Okupētās Latvijas “tīrīšana” 1940 – 1941 12
1475 no represējamo sarakstos iekļautajiem tomēr no izsūtīšanas izdevās izvairīties.
1940. gada 15. jūnijā, dienā, kad Staļins pieņēma lēmumu par Baltijas valstu okupāciju, PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, atgriezies no Kremļa, dienasgrāmatā ierakstīja: “Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un par Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim.” Savukārt 1940. gada 30. augustā Berija piezīmēja: “Jaunās teritorijas, tas ir labi. Taču tās vajag stipri tīrīt. (..) Tur mums pieredze ir, bet arī klapatu ir daudz. Labi ir tas, ka Baltija ar aģentūru ir neslikti izstrādāta.”
Kopš 1917. gada oktobra apvērsuma valsts “attīrīšana” no tās atklātiem ienaidniekiem, kā arī dažādiem “kaitīgajiem elementiem” kļuva par vienu no vissvarīgākajiem boļševiku uzdevumiem. 1936. – 1938. gada terora laikā tika represēti vairāk nekā 1,4 miljoni cilvēku.
Politiskās represijas rīkoja un īstenoja pēc boļševiku partijas (VK(b)P) Centrālas komitejas, tās Politbiroja un personīgi Staļina norādījumiem. Pēc Kominternes (Komunistiskās internacionāles) ģenerālsekretāra Georgija Dimitrova atmiņām, Staļins 1937. gada 7. novembrī pusdienās par godu Oktobra apvērsuma 20. gadadienai pēkšņi sācis slavināt krievu carus par to, ka viņi “izdarījuši vienu labu darbu – izveidojuši milzīgu valsti – līdz Kamčatkai”. Netikšot žēlots neviens, kas mēģinās šo valsti sagraut: “Mēs iznīcināsim katru tādu ienaidnieku, kaut viņš būtu arī vecais boļševiks, mēs iznīcināsim visu viņa dzimtu, visu viņa ģimeni. Katru, kurš ar savu darbību vai domām (jā, arī domām) apdraudēs vienīgo sociālistisko valsti, mēs iznīcināsim bez žēlastības.” Tie nebija tukši draudi.
Represijas atriebības dēļ
Latvijas “tīrīšana” pēc okupēšanas 1940. gada 17. jūnijā aizsākās ar līdzšinējo valsts darbinieku – tagad “reakcionāro elementu” un “tautas ienaidnieku” – padzīšanu no darba, nomainot viņus ar “uzticamajiem kadriem”. “Tautas valdības” iekšlietu ministrs Vilis Lācis 1940. gada 23. jūnija radiorunā paziņoja: “Svarīgākais uzdevums, kāds jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti iztīrīt valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Latvijas un latvju tautas ienaidnieki izplata visādas provokatoriskas baumas, cenšoties satricināt uzticību savstarpējās palīdzības līgumam, sēt tautā neuzticību pret jauno valdību un pret mūsu lielo draugu – Padomju Savienību.” Liels atbalsts Lāča vadītajai ministrijai “reakcionāro elementu” meklēšanā un vajāšanā bija Latvijas kompartijas centrālkomitejas kadru daļa, kā arī tautas komisariātu, uzņēmumu un iestāžu kadru daļas, boļševiku partijas komitejas un vietējās organizācijas. Plaši tika izmantotas arī “apzinīgo pilsoņu” denunciācijas.
Notikumu aculiecinieks Alfreds Ceihners 1944. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas boļševizācija. 1940 – 1941” raksta: “Jau pašās pirmajās lielinieku valdīšanas dienās Latvijā sāka pazust cilvēki – tos apcietināja lielinieku politiskā policija. Daži augsti latviešu armijas virsnieki tūliņ pēc 1940. gada 17. jūnija izdarīja pašnāvību; tie paredzēja drīzos bēdīgos notikumus. Bet presē par to nebija ne vārda. Apcietināja valsts un policijas darbiniekus, kareivjus, politiķus, bijušos ministrus, sūtņus, rūpniekus, tiesnešus, zemniekus, strādniekus, cilvēkus, kas agrāk bija ieņēmuši augstus amatus, kas pirms ilgiem gadiem bija cīnījušies pret lieliniekiem, vai arī tādus, kurus viņu ienaidnieki bija lielinieku iestādēm denuncējuši vai apmelojuši. Apcietināja arī daudzus cilvēkus, kas pat no lielinieku viedokļa bija gluži nekaitīgi. Tiem nelaimējās – gadījuma dēļ vai kādas apmelošanas dēļ tie krita čekas nagos.”
