Olafs Zvejnieks: Pārāk mazs kompensējamo zāļu budžets. Kāpēc to uzzinām tikai pandēmijas vidū? 11
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Droši vien būsiet pamanījuši, ka pēdējā pusotra mēneša laikā tiekam bombardēti ar informāciju par to, ka vēža pacienti pelnījuši kvalitatīvus medikamentus un pienācīgu ārstniecisko aprūpi.
“Kamēr visa pasaule un Latvija turpina apkarot Covid-19 pandēmiju, nekur nav pazudušas slimības, no kurām mirstība ir daudz augstāka nekā no koronavīrusa – tās pirmkārt ir sirds un asinsvadu slimības, kurām seko ļaundabīgie audzēji,” vienuviet klāsta Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas ģenerāldirektors, dr. Valters Bolēvics.
“Situācija prostatas vēža ārstniecībā Latvijā pakāpeniski uzlabojas, taču varētu būt labāka, ja valsts kompensētu zāles visām prostatas vēža pacientu grupām, kā tas ir lielākajā daļā Eiropas Savienības (ES) valstu,” citā publikācijā saka Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas centra vadītājs, asociētais profesors Egils Vjaters.
Pasarg dievs, es neiešu apšaubīt šīs tēzes patiesumu – protams, ka ir pelnījuši. Galu galā, kā argumentē jau minētais V. Bolēvics, no sirds un asinsvadu slimībām ik gadu Latvijā nomirst aptuveni 16 000 cilvēku un tiek hospitalizēti vairāk nekā 60 000 cilvēku, savukārt ļaundabīgie audzēji katru gadu tiek diagnosticēti apmēram 12 000 cilvēku un apmēram seši tūkstoši pacientu mirst ar šo diagnozi, savukārt līdz šī gada augusta vidum no Covid-19 mirušo skaits 2020. un 2021. gadā kopā bija 2565 – proti, skaitļi atšķiras pamatīgi. Patiesa ir arī cita tēze, kas izskan šajā sakarā – kompensējamo zāļu budžets uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir viszemākais – šogad tas ir 85,28 eiro, kamēr Igaunijā 142,20, bet Lietuvā – 161,45 eiro.
Taču jautājums, kas būtu jāuzdod – kādēļ mēs to uzzinām tieši šobrīd? Atbilde nav īpaši tālu jāmeklē – tiek pilnā sparā veidota argumentācijas un sabiedriskā atbalsta bāze cīņai par kompensējamā zāļu budžeta palielinājumu, kurš, pēc aptuvenām aplēsēm, būtu apmēram jādubulto, lai tiktu apmierinātas Latvijas pacientu vajadzības pēc jaunākajiem medikamentiem.
Un secinājums ir tāds, ka acīmredzot ar speciālistu loģiskajiem argumentiem, kas izskan tikai valdības sēžu laikā, nepietiek – bieži vien nepieciešamo lēmumu pieņemšanai ir vajadzīgs mediju un sabiedrības spiediens. Galu galā Latvijā ministru darbu vērtē nevis pēc tā, cik sekmīgi tie spējuši strādāt komandā, izvērtējot svarīgākās valsts attīstības prioritātes, bet gan pēc tā, cik naudas no budžeta un Eiropas Savienības struktūrfondiem tie spējuši “izsist” savai nozarei.
Tieši šādā “mērcē” būtu jāskata arī pagājušās nedēļas tracis ar LIAA biznesa inkubatoriem, kuri izplatīja valdībai adresētu atklāto vēstuli, paužot bažas par finansējuma izbeigšanos.
“Atsaucoties uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) sniegto informāciju par atbalsta finansējuma pārtraukšanu inkubācijas uzņēmumiem no 2021. gada augusta beigām, vēršam uzmanību uz to, ka LIAA biznesa inkubatoru projekta īstenošanas laiks bija noteikts līdz 2023. gada 31. decembrim,” uztraucas biznesa inkubatori un atgādina, ka to darbības mērķis ir atbalstīt jaunu dzīvotspējīgu un konkurētspējīgu komersantu izveidi un attīstību Latvijas reģionos – tās ir aktivitātes, kas gala rezultātā ļauj valstij nopelnīt no iekasētajiem nodokļiem.
Ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga teiktais šajā sakarā gan atklāj ne gluži tik dramatisku ainu, kā zīmē vēstule – proti, LIAA esot nepieciešama pārliecība, ka nākamā gada budžetā būs paredzēti līdzekļi biznesa inkubatoru finansēšanai, lai pārdalītu šajā programmā vēl esošos līdzekļus, un tad visi inkubatori mierīgi nodzīvotu līdz gada beigām. Citiem vārdiem sakot – šī vēstule ir biznesa inkubatoru un LIAA sabiedrisko attiecību akcija, iespējams, ar klusu Ekonomikas ministrijas piekrišanu, cīņā par 2022. gada budžeta līdzekļiem.
Ja atkal – ne brīdi neapšaubu šā finansējuma nepieciešamību. Pilnīgi iespējams, ka šajos inkubatoros šobrīd pirmos soļus sper kāds uzņēmums, kas nākotnē būs tikpat pazīstams, kā Igaunijā daļēji radītais “Skype” vai mūsu pašu “Printful”. Jautājums slēpjas citā – kā jau vienmēr, ministriju pieprasītais finansējuma palielinājums nākamā gada budžetā vairākas reizes pārsniedz budžeta reālās iespējas.
Vai par katru no ministriju iniciatīvām, kas vienmēr ir “prioritāras”, jo papīrs jau pacieš visu, tiks organizēta sabiedrisko attiecību kampaņa? Šādos apstākļos Latvijas Darba devēju konfederācijas teiktais, ka budžeta izstrādes procesā būtu jāņem vērā valsts attīstības dokumentos noteiktie mērķi, izskan kā saucēja balss tuksnesī.
