Olafs Zvejnieks: Orbāns lika saprast, ka pasākumi cīņai ar klimata pārmaiņām noveduši pie enerģijas cenu kāpuma 29
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā arvien dzirdamākas kļuva Eiropas Savienības Zaļā kursa pretinieku balsis, salīdzinot to ar traukšanos pretī betona sienai.
Vispirms Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ES samitā nosauca plānus cīņai ar klimata pārmaiņām par utopisku fantāziju. Orbāns arī lika saprast, ka pasākumi cīņai ar klimata pārmaiņām noveduši pie enerģijas cenu kāpuma. “Cenu paaugstināšana, jaunu noteikumu ieviešana, cenu uzdzīšana debesīs, vidusšķiras iznīcināšana,” ES pasākumus cīņai pret klimata pārmaiņām raksturoja Orbāns.
“Veselais saprāts vienā pusē un fantāzija otrā. Un utopiskā fantāzija mūs nogalina – tā ir arī problēma ar enerģijas cenām,” sacīja Orbāns. Viņa viedokli atbalstījuši arī Polijas pārstāvji.
Jāpiebilst, analītiķi gan norāda, ka galvenais elektroenerģijas izmaksu dzinējspēks Eiropā bijušas strauji augošās gāzes cenas, savukārt ES oglekļa kvotu tirgus ir veicinājis elektroenerģijas cenu pieaugumu tikai aptuveni par piektdaļu.
Tiesa, arī te ir nianses – kamēr lielākā daļa gāzes tika pirkta ar ilgtermiņa piegādēm, tikmēr gāzes cenas bija stabilas. Taču stabilas ilgtermiņa gāzes piegādes pēc principa “ņem vai maksā” būtu šķērslis atjaunojamās enerģētikas attīstībai, jo nopirktā gāze kaut kur būtu jāizlieto. Tādēļ daļa gāzes tiek šobrīd pirkta t. s. “spot” tirgos – tur tiek piepirkta tikai tā daļa, kas vajadzīga, lai nosegtu starpību starp atjaunojamo resursu elektrostaciju saražoto un tirgus pieprasīto. Un šādā veidā pirkta gāze gan ir pakļauta cenu svārstībām pilnā apmērā.
Taču, ja pirmo viedokli vēl varētu noraidīt ar argumentu, ka tie ir tikai politiķa, nevis jomas speciālista izteikumi, tad daudz nopietnāku viedokli pagājušajā nedēļā publicēja jomas speciāliste – biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre. Viņa nosauca ES Zaļo kursu jeb, konkrētāk, tā lauksaimniecības sadaļu “No lauka līdz šķīvim” par butaforiju, kas ir pretrunā gan zinātnes, gan lauksaimniecības speciālistu viedoklim.
“Tiek uzburta aina, kur alkatīgi holdingu īpašnieki tur piesietas govis, pa vienu galu grūž iekšā ĢMO soju, pa otru rauj ārā pienu, pa sānu laiž iekšā antibiotikas un hormonus. Mežonīgi traktori ar lieliem smidzinātājiem lej “indes” pa labi un pa kreisi, neatstājot aiz sevis nevienu dzīvu dvēseli, lai tikai izspiestu katru pēdējo kilogramu dārzeņu vai graudu ražas. Tiek skaļi postulēti saukļi par to, ka esam katastrofas priekšā, zeme pārvēršas par tuksnesi, atlikuši vien daži ražas gadi un katrs patērētais “īstā” piena litrs ir plats solis pretim zemes bojāejai. Tomēr ne nozares profesionāļi, ne nopietni zinātnieki nevar piekrist šai saceltajai vētrai un ažiotāžai,” viņa raksta.
“Apzinoties šī brīža Eiropas, tostarp arī Latvijas, politisko atmosfēru, nevienam pat nenāk prātā tāda objektīva vajadzība kā ieklausīšanās ekspertos. Jebkura kaut nedaudz sensitīva jautājuma apspriešana ar nozares ekspertiem – nevalstiskajām organizācijām, zemniekiem – tiek apcirsta pašā saknē, jo “kā gan nozares lobisti, ķīmijas aizstāvji, dzīvnieku ciešanu slēpēji var sniegt objektīvu viedokli”.
To skaidri redzam, strādājot pie Zaļā kursa dokumentiem, kur saistībā ar lauksaimniecību plānots par 50% mazināt augu aizsardzības līdzekļus, mazināt mēslojuma daudzumu, antibiotiku lietojumu, mazināt SEG emisijas, kā arī trešdaļu ES platības noteikt kā aizsargājamu teritoriju. Jebkuram saimniekam, kurš kaut reizi ir iedēstījis sēklu, novācis ražu un to pārdevis vai kaut reizi slaucis govi, ir skaidrs, cik utopiski ir šie mērķi. Pat ja izpildīt var pusi no tiem, otra daļa rādītāju, visticamāk, pasliktināsies.
Politisko ambīciju vārdā politiķi ir gatavi zem tepiķa paslaucīt arī zinātniekus, kuri visu savu dzīvi veltījuši akadēmiskai nozares pētīšanai. Spilgts piemērs: pēc pompozas Zaļā kursa prezentācijas lauksaimnieki sāka celt trauksmi, signalizējot – tā ir utopija, tomēr lauksaimnieku balss tika nosmacēta. Līdzīgi reaģēja arī zinātnieki, kuri ilgstoši ir pētījuši dažādus ar lauksaimniecību un vidi saistītus jautājumus,” raksta M. Dzelzkalēja-Burmistre.
Viņa stāsta, ka, ilgstoši strādājot ar Zaļā kursa ieviešanu Latvijā, rodas bezpalīdzības sajūta – veselais saprāts un dati skaidri parāda, ka esam uzņēmuši ātrumu un pārliecinoši traucamies pretī betona sienai. Vai tiešām neesot iespējams ieviest šo stratēģiju tā, lai vilks būtu paēdis un aita dzīva? Ir, tomēr ne tādā veidā, kā to vēloties mūsdienu politiķi un aktīvisti, un tā esot patiesā problēma, saka M. Dzelzkalēja-Burmistre.