Pēc nepilnīgām ziņām, 1940. gada jūnijā apcietināja 20 personas, jūlijā – 141, bet augustā – 300 personu. Vēl plašākus arestus veica pēc LPSR Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) izveidošanas 1940. gada septembrī un LPSR Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) izveidošanas 1941. gada februārī. Cilvēkus represēja ne jau par kādu “pretpadomju darbību” pēc Latvijas okupācijas, bet par piedalīšanos Krievijas Pilsoņu karā “nepareizajā” pusē vai godīgu kalpošanu savai valstij tās neatkarības laikā.
Nesaudzīgas represijas vērsās pret Latvijas armijas militārpersonām un aizsargu vadību. Jau 1940. gada 17. augustā PSRS aizsardzības tautas komisārs maršals Timošenko pavēlēja: “Kopīgi ar Savienoto Padomju Republiku valdībām pārbaudīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armijas kadrus un attīrīt tos no neuzticamiem elementiem – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armiju komandējošā sastāva – gan armijā atstājamo, gan neuzticamo, kuri no armijas atvaļināmi, – personas lietas nosūtīt sarkanās armijas kadru pārvaldei.” Reizē ar “kadru pārbaudi” aizsākās plaši aresti. Kā vienu no pirmajiem 1940. gada vasarā apcietināja pulkvežleitnantu K. Vidiņu. Drīz pēc tam apcietināja Armijas štāba priekšnieku ģenerāli H. Rozenšteinu, atvaļināto ģenerāli M. Goperu, bijušo Armijas štāba priekšnieku ģenerāli M. Hartmani, bijušo Zemgales divīzijas komandieri ģenerāli Ž. Bahu, kā arī daudzus citus. 1941. gada maijā par “pretpadomju sazvērestības organizēšanu, kuras mērķis bija padomju varas gāšana Latvijā un buržuāziskās iekārtas atjaunošana valstī” PSRS Aizsardzības tautas komisariāta 3. pārvaldes darbinieki arestēja bijušos Latvijas armijas ģenerāļus V. Spandegu, R. Klinsonu, bijušo Latvijas armijas pulkvedi R. Ceplīti, apakšpulkvedi A. Kristovski, kapteini N. Ošiņu, kā arī 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieri R. Kļaviņu un 183. divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi Kārli Lejiņu. 1941. gada 29. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija visiem viņiem piesprieda nāves sodu. Pavisam pirmajā okupācijas gadā, līdz 1941. gada 14. jūnijam, apcietināja apmēram 300 latviešu virsnieku un 280 instruktoru un kareivju.
Ceihners raksta: “Lielinieku čekas un visādu tribunālu slepkavu darbi nebija vis atmaksa par kaut kādiem “kontrrevolūcijas” mēģinājumiem (ko vēl varētu daudzmaz saprast), bet gan vienīgi neģēlīga atriebība par pagātni, kad lielinieki Latvijā bija jutušies apspiesti un kad pie varas bija viņu tagadējie upuri. Briesmu darbu iemesls bija ārkārtīga neuzticība un bailes, ko lielinieki izjuta Latvijā.”
15 424 aizvestie
Berija 1941. gada 15. maijā dienasgrāmatā ierakstīja: “Šodien norunājām pie Kobas, ka vajag steidzami veikt Baltijas un vispār robežas tīrīšanu.” 1941. gada 16. maijā PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs iesniedza VK(b)P CK drošības komisariāta sagatavoto ziņojumu, kuram ar viņa paša un Berijas parakstu bija pievienots VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes lēmuma projekts “Par pasākumiem, lai attīrītu Lietuvas PSR no pretpadomju, krimināliem un sociāli bīstamiem elementiem”. Pierakstot ar roku, to attiecināja arī uz Latviju un Igauniju. Kā oficiālu PSRS valdības lēmumu to nenoformēja.
