Olafs Zvejnieks: Līdz galam nav skaidrs, vai mākslīgais intelekts uzlabos produktivitāti vai arī padarīs darbiniekus pilnībā nevajadzīgus? 27
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kņada ap tērzēšanas robotu, tādu kā “ChatGPT”, radītajām iespējām, draudiem un aicinājumiem piebremzēt to attīstību pasaulē nerimstas.
Uzreiz jāsaka, ka Īlona Maska un viņa nu jau vairāk nekā vienpadsmit tūkstošu (sākotnēji – 150) domubiedru aicinājums uz pusgadu apturēt mākslīgā intelekta attīstību, lai pilnveidotu tā drošības protokolus, tā īsti nopietni nekur nav ticis uztverts. Šķiet, ka pat paši aicinātāji labi saprot, ka, pat ja amerikāņi un eiropieši tiešām piebremzētu mākslīgā intelekta pētījumu gaitu, tad ķīnieši, krievi un indieši par to tikai pasmīnētu un izmantotu kā iespēju izrauties priekšgalā šajā sacīkstē, jo pusgads mākslīgā intelekta attīstībā šobrīd ir ļoti daudz. Tādēļ viss šī aicinājuma radītais tvaiks tiek izmantots svilpei un trokšņa celšanai.
ASV investīciju bankas “Goldman Sachs” analītiķi izlaiduši pētījumu, ka visā pasaulē apdraudēti 300 miljoni pilnas slodzes darba vietu, kas varētu tikt automatizēti ar mākslīgā intelekta radīto līdzekļu palīdzību, bet ASV un Eiropā divas trešdaļas darbaspēka varētu saskarties ar automatizācijas radītajiem izaicinājumiem. Attiecībā uz ASV tiek lēsts, ka automatizācija varētu ietekmēt pat 80% ASV darbinieku darba laikus un attiecīgi arī algas. Tomēr līdz galam nav skaidrs, vai mākslīgais intelekts uzlabos jau esošo darbinieku produktivitāti vai arī padarīs darbiniekus pilnībā nevajadzīgus.
Piemēram, Kembridžas Universitātes publiskās politikas profesore Daiena Koula raksta, ka, vairākums “balto apkaklīšu” tikai priecātos, ja rastos kāds veids, kas atbrīvotu viņus no trulu un garlaicīgu ikdienas darbu veikšanas, piemēram, sanāksmju protokolēšanas, atbildēšanas uz vistipiskākajiem klientu jautājumiem vai arī izdevumu pieprasījumu formu aizpildīšanas.
Savukārt vairāki ievērojami ekonomisti, kā Darons Acemoglu, drūmi spriež, ka, visticamāk, pašreizējā attīstības fāzē mākslīgā intelekta rīki tiks izmantoti cilvēku aizvietošanai un tādējādi arī uzņēmumu izmaksu samazināšanai, nevis produktivitātes celšanai un tātad cilvēku iespēju papildināšanai.
No otras puses – attīstītās ekonomikas kopš iepriekšējā produktivitātes lēciena, ko izraisīja plaša datoru, mobilo telefonu un interneta ienākšana sadzīvē pagājušā gadsimta 90. gadu otrajā pusē un šī gadsimta sākumā, ir mīņājušās uz vietas divas desmitgades. No šī viedokļa mākslīgais intelekts un tā radītās ekonomiskās iespējas nāk tieši laikā. Optimisti norāda uz datoru un mobilo telefonu ienākšanu sadzīvē un ekonomikā un atgādina, ka savulaik tika prognozēts, ka datori izspiedīs cilvēkus, bet tā nebūt nenotika.
Pat gluži otrādi – jaunās tehniskās iespējas radīja jaunus uzņēmējdarbības veidus un modeļus un neapšaubāmi ietekmēja arī sadzīvi – 2021. gadā caurmēra amerikānis tīklā pavadīja vairāk nekā astoņas stundas diennaktī, kas ir divas reizes vairāk nekā 2011. gadā. Var nešaubīties, ka arī pārējā industriāli attīstītajā pasaulē vērojamas līdzīgas tendences.
Nav paslinkojis izteikties par karsto mākslīgā intelekta tēmu arī vienīgais mūsdienu filozofs, kuram izdevies kļūt par slavenību, – par “kultūras teorijas Elvisu” dēvētais Slavojs Žižeks. Viņš savukārt citē ebreju izcelsmes vēsturnieka Juvala Noasa Harari 2015. gada grāmatu “Homo Deus”, kurā tās autors prognozēja, ka visticamākais mākslīgā intelekta attīstības rezultāts būs vēl lielāka sabiedrības šķelšanās nekā šķiru cīņu laikos. Biotehnoloģijas un datoru algoritmi drīz apvienošot savus spēkus, lai radītu ķermeņus, smadzenes un domas, un tā rezultātā radīšoties arvien lielāka plaisa starp tiem, kas zinās, kā radīt ķermeņus un smadzenes, un tiem, kas nezinās.
“Tie, kuri brauks progresa vilcienā, iegūs gandrīz dievišķas radīšanas un iznīcināšanas spējas, bet tie, kas tiks pamesti aizmugurē, būs lemti iznīcībai,” apokaliptiski sprediķoja Harari. Žižeks izmanto šo Harari citātu kā argumentu savai tēzei, ka Maska un domubiedru rakstītā vēstule atspoguļo faktu, ka pat tie, kas brauc “progresa vilcienā”, šobrīd šaubās par savām spējām to noturēt uz sliedēm un tādēļ ir pārbiedēti. Taču, raksta kreisi noskaņotais Žižeks, korporācijas un valdības nemaz nevēlas publiskas debates par šiem jautājumiem. Patiesībā viņi vēloties vienošanos starp valdību un korporācijām, ka jaunie varas instrumenti tiek paturēti šaurā lokā. Nekontrolējama mākslīgā intelekta iespēju paplašināšanās pamatīgi apdraudot pie varas esošos, tostarp arī tos, kas attīsta un kontrolē mākslīgo intelektu. Tā ir virzība uz mums pazīstamā kapitālisma beigām, uz tādu pašreproducējošos mākslīgā intelekta sistēmu, kurai būs vajadzīgs arvien mazāks cilvēka ieguldījums. Cilvēcei šāda attīstība atstāšot tikai izvēli starp jaunām komunisma formām un nekontrolējamu haosu, raksta Žižeks.
Taču pat viņš nespēj neiezīmēt mākonim sidrabotu maliņu. “Mākslīgais intelekts spēs piedāvāt neskaitāmiem vientuļiem un ne tik vientuļiem cilvēkiem nebeidzamus draudzīgu sarunu vakarus par filmām, grāmatām, ēdienu gatavošanu vai politiku. Viņš uzskata, ka, lai tiktu galā ar jaunajām tehnoloģijām, cilvēcei būs atkal jāpārdomā savulaik Ļeņina formulētais jautājums: kam tieši un kā paveikšanai mums ir brīvība. Kādā nozīmē mēs bijām brīvi agrāk? Un vai mēs jau šobrīd netiekam kontrolēti vairāk, nekā mums liekas?”
