Olafs Zvejnieks: Tie paši cilvēki, kas protestēja pret “Whatsapp”, jau desmitiem gadu nodod savus datus lielajam tehnoloģiju piecniekam 11
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā datu privātuma sargi visā pasaulē varēja svinēt uzvaru – pēc plaši paustās neapmierinātības un desmitiem miljonu lietotāju pārējas pie konkurentiem saziņas lietotne “Whatsapp” paziņoja, ka atliek jauno privātuma politikas noteikumu ieviešanu, kas ļautu uzņēmumam dalīties ar datiem ar mātes uzņēmumu “Facebook”.
Lielā sašutuma iemesls – iespēja, ka “Whatsapp” varētu nodot datus par saviem lietotājiem mātes uzņēmumam – vienai no divām lielākajām reklāmas kompānijām pasaulē “Facebook” –, lai tas varētu šos datus izmantot savai pamatdarbībai – mērķētu reklāmu nosūtīšanai “Facebook”, “Instagram” un citu sociālo tīklu lietotājiem. Iespēja, ka tas tā notiktu, izraisīja vairāk nekā 25 miljonu “Whatsapp” lietotāju pāreju uz konkurentu tīkliem – “Signal”un “Telegram”.
Varētu jau priecāties par to, ka patērētāji joprojām spēj ietekmēt globālo informācijas monopolu lēmumus, ja vien kaut kā ārpus kadra nebūtu palicis fakts, ka vairākums sašutušo pilsoņu gandrīz noteikti paši ir “Facebook”, pasaules lielākajai reklāmas kompānijai “Alphabet” (agrāk – “Google”) piederošā “Google” meklētāja, “Gmail” e-pasta, sociālā tīkla “Instagram”, “iPhone” vai citu lielo telefonu zīmolu un daudzu citu mūsdienu tehnoloģiju lietotāji.
Citiem vārdiem sakot – tie paši cilvēki, kas protestēja pret “Whatsapp” datu nodošanu “Facebook”, jau desmitiem gadu lieto visu minēto un tātad – nodod savus datus lielajam tehnoloģiju piecniekam “Alphabet”, “Facebook”, “Apple”, “Amazon” un “Microsoft”, kuri visi tos apstrādā, analizē un tālāk izmanto mērķētu reklāmu nosūtīšanai.
Citiem vārdiem sakot – panāktā “Whatsapp” piekāpšanās nekādi neietekmēs caurmēra cilvēka saņemto reklāmu daudzumu, maksimums, ko tas spēs ietekmēt – reklāmas var būt nedaudz mazāk precīzi mērķētas, nedaudz mazāk atbilst cilvēku vajadzībām, kaut gan jāšaubās arī par šo rezultātu. Jāšaubās tādēļ, ka diez vai cilvēks savas vajadzības būs paudis tikai “Whatsapp” tīklā, ticamāk, ka viņš būs lietojis arī interneta pārlūku meklētājus un citus līdzekļus, proti, paziņojis par saviem plāniem pietiekami plaši.
Varētu uzdot arī citu jautājumu – vai vispār būtu jācīnās pret lietotāju datu izmantošanu interneta reklāmu vajadzībām? Eiropas Savienība neapšaubāmi šādu cīņu ir uzsākusi, taču šķiet, ka galvenais cīņas mērķis ir nepieļaut eiropiešu datu nonākšanu lielo amerikāņu informācijas monopolu rokās, nevis datu izmantošanu kā tādu. Tā teikt – neatdosim jums XXI gadsimta zelta āderi.
Taču – vai cīņa par datu privātumu privātpersonas līmenī ir tā vērta? Un te nu jāteic, ka dažādu sociālo tīklu veidošanā ir ieguldīti miljardi un desmiti miljardu dolāru. Šī nauda nav kritusi no debesīm, to ieguldījuši konkrēti investori, kas vēlas to saņemt atpakaļ un vēl nopelnīt.
Kā iespējams nopelnīt? Veidi būtībā ir tikai divi – vai nu pārvērst pašreizējos interneta pārlūkus, meklētājus un sociālos tīklus par maksas produktiem, vai arī apstrādāt lietotāju datus un nodot tos reklāmas vajadzībām. Pa kuru ceļu devušies informācijas tehnoloģiju uzņēmumi, man nebūs jāstāsta – visi to zina. Un iespējams, ka šī pieeja ir sociāli taisnīgāka – galu galā reklāmas var skatīties vai ignorēt katrs neatkarīgi no sociālā un mantiskā stāvokļa.
Tie lasītāji, kas vēl atceras interneta ēras pirmsākumus 90. gadu vidū, atcerēsies arī to, cik daudz kas no tā laika produktiem nebija bezmaksas – sākot jau ar izmantoto datu apjomu. Interneta rītausmā tika maksāts par katru iezvanpieeju, ja kāds vēl atceras, kas tas tāds bija, katru izmantoto kilobaitu, un praktiski visa izmantojamā programmatūra bija maksas, ja vien nelietoja pirātiskās versijas.
Tas, ka mūsdienās ir iespējams apbruņoties ar gandrīz visām ikdienas lietotāja programmām – e-pastu, pārlūku, dokumentu apstrādes programmatūru – bez maksas, ir tiešas sekas tam, ka tiek vākti lietotāju dati un izmantoti reklāmas vajadzībām. Bezmaksas blakusparādība, protams, ir sprādzienveidīgi pieaugušais reklāmu daudzums. Kā jau paruna saka, “par brīvu ir tikai siers žurku slazdā”. Tomēr tas neatceļ jautājumu – vai visi datu privātuma aizstāvji ir gatavi sākt atkal maksāt par e-pastu, pārlūkprogrammām un sociālo tīklu lietošanu?
