Olafs Zvejnieks: Tuvākajā laikā mūs gaida vēl citi potenciāli grābekļi, uz kuriem būs iespējams uzkāpt 5
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmajā mirklī, ieraugot valdības pieņemtos ierobežojumus tirdzniecībai brīvdienās, kā arī citus pasākumus pandēmijas ierobežošanai, pārņem sajūta, ka Kariņa valdība turpinājusi iet pa Latvijas politikā labi iemīto taciņu, uz kuras izmētāti daudzi grābekļi, neizbēgami uz dažiem no tiem arī uzkāpjot.
Šī sajūta gan zūd, ja mēģina nostāties valdības pozīcijās un izdomāt, ko varēja darīt citādi.
Dažas pēdējās nedēļas, to nogalē apmeklējot lielveikalu, nepameta sajūta, ka pandēmija – tas ir kaut kas, kas notiek pavisam citā pasaulē.
Viss bija tāpat kā “vecajos, labajos laikos” – stāvvietā grūti atrast vietu mašīnai, veikalā pilns ar pircējiem, rindas pie kasēm.
Par pandēmiju liecināja tikai tas, ka visur izvietoti roku dezinfekcijas līdzekļi un ka aizvien vairāk cilvēku valkā maskas, kaut gan daļa to dara nevīžīgi.
Realitātē atgrieza tikai ikdienas skaitļi par saslimušo un hospitalizēto skaitu, kas arvien vairāk tuvojās medicīnas iestāžu maksimālajām iespējām sniegt nepieciešamo palīdzību.
Kas bija noticis?
Iztrūkstot kultūrai, tūrismam, sportam, klubiem un sabiedriskajai ēdināšanai, visas nedēļas nogalē pieejamās izklaides ārpus mājas koncentrējušās veikalos un dabā.
Turklāt viena no šīm iespējām, veikali, ir potenciāli epidemioloģiski bīstama, jo ar 2×2 metru ievērošanu ir tā, kā ir. Ne pārāk, ja atklāti, jo saslimstības skaitļus redzat paši – divu miljonu valstij tie svārstās starp 600 un 1000 cilvēkiem dienā.
Pozitīvo testu īpatsvars sasniedz pat 10%, kad jau 3% robežas pārsniegšana liecina par slimības nekontrolētu izplatīšanos.
Kādas bija valdības iespējas šajā situācijā?
Redzot, ka sabiedrības briesmu sajūta ir notrulinājusies un disciplīna, kas palīdzēja pavasarī, atslābusi, kādas bija valdības iespējas pārtraukt cilvēku savstarpējo kontaktēšanos un slimību izplatības ķēdes?
Un, nē, nav tā, ka personiski es esmu tik mizantropisks, ka izbaudu šos ierobežojumus, – arī man tie riebjas, tāpat kā vairākumam sabiedrības. Taču neko labāku izvirzīto mērķu sasniegšanai vismaz es piedāvāt nevaru.
Gribētos piezīmēt, ka ierobežojumu smagi skarto tirgotāju reakcija uz tiem arī nešķiet sevišķi konstruktīva.
Argumentēšanu par to, ka tagad pavēršoties plašs darba lauks nelegālā alkohola un smēķu tirgotājiem, jo kādu laiku nedēļas nogalēs tos vairs nevarēs nopirkt, lietderīgāk būtu aizstāt ar aicinājumiem sabiedrībai savlaicīgi plānot savu alkohola un cigarešu patēriņu un iepirkt tos darba dienās.
Drusku vairāk pamatota ir neapmierinātība ar nepieciešamību nedēļas nogalēs aizsegt un nepieļaut tirdzniecību ar saimniecības precēm, jo cilvēki jau tāpat ir atnākuši uz veikalu.
Taču lietas būtība jau ir tieši tajā, ka valdība cenšas panākt, lai cilvēki uz veikalu neatnāk. No diviem acīmredzamākajiem grābekļiem – sabiedriskā transporta biļešu un auto piederumu tirdzniecības aizlieguma nedēļas nogalēs – valdība ir izvairījusies, gan par mata tiesu.
Ņemot vērā sabiedrības sašutumu, kā arī elementāru loģiku, vajadzētu pārskatīt pirmās nepieciešamības preču sarakstu.
Tuvākajā laikā mūs gaida vēl citi potenciāli grābekļi, uz kuriem būs iespējams uzkāpt.
Viens no tādiem ir Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Valda Kera aicinājums centralizēti izolēt visus no ārzemēm iebraukušos, sekojot viduslaiku ostu tradīcijām epidēmiju laikā, kā arī mūsdienu Taivānas pieredzei.
Lai gan no slimību kontroles viedokļa šādi pasākumi ir pilnīgi attaisnoti un vēsturiski pierādījuši savu efektivitāti, tie tomēr bīstami balansē uz jēdziena “koncentrācijas nometne” robežas.
Tieši tāpat ir ar potenciāli iespējamo armijas izmantošanu ārkārtas situācijas ierobežojumu kontrolei, ja policija nespēs ar to tikt galā.
Atkal jau – vēsturiski un praktiski pilnīgi attaisnojama taktika, taču neizbēgami izraisīs runas par “militāro diktatūru” un varbūt pat “fašismu”. Saprotot, ka tieši šie ir iespējamie nākamie soļi, ja pašreizējie izrādīsies neefektīvi, vēlme kritizēt valdību samazinās.
Kāpšana uz grābekļiem, kas tūlīt pat iebliež pašiem pa pieri, ir Latvijas politikā labi attīstīta tradīcija.
Arī šoreiz valdība spērusi soļus bīstami tuvu šiem grābekļiem, taču vismaz pagaidām, manuprāt, tiem uzkāpusi nav. Cerams, ka tā arī turpināsies.
