Olga – enerģiskā un aizrautīgā rokdarbniece 0
Liela rokdarbniece un pasaku stāstītāja bijusi Dailes teātra aktrises Olgas Dreģes mammīte Genovefa, pašas Olgas uzadīto, uztamborēto, šūto un pāršūto nu jau vairs nevar saskaitīt un arī viņas meita Zane pārņēmusi mammas azartu uz rokdarbiem.
Tava meita kā princesīte…
“Mammiņa no Pirmā pasaules kara laikiem tamborēja ārkārtīgi skaistus lakatus un zeķes. Es adu un tamborēju no septiņu gadu vecuma,” palepojas Olga. “Agri sāku lellēm šūt un adīt apģērbu, laikam 4. klasē mācījos. Atceros, ka manām lellēm bija veseli pūri pašūti un glabājās laukos kūtsaugšā. Esmu vēl saglabājusi meitai Zanei tamborēto ietinamo lakatu. Iedomājieties, tam jau ir 34 gadi! Kad to tamborēju, domāju, kādu es viņu sagaidīšu, kāda viņa būs. Ietamborēju šajā lakatā visas ilgas pēc savas meitas, jo zināju, ka man būs meitiņa. Mana meita uzaugusi adījumos un tamborējumos. Atceros, kad filmējām “Limuzīnu…”, režisors Jānis Streičs teica: “Tava meita kā tāda princesīte, manējais kā lauku bērns.” Un aktrise gardi pasmej.
“Rokdarbi ir azarts,” teic Olga. “Gribas taču redzēt, kā raksts taps. Ideja rodas, ja ir vajadzība. Ir raksti, kas noskatīti žurnālos, citi – no jau gataviem darinājumiem. Vispirms prātā redzu, kāda tā bilde būs gatava, un, kad to izdodas realizēt un izskatās skaistāk, tas ir milzīgs gandarījums.”
Dailes teātra Mazajā zālē bijušas Olgas darbu izstādes. “Toreiz Ausma Ozoliņa strādāja par administratori, un viņa ļoti mīlēja aktierus. Domāja, kā vairāk parādīt viņu prasmes. Rīkoja radošos vakarus. Teica man: vajag kādu tavu rokdarbu vakaru sarīkot. Zālē izvietoja manus darbus, un es brīnījos, pa kuru laiku esmu to paspējusi. Vairāki simti nu ir gan. Bet daudzi mani kolēģi adīja. Mēs ārdījām no pārpalikumiem, galus sējām, un tas bija ļoti interesanti. Pirms daudziem gadiem Dienvidslāvijā pirmoreiz ieraudzīju mohēras dziju. Taču to nedrīkstēja vest pāri robežai. Es visu saadīju lielā šallē, domāju, adījumu jau neatņems. Atņēma kompotus, bērnu zābaciņus, bet manu šalli atstāja. Mājās ārdīju ārā un uzadīju sev jaunu, skaistu kārtu,” atminas aktrise.
Adīšanai speciāli laiks netiekot atvēlēts, tas notiek visam pa vidu. “Agrāk teātrī bija lielie inscenējumi, adīju starplaikos. Atceros – šo lietu adīju, braukdama uz Kanādu, to – uz Maskavu. Man ir Žagarkalna džemperis. Juris (aktieris Juris Žagars. – D. E.) mūs vienmēr tā koleģiāli uzaicina uz kalnu izslēpoties. Šogad gan nav sniega un arī savu gadu dēļ esmu nolēmusi piebremzēt skrējienu,” stāsta Olga.
Svarīgi radoši izpausties
Dzīve Olgai daudz ko iemācījusi – arī būt taupīgai. “Es apgriežu matus saviem tuviniekiem, krāsoju pati, neeju pie manikīra. Pati gatavoju un ar minimāliem līdzekļiem darinu sev skaistus tērpus. Tagad ir brīnišķīgi humpalu veikali, kurus daudzi neatzīst, bet, ai, kādi tur ir materiāli! Nodomāju: to es pāršūšu, tur es pieadīšu. Es, piemēram, nopērku vakarkleitu par četriem latiem, uztaisu uz samta lencītēm tilla mākoni apkārt, lai nav kailas rokas, un kleita kā nevienai. Pirms Ziemassvētkiem arī izskrēju pa tirdziņiem un redzēju, cik daudz ir pašradītu lietu un kāda fantāzija darbojas. Mana meita Zane arī taisa no pērlītēm krellītes, auskarus. Tas ir ārkārtīgi mīļi un radoši, tas nav kā ieiet veikalā un nopirkt,” pārliecinājusies aktrise.
Meita Zane pārņēmusi mammas azartu uz rokdarbiem. “Esmu trauksmaināka pēc dabas, viņa – prātīgāka, precīzāka un kārtīgāka. Pat viņas adījumos visam jābūt ļoti precīzam. Zane savam piecus gadus vecajam dēliņam Justam ir adījusi visu kaut ko. Arī vīram Guntim saadījusi džemperus. Un ir tā, ka vienādu rakstu un krāsu džemperos staigā visi trīs,” pasmaida lepnā mamma un vecmamma.
Ēdienam jābūt riktīgam
Olgas pirmais vīrs Jānis, ar kuru viņa nodzīvojusi trīspadsmit gadus (un tikpat gadu būts kopā ar otro vīru Ēriku), bija mednieks, tādēļ viņa iemācījusies gatavot pīles, buka un stirnas gaļu. “Kas var būt gardāks par medījumu riktīgā lauku saldā krējuma mērcē? Pie manis panašķēties medījumu gaļu nāca trešās studijas kolēģes,” aktrise atceras un piebilst, ka kūkas gan, viņasprāt, varētu arī nebūt pasaulē. “Riktīgas zupas un gaļas ēdieni, bet saldajā var uzgrauzt kādu pašceptu piparkūku.” Tās recepte Olgai nāk līdzi no bērnības.
Tagad Olga pārgājusi uz ļoti vienkāršiem ēdieniem.
“Garīgais piepildījums ir svarīgāks, fiziskais jau savu padarījis. Es nelietoju ne zāles, ne mēru spiedienu. Ja man ir paaugstināts holesterīns, es to neņemu galvā. Aizeju pie dakteres, viņa saka: paskatīsim asinsainu. Es saku: nedarīsim to. Vairs negribu zināt. Tējas gan dzeru – tas ir pamatu pamats.
Katrreiz, kad tu esi bišķiņ pagrēkojis, kādu stiprāku ēdienu ēdis, jāpalieto pašas primitīvākās tējiņas. Ķimenīte, kumelīte, asinszāle, raspodiņš, bērzu lapas. Un, ja vēl var tikt pirtī, tas vispār ir fantastiski.”
Dzīves lutināta un sista
“Man ir bagāts mūžs. Esmu lutināta gan ar lomām, gan guvusi pieredzi un atklāsmes, gan ceļojusi pa pasauli. Bijuši arī likteņa pārbaudījumi – šodien no mūsu kuplās astoņu bērnu ģimenes dzīvas esam tikai četras māsas –, slimības un operācijas. Man tagad ir 73 gadi, taču es visu laiku jūtos vajadzīga,” saka Dailes teātra aktrise Olga Dreģe. Viņa joprojām spēlē teātrī, brīvajā laikā ceļo un darina rokdarbus, kā arī nav zaudējusi dzīvesprieku un enerģiju. Un ar humoru teic, ka ar savu otro vīru Ēriku joprojām esot labi draugi un labprāt apprecētos otrreiz.
