Olafs Zvejnieks: 2021. ideālais dīkdieņu gads? Simti miljoni cilvēku visā pasaulē atsakās atgriezties darbā 21
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Desmiti un, iespējams, pat simti miljoni cilvēku visā pasaulē atsakās atgriezties darbā – tā, iespējams, ir viena no galvenajām pērnā gada tendencēm. Tas saistīts ne tikai ar pandēmijas ierobežojumiem un pabalstiem, bet arī masveidīgu krāpšanu.
ASV prese jau pērnvasar atklāja agrāk neredzētu fenomenu – valstī bija izveidojusies un iesakņojusies pretdarba(“anti-work”) kustība. Cilvēki pameta darbu “pēc paša vēlēšanās” ne tikai tāpēc, ka pasauli plosa Covid-19 krīze un pamazām pārņem robotizācija, bet gan daudz prozaiskāku iemeslu dēļ – tāpēc, ka uzņēmumu īpašnieki mēģina izspiest no darbiniekiem maksimumu.
Korporācijas “Amazon” darbinieku bēdīgie stāsti jau kļuvuši par hrestomātisku piemēru šajā ziņā. Kopā ar augošo inflāciju šie procesi radījuši situāciju, kurā starpība starp valsts nodrošinātajiem pabalstiem un zemāk apmaksāto darbinieku algām ir kļuvusi nebūtiska.
Tas licis daudziem aizdomāties, vai ar pabalstu palīdzību nav iespējams dzīvot nedaudz pieticīgāk, apmaiņā iegūstot nesalīdzināmi vairāk brīvā laika, nevis katru dienu pavadīt darbā, saņemot tikai nedaudz vairāk. Šie apstākļi un pārdomu process novedis pie tā, ka pērn ASV “pēc savas vēlēšanās” darbu pameta 4,3 miljoni cilvēku, un brīvo vakanču skaits ASV darba tirgū pārsniedzis 11 miljonus vietu.
Līdzīga aina vērojama arī Eiropā, īpaši tās dienvidu daļā, kaut gan ar savu specifiku, ko nosaka tas, ka vairākās Eiropas valstīs notiek eksperimenti ar garantēto iztikas minimumu. Itālijā un Spānijā policija nonākusi pie secinājumu, ka daudzi garantētā iztikas minimuma pieprasījumi saistīti ar klaju krāpniecību.
Kad pirms trim gadiem Itālija uzsāka šo programmu, valsts tērēja šādām subsīdijām 433 miljonus eiro mēnesī. 2020., pirmajā pandēmijas gadā, izmaksas pieauga līdz 595 miljoniem eiro mēnesī. 2021. gadā – līdz 722 miljoniem eiro mēnesī jeb gandrīz deviņiem miljardiem eiro gadā. Itālijā garantēto minimumu saņem 832 tūkstoši mājsaimniecību jeb 2,1 miljons cilvēku, kuriem jāpieskaita vēl 157 tūkstoši citu līdzīgu pabalstu saņēmēju. Taču diemžēl paralēli šo izmaksu pieaugumam aug arī krāpniecību skaits.
Pagaidām skandalozākais atklātais gadījums saistīts ar kādu 70 gadus vecu sirmgalvi Kampānijas reģionā, par kuru policija noskaidrojusi, ka, šim “mazturīgajam” pieder automašīna “Ferrari F119”, vairāki zemes gabali un nekustamie īpašumi. Policija uzskata, ka, tiklīdz kļuva zināms par garantētā minimuma programmas uzsākšanu, padzīvojušais kungs strauji kļuva “nabagāks” – pārreģistrējās uz citu adresi, attālāk no savas turīgās ģimenes savrupmājas, bet automašīnu pārreģistrēja uz dēla vārda.
Cits skandalozs gadījums saistīts ar noziedzīgu grupējumu, kas organizējis Rumānijas iedzīvotājiem pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ar tiesībām saņemt garantēto minimumu. Tiek uzskatīts, ka pēdējo gadu laikā šis grupējums izkrāpis no valsts 20 miljonus eiro, noformējot pastāvīgās uzturēšanās atļaujas 9000 rumāņiem, vairums no kuriem nekad nav pabijuši Itālijā, tomēr noformēti kā invalīdi, daudzbērnu ģimeņu locekļi utt. Kopumā Itālijā pagājušā gada beigās bija ierosinātas 4839 šādu krāpšanu lietas, kuru gaitā izkrāpti 40 miljoni eiro.
Kaut kas līdzīgs notiek arī Spānijā, kurā mazapmaksātie darbinieki bēg no darba tirgus. Minimālā garantētā ienākuma ieviešana, kas Spānijai izmaksā trīs miljardus eiro gadā, palielināja bezdarbu valstī par 5%, un eksperti uzskata, ka jau tuvākajā laikā šīs programmas dēļ darba tirgū atbrīvosies 1,7–2,5 miljoni darba vietu. Diez vai to aizņemšanai veidosies rinda – arī spāņi neraujas strādāt par 800–900 eiro mēnesī, ja valdība gatava tiem maksāt garantēto minimumu, kas ģimenes gadījumā var sasniegt pat 1500 eiro mēnesī. Arī Spānijā aug krāpniecības gadījumu skaits.
Vairākās ES valstīs šajā sakarā sākusies diskusija par to, vai minimālo garantēto ienākumu programma būtu turpināma, Itālijā šī diskusija sasniegusi tādus apjomus, ka apdraud Mario Dragi valdības stabilitāti.
Optimisms par garantētā minimālā ienākuma ideju Eiropā sācis gaist – sākotnējie ziemeļvalstīs veiktie eksperimenti liecināja, ka iegūto brīvo laiku cilvēki velta izglītībai un dzīves sapņu īstenošanai, tostarp arī profesijas maiņai, bet Eiropas dienvidu valstīs praktiski neviens no minimālā garantētā ienākuma saņēmējiem vairs nestrādā un, dienu, kad viņiem varbūtēji būtu jāatgriežas darba tirgū, sauc par melnāko dienu dzīvē.
Latvijā garantētā minimālā ienākuma ieviešana pagaidām vēl ir bērna autiņos, taču iespējams ir vērts ņemt vērā citu valstu pieredzi.
