Olafs Zvejnieks: Ko sēsi, to pļausi, jeb kādēļ audzinām stulbu un sociāli nelabvēlīgu paaudzi? 3
10. janvāra “Latvijas Avīzē” izlasīju Monikas Zīles komentāru par to, ka alimentu nemaksātāju skaits Latvijā turpina pieaugt, – pēdējā gada laikā šis apkaunojošais saraksts palielinājies no 39 785 nemaksātājiem līdz 41 599, tātad gandrīz par diviem tūkstošiem.
Šis skaitlis, 41,6 tūkstoši, ir līdzvērtīgs visiem Latvijā dzimušajiem bērniem divu gadu laikā – liela daļa no viņiem uzaugs materiāli spiedīgos un sociāli sarežģītos apstākļos.
Pag, bet kāds tam visam sakars ar ekonomiku un biznesu? Sakars ir un pat vairāki.
Pirmkārt, 41,6 tūkstoši bērnu uzturnaudas nemaksātāju nepastāv vakuumā – viņi visi kaut kur strādā. Ar pārliecību var teikt, ka 99% no nemaksātājiem ir vīrieši.
2018. gadā vīriešu skaits vecumā no 15 līdz 64 gadiem Latvijā bija 475 tūkstoši, taču ap 90 tūkstošiem no tiem bija 55–64 gadu vecumā un maz ticams, ka šajā grupā būtu ievērojams uzturnaudas nemaksātāju skaits.
Paliek apmēram 385 tūkstoši strādājošu vīriešu, un var ar pilnīgu pārliecību teikt, ka
katrs desmitais no viņiem nemaksā vienam vai vairākiem bērniem uzturnaudu un dažādi slēpj savus ienākumus.
Šo nemaksāšanas sistēmu ar savu rīcību un arī vienaldzīgo attieksmi atbalsta tūkstošiem, iespējams, pat vairāk nekā desmit tūkstoši darba devēju, maksājot aplokšņu algas.
Visos 100% gadījumu tie ir privātie uzņēmēji, jo aplokšņu algu sistēma valsts un pašvaldību iestādēs būtu jau kaut kas pavisam fantastisks.
Daudzi no šiem uzņēmējiem droši vien sevi uzskata par Latvijas patriotiem, iespējams, pat dēvē sevi par nacionāli noskaņotiem, balso pret citas valodas un citas kultūras darba roku ievešanu Latvijā.
Taču vienlaikus viņi palīdz uzturēt sistēmu, kurā pieci vai vairāk procenti Latvijas nākotnes darbaspēka aug nelabvēlīgos apstākļos.
Vai nu viņu mātes ir spiestas strādāt vairākos darbos un tām nav laika audzināt bērnus – un tad daudzi no šiem nākotnes darbiniekiem uzaugs ar sociālām problēmām, vai arī otrs variants – viņu mātes velta laiku bērnu audzināšanai, bet tad dienas, kad vakariņās ir gaļa, ir ģimenes svētki un visa ģimene ģērbjas tikai “humpalās”.
Par kaut kādām ārpusskolas nodarbībām un talantu attīstīšanu vairākumā šo gadījumā jāaizmirst.
Lai gan personas datu aizsardzības likums šobrīd liedz publiskot bērnu uzturnaudas nemaksātāju vārdus, uzvārdus un pārējos personas datus, kuru sardzē stāv tiesībsargs, iestājoties pret publisku un visiem pieejamu uzturnaudas parādnieku sarakstu, es aicinātu tomēr rast veidu, kā mūsdienu “varoņu” sarakstu padarīt pieejamu sabiedrībai. Iespējams, tas vismaz pārraus sabiedrības vienaldzības barjeru un neviens vairs nevarēs teikt “bet es nezināju”.
Uzņēmēji kopumā sevi uzskata par samērā gudru un nākotni prognozēt spējīgu sociālu grupu, viņi bieži lamā politiķus un ierēdņus par īstermiņa domāšanu.
Lielākoties lamā pamatoti, taču 41 599 uzturnaudas nemaksātāji ir ikdienas apliecinājums tam, ka arī uzņēmēji neredz tālāk par savu degungalu vai, labākajā gadījumā, par savu biznesu. Veca patiesība saka – ko sēsi, to pļausi –, un šobrīd tūkstošiem Latvijas uzņēmēju sēj nākotnes problēmu graudus.
Kad tie izaugs, tad varēs vainot valsti, sabiedrību un izglītības sistēmu par to, ka uzaugusi stulba un sociāli nelabvēlīga paaudze, ērti aizmirstot par savu ieguldījumu šīs paaudzes veidošanā.