Tieši šajā laikā arī Latvijā, izmantojot represīvo iestāžu uzkrātās ziņas un jau sastādītos “neuzticamo personu” sarakstus, sagatavoja arestam un izsūtīšanai pakļauto personu sarakstus, sagatavoja viņu uzskaites lietas, veica ar gaidāmo deportāciju saistītos pasākumus. Deportācijas sagatavošanā galvenā loma bija uzticēta apriņķu “trijniekiem”, kurus veidoja VDTK un IeTK apriņķu daļu priekšnieki un republiku VDTK centrālā aparāta pārstāvji. Tieši apriņķa “trijnieks” apriņķim sagatavoja sīku deportācijas plānu, veidoja un instruēja operatīvās izsūtīšanas grupas, aprēķināja nepieciešamo transporta daudzumu un veidus. Deportācijas operāciju vadīja republiku “operatīvie štābi”. Par galveno organizatoru faktiski kļuva PSRS valsts drošības tautas komisāra vietnieks I. Serovs. Tieši viņš sagatavoja “Instrukciju par operācijas veikšanas kārtību, lai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtītu pretpadomju elementus”. Bet 1941. gada 10. jūnijā viņš un Abakumovs nosūtīja Berijam un PSRS valsts drošības tautas komisāra vietniekam B. Kobulovam plašu ziņojumu par deportācijas sagatavošanas gaitu Baltijas republikās. Tajā, starp citu, bija teikts: “Visi operācijas pasākumi tiek veikti pēc saskaņošanas ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas K(b)P CK. Pēc mūsu priekšlikuma pieņemti CK lēmumi par operatīvo štābu apstiprināšanu, par sagatavošanos pasākumu veikšanu un sadarbības sniegšanu apriņķu trijniekiem no partijas sekretāru un apriņķu komiteju puses.” Valdošajam režīmam nevēlami un kaitīgi cilvēki bija atrasti visās nodarbošanās jomās un visās sociālajās un vecuma grupās.
Cilvēku noskaņojumu pirms lielās “tīrīšanas” labi raksturo kādas L. Kļaviņas 1941. gada 19. jūnija iesniegums LPSR galvenajam valsts sanitārajam inspektoram K. Kalnbērzam. Tajā teikts: “Balodis Veselības aizsardzības tautas komisariātā stāstīja, ka bijis izbraucis svētdienas atpūtā uz Cēsīm. Tur ļaudis bijuši pilnīgā panikā: lopus izsūtījuši kaimiņiem, mazgadīgos bērnus arī, bet paši aizgājuši mežā. Šādu gadījumu esot diezgan daudz. Kāds cits paņēmis savu vienīgo ieroci – bārdas nazi – un solījies dzīvs rokās nedoties. Uzkāpis turpat mājas tuvumā esošā kokā un vērojis apkārtni, vai nebrauc pakaļ. Daudzi palaiduši baumas, ka, lūk, to un to apcietināšot, kamdēļ sajukums ir ļoti liels”. 1475 no Latvijā represējamo sarakstos iekļautajiem cilvēkiem no izsūtīšanas izdevās izvairīties – 349 slimības dēļ; 412 izsūtīšanas brīdī nebija uz vietas; 115 paslēpās; 6 aizbēga izsūtīšanas laikā; 593 cita iemesla dēļ.
Pēc Latvijas Valsts arhīva precizētajiem datiem, 1941. gada 14. jūnija akcijā no Latvijas aizveda 15 424 cilvēkus. 5263 no tiem arestēja. No 1941. līdz 1944. g. ar nāvessodu sodīja vairāk nekā 650 Latvijas pilsoņu, kas tika arestēti 1941. gada jūnijā. No bada, slimībām un cita iemesla dēļ nomira vairāk nekā 3400, bet izsūtījumā nomira vairāk nekā 1400 cilvēku.
Latvijas Valsts arhīva darbinieku sagatavotajā grāmatā “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” publicēti visu aizvesto saraksti, kā arī ar deportāciju saistītie dokumenti un pētījumi. Tomēr par šo noziedzīgo “tīrīšanu” vēl arvien sastopami visklajākie meli. Tā kāds V. Stepakovs Krievijā iznākušajā grāmatā “SMERŠa tautas komisārs”, veltītai sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes “SMERŠ” priekšniekam Abakumovam, raksta: “Krievijas Federācijas valsts arhīvā glabājas simtiem vēstuļu, kuras uz Staļina vārda ir rakstījuši tie, kurus 1941. gada maijā (tā tekstā. – J. R.) deportēja no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kā “pretpadomju, kriminālos un sociāli bīstamos elementus”. Savās vēstulēs no nometnēm un nometinājuma vietām bijušais elements kvēli pateicās padomju tautas vadonim par doto iespēju pārskatīt savu iepriekšējo dzīvi un kļūt par padomju valsts cienīgu pilsoni…”
