ļoti sirsnīga. Viņa bieži nostājās pie zedeņu žoga un sarunājās ar mani stundām ilgi. Vera par favorīti mākslā uzskatīja aktrisi Veltu Līni.”
