Anda Līce: Olas, šūpoles, zaķi. Un kas vēl? 0
Lielā diena, Lieldienas, Augšāmcelšanās. Te norobežojoties, te saplūstot kopā un pārklājoties, ik pavasari atnāk svētki, kuros gribas piedzīvot kaut ko jaunu. To, kas notika pirms diviem gadu tūkstošiem Jeruzalemē, cilvēce uzzināja krietni vēlāk.
Sākums tam, ko vēlāk nosauca par kristīgo ticību, filozofiju, kultūru un vispār – kristīgo pasauli, ir meklējams Lieldienu notikumā. Šodien mēs to laiku iepazīstam filmās un Bībelē, kura rosina neskaitāmu citu grāmatu tapšanu.
Kausējamajā katlā ir tik nikni jaukušās gan tautas, gan reliģijas, ka vēl šodien daudz kam klāt ir asiņu garša.
Lai nu ko mēs katrs domātu par Kristu un Lieldienu rītu, ar to sākās jauna laika skaitīšana. Laiks it kā pārlūza divās daļās – laikā pirms un laikā pēc Kristus. To nevar ignorēt pat tie, kuri apgalvo, ka nekam neticot.
Mūsdienu pasaulei pieder milzīgs mantojums, kaut gan to ļoti daudzi vairs nenovērtē un uz to neatsaucas, pamatojot savu ignoranci ar apgalvojumu, ka kristietība ir sastingusi dogmās.
Tā nav tiesa, jo mūsdienu kristīgie domātāji iet laikam pa priekšu un tāpēc nereti zaudē labvēlību savu reliģisko institūciju acīs. Tomēr viņi turpina iet, jo kāds cilvēces ceļā ir ieminis neizdzēšamas pēdas.
Bērniem Lieldienas nozīmē lielos priekus – olu krāsošanu un meklēšanu, kur tās ir noslēpis Lieldienu zaķis, olu kaujas, šūpošanos un pavasara saules baudīšanu. Arī pieaugušie sevi iepriecina līdzīgi, tomēr ir vēl kaut kas, kas šos svētkus atšķir no pārējiem.
Ceļš pie šo svētku kodola iet caur reizēm pārprasto Lieldienu gavēni, kas cilvēkus aicināti atteikties no kādām lietām, kuras apēd viņu laiku, savstarpējās attiecības, veselību un interesi par mūžīgo. Gavēnis kā atskaidrošanās, sirds un prāta sakopšanas laiks daudziem beidzas ar sava veida piedzimšanu no jauna.
Mūsu platuma grādos kristīgās Lieldienas iekrīt pavasarī un tas svētkus uzšūpo tādos augstumos, ka paveras viss Dieva pasaules plašums un skaistums arī tiem, kas Dievu noliedz vai to sauc kādā citā vārdā.
“Mēs nevaram aizbēgt no šī cilvēka Jēzus,” pēc evaņģēliju rūpīgas izpētes tapušajā grāmatā “Tas Jēzus, kuru nepazinu” saka rakstnieks un kristietis Filips Jensijs.
Arī tie, kas nav nevienā draudzē, nelasa reliģisko literatūru, vismaz divreiz gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās – sastopas ar vārdu “Kristus”.
Jau divus gadu tūkstošus divi prievārdi “pirms” un “pēc” liek cilvēkiem domāt par vīru, kurš ne tikai ir mainījis vēsturi, bet maina arī viņus.
