Olafs Zvejnieks: Kur sabrūk “krievu pasaules” ideja? 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir ļoti konkrēta vieta, kur šobrīd brakšķēdama sabrūk “krievu pasaules” ideja. Tā ir Austrumukrainas pilsēta Harkova vai Harkiva, kā to mēdz dēvēt pēdējos gados. Pilsēta, kur vairāk nekā trašdaļa iedzīvotāju ir etniskie krievi un vēl 2014. gada Pašcieņas revolūcijas laikā, pēc dažādām ziņām, bija samērā prokrieviski noskaņota, šobrīd jau trīs nedēļas varonīgi pretojas Krievijas armijai, cīnoties par katru ielu, laukumu un namu. Un tie nebūt nav kaut kādi “nacionālisti un narkomāni”, kā cenšas iestāstīt Krievijas propaganda.
Pretestību masveidīgi izrāda pilsētas iedzīvotāji, kas iesaistījušies teritoriālās aizsardzības vienībās, – tas ir īsts tautas karš. Par to liecina daudzie sociālajos tīklos atrodamie sižeti, kuros Ukrainas puses cīnītāji runā tajā pašā valodā, kurā runā agresori. Līdzīga aina ir vērojama citās Austrumukrainas pilsētās, kurās notiek kaujas, – Hersonā, Sumos, Mariupolē, Čerņihivā un citās, taču Harkiva ir lielākais un uzskatāmākais piemērs. Visās šajās pilsētās viens uz otru šauj cilvēki, kas runā krievu valodā.
Savulaik vēl cariskās Krievijas laikā radītā ideja par “krievu pasauli”, kuru pārņēma un safrizēja atbilstoši šībrīža politiskajām vajadzībām Putina Krievija, paredz, ka, kā to savulaik attiecīgā pētījumā formulēja pašreizējais Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors, “tie, kas runā krieviski, sāk arī domāt kā krievi un ar laiku rīkosies kā krievi”.
Diez vai šī koncepcija spēs pārdzīvot acīmredzamo pretrunu, ka cilvēki, kas runā un domā krieviski, tomēr ne visi rīkojas kā krievi, šajā gadījumā – kā Krievijas pavalstnieki, kas atbalsta uzbrukumu Ukrainai. Jo ir izrādījies, ka, neskatoties uz saistību ar krievu valodu un krievisko telpu, krievi var būt arī citu valstu patrioti un gatavi aizstāvēt šīs valstis ar savām dzīvībām. Tātad – ne visi krievi ir pār vienu kārti metami, vajadzīga krietni niansētāka pieeja.
Jā, ir taisnība, ka Krievijas pilsoņu vairākums atbalsta iebrukumu Ukrainā. Ja var ticēt pašā Krievijā publicētajiem datiem, tad tādu ir 80%, tātad Krievijas propagandas aparāts pagaidām spēj kontrolēt sabiedrības noskaņojumu. Taču iespēju, ka šāds atbalsts agresijai pret Ukrainu ilgi noturēsies, es vērtētu skeptiski. Princips “var muļķot vienu cilvēku ilgu laiku, var muļķot visus cilvēkus kādu laiku, bet nav iespējams visus muļķot visu laiku” joprojām ir spēkā.
Un patiesība par notiekošo pamazām, pa pilienam vien, nonāks līdz Krievijas sabiedrībai, pat neskatoties uz to, ka tādi opozīcijas kanāli kā “Eho Moskvi” vai “Doždj” ir izslēgti. Pat pilnīgi proimpēriskos izdevumos pa pilienam vien sāk parādīties patiesība.
Piemēram, Krievijas biznesa izdevumā “Vzgļad” (“vz.ru”), kuru nu nekādi nevar turēt aizdomās par opozīcijas atbalstu, 2. martā tika publicētā vēstule “Kā būt “vatņikam” aplenktajā Kijivā”, kurā anonīmais autors raksta, ka ar Krievijas iebrukuma sākumu līdzšinējie “vatņiku” (domāti neoimpēriskās Jaunkrievijas idejas atbalstītāji.) pasaules skatījuma galvenie balsti ir iznīcināti un tagad viņiem jāizvēlas starp lojalitāti savai dzimtenei Ukrainai un cīņu pret agresori Krieviju vai arī dzimtenes nodevību.
Vai, piemēram, 10. martā “Ņezavisimaja gazeta” publicētais pietiekami labi pazīstamā Krievijas militārā analītiķa Aleksandra Hramčihina kritiskais viedoklis, ka iebrukumam Ukrainā ārpus Doneckas un Luhanskas apgabalu robežām nav ne politisku, ne ekonomisku, nedz militāru mērķu un mēģinājums iecelt Ukrainā prokrievisku valdību būtu rupja Krievijas kļūda.
Šādu alternatīvu viedokļu, kurus turklāt publicē Krievijas varai pilnīgi lojāli – vai precīzāk – klaji imperiālistiski izdevumi, pagaidām ir maz, taču, karadarbībai Ukrainā saduroties ar arvien lielākām grūtībām un zaudējumiem, tie kļūs biežāki. Un, pats galvenais, ar propagandas uzburto realitāti arvien vairāk sadursies bezdarbs, dzīves līmeņa krišanās, pierasto atpūtas iespēju nepieejamība, saziņa ar radiem Ukrainā un, galvenais, neizbēgamā zārku straume no Ukrainas.
Sabiedrības noskaņojuma maiņā maz novērtētas, taču, patiesību sakot, ļoti efektīvas var izrādīties sankcijas, kas tika vērstas pret Krievijas sportu un kultūru, norobežojot starptautisko vidi no tām. Tie ir bijuši efektīvākie Krievijas “maigās varas” instrumenti un neslēpta krievu nacionālā lepnuma avoti. Tagad tam visam ir atslēga priekšā un tas būs pastāvīgas vismaz kādas sabiedrības daļas frustrācijas avots.
“Krievu pasaules” kraha priekšvakarā Latvijas politiskajai videi būtu jārod atbildes uz vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, ko darīt ar Latvijas krieviem un citu tautu pārstāvjiem, kas ikdienā izmanto krievu valodu? Vai pašreizējie notikumi dod mums iespēju padarīt tos lojālākus Latvijas valstij? Katrā ziņā daudz muļļātais jautājums par televīzijas kanālu krievu valodā, kas spētu piedāvāt alternatīvu pasaules skatījumu Latvijā vairs oficiāli nepieejamajiem Krievijas kanāliem, būtu jārisina.
Otrkārt, gadiem ilgā gumijas stiepšana jautājumā par viesstrādnieku izmantošanu Latvijā pēkšņi pārvērtusies par jautājumu – ko darīt ar kara bēgļiem? Būtu jātiek skaidrībā, vai vēlamies, lai vismaz daļa no bēgļiem paliek uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, un, ja vēlamies, – kā viņus integrēsim? Visbeidzot, treškārt, ko darīsim ar iespējamajiem politiskajiem un ekonomiskajiem bēgļiem no Krievijas – pieņemsim viņus vai ne? Starpkaru Latvijā bija liela Krievijas bēgļu kopiena, vai esam gatavi tādai arī tagad?
