Olafs Zvejnieks: Ko mums maksās atteikšanās no atbalsta fosilajai enerģijai 3
Pēc pagājušajā nedēļā notikušā Pasaules ekonomikas foruma Davosā septiņpadsmitgadīgā zviedru klimata aktīviste Grēta Tūnberga sūdzējās, ka viņas prasības nekavējoties apturēt investīcijas fosilā kurināmā sektorā tikušas “pilnībā ignorētas”.
Droši vien nevar noliegt, ka zināma nevēlēšanās neko mainīt pasaulē ir viens no cēloņiem negatīvajai attieksmei pret G.Tūnbergas un citu ekoaktīvistu ierosinājumiem. Taču ir arī otrs – šo ierosinājumu fenomenālā atrautība no realitātes.
Fosilā enerģija visam pamatā
Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IAE) datiem fosilais kurināmais šobrīd nodrošina 81% visas enerģijas pasaulē.
Šobrīd, kad pasaule katru gadu tērē 129 miljardus USD saules un vēja enerģijas subsidēšanai, šīs enerģijas sadaļa kopējā pasaules enerģijas bilancē ir sasniegusi 1,1%.
IAE prognozē, ka 2040. gadā, kad pasaule būs saules un vēja enerģijas subsidēšanai iztērējusi galvu reibinošos 3,5 triljonus dolāru (3500 miljardus), saules un vēja enerģijas daļa kopējā energobilancē sasniegs nepilnus 5%.
Šie skaitļi demonstrē to vienkāršo faktu, ka cilvēces mēģinājumi apturēt globālo sasilšanu būs nesalīdzināmi sarežģītāki, nekā vairākumam liekas, un tie prasīs vēl nepieredzētu ekonomisko un politisko piepūli.
Alternatīvā enerģija nav gatava stāties vietā
Tie demonstrē arī to, ka ne saules, ne vēja enerģijas tehnoloģijas šobrīd ne tuvu nav gatavas ieņemt galvenā enerģijas avota lomu un tas nav tikai tāpēc, ka to saražotā elektroenerģija pagaidām ir dārgāka nekā no fosilā kurināmā iegūtā.
Saules un vēja enerģijas ražošanas izvēršana plašos mērogos aizņems milzu teritorijas, radīs ārkārtīgi lielu ekoloģisko spriedzi un krasi sadārdzinās pārtikas cenas.
Vai esam gatavi ekonomiskajai krīzei?
G.Tūnbergas ierosinājumu izpilde šobrīd novestu pie miljardiem cilvēku krišanas atpakaļ nabadzībā, nākotnes cerību sabrukuma un, visticamākais, plašiem nemieriem, pirmkārt jau Āzijā un Āfrikā.
Nav nekāds brīnums, ka politiķi nesteidzas piemērot šo recepti cīņai ar problēmu, kas, pēc ANO Starpvalstu klimata pārmaiņu paneļa (IPCC) aprēķiniem, līdz 2070. gadam pasaulei varētu sagādāt problēmas 0,2 līdz 2% apmērā no pasaules kopprodukta – aptuveni līdzvērtīgi vienai papildu ekonomiskajai krīzei.
Pagaidām vienīgā valsts pasaulē, kas ir mēģinājusi aprēķināt, cik tai izmaksātu oglekļa izmešu ziņā neitrālas ekonomikas sasniegšana līdz 2050. gadam, ir Jaunzēlande.
Tā uzticēja šo uzdevumu zinātniekiem. Lūk, skaitļi, kādus atklāja viņu pētījums, – lai sasniegtu oglekļa izmešu ziņā 50% no 1990.gada līmeņa un spētu noturēties šajā līmenī, vienlaikus nepieļaujot krasu dzīves līmeņa samazināšanos, Jaunzēlandei būtu katru gadu nākamo trīsdesmit gadu periodā jāiegulda 5% no iekšzemes kopprodukta.
Un tas vēl ir piesardzīgs aprēķins – daži aprēķini rāda, ka, iespējams, 2050. gadā nāktos tērēt 16% no IKP. Kādēļ tik dārgi? Tādēļ, ka pāreja no efektīvām un lētām uz neefektīvākām un dārgākām enerģijas ražošanas formām atstās negatīvu ietekmi uz ekonomisko izaugsmi un pārticību.
Ko mums nozīmē 5% no IKP
Pārtulkosim mazāko skaitli – 5% iekšzemes kopprodukta – Latvijas realitātē. Latvijas IKP šobrīd ir apmēram 30 miljardi eiro, 5% no tā ir pusotrs miljards eiro gadā.
Tas ir apmēram tikpat, cik šobrīd Latvija tērē gadā visiem ES fondu līdzmaksājumiem, pašvaldību subsīdijām, VID un muitas darbībai, zinātnei (visi minētie kopā ~ 900 milj. eiro), valsts parāda apkalpošanai un iemaksām ES budžetā (abi ~ 550 milj. eiro), Saeimas, Ministru kabineta un Valsts prezidenta kancelejas uzturēšanai (kopā nepilni 40 milj. eiro).
